BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Privātā detektīvu aģentūra «Furmans un dēls» — kā jau piederas šādai slepenai iestādei — ir dziļi paslēpu­sies vecu celtņu, piebūvju un iekšējo pagalmu labirintā, ko ieskauj nolaisti, nozaļojuši kanāli." Iestāde aizņem divas telpas. Pirmā noder par pieņemamo istabu, kance­leju un arhīvu, un tajā ir novietoti skapji ar putekļos iegrimušām mapēm un rakstāmgalds, aiz kura sēž ne­pievilcīga sekretāre pašā pārejas vecuma briedumā. Otrā zāle, kurā mani ieved pēc īsas iztaujas, visa ir «Furmana un dēla» vadītāja rīcībā.

Mani uzņem vīrietis krunkainu, dzeltūksnēju seju un līku degunu, kas izskatās kā putna knābis; viņš laikam jau sen ir atradinājies no apmeklētājiem, jo viņa moža­jās, nemiera pilnajās acīs pavīd atklāta neizpratne.

— Vai"jūs esat tēvs? — laipni ievaicājos, pasnieg­dams viņam roku.

— Nē, es esmu dēls. Tēvs jau miris.

— Izsaku jums līdzjūtību …

— Viņš nomira pirms divdesmit gadiem, — jaunais Furmans paskaidro,

— Zēl gan, — es nerimstos. — Bet tas ir tāds nepa­tīkams notikums, kas nevienam nepaies secen.

— Kā tad!

— Un, kamēr esam dzīvi, allaž gadās kadas sīkākas nepatikšanas, ar kurām jātiek galā. Es tagad arī esmu atļāvies traucēt jūs šādu nebūšanu dēļ.

Pārliecinājies, ka šeit neesmu ieradies aiz pārpratuma, aģentūras šefs beigu beigās piedāvā man apsēsties, no- vēzdams ar dzeltūksnēju, rievainu roku uz izdēnētu krēslu, un pats piemetas otrā — vēl vairāk izdēnētā.

— Man kā tirdzniecības firmas pārstāvim nepiecieša­mas slepenas ziņas par veselu sēriju darījumu … — es iesāku, tai pašā laikā klusībā domādams, vai patiesi ne­esmu aiz pārpratuma ticis šajā putekļu un pamestības valstībā.

Furmans uzklaūsa mani uzmanīgi, un viņā vairs nav ne vēsts no izbrīna, toties možais, asais skatiens visu laiku lēkā gluži kā blusa pa manu seju. Līdzko esmu visu iz­stāstījis, viņš paveras manī jau mierīgām, domīgām acīm, kā apsvērdams, vai esmu spējīgs maksāt.

— Varētu pārbaudīt. — Furmans pēdīgi ir ar mieru. — Bet tas ir ārkārtīgi grūti…

— Tieši tādēļ es griežos pie jums.

— Par to, ko grūti izdarīt, dārgi jāmaksā, — Fur­mans, dēls, piemetina, nelikdamies ne dzirdam manu komplimentu.

— «Dārgi» ir vispārīgs jēdziens, — es iebilstu.

Aģentūras šefs atkal iegrimst dziļās pārdomās, tad

nosauc skaitli, ko patiešām vajag koriģēt. Korekcija tiek pieņemta pēc spraigas kaulēšanās, kas ir bijusi galīgi lieka, jo, līdzko pasaku, ka izziņa man nepieciešama pēc dažām dienām, Furmans uzreiz pārliek un pavēsta:

— Jūs prasāt no manis neiespējamo. Bet par neiespē­jamo allažiņ jāmaksā maķenīt dārgāk. Man vajadzēs steigšus šur tur aiziet, par šo to atlīdzināt dažādām per­sonām; un galu galā kas gan paliks aģentūrai, ja ne tikai nogurums?

— Labi! — Es piekāpjos. — Bet vienīgi ar diviem noteikumiem: jūs to izdarīsit nevilcinoties un pavisam diskrēti.

— Kad vedat sarunas ar «Furmanu un dēlu», šādas piebildes ir liekas.

— Vareni! Jūs man izdarīsit lielu pakalpojumu. Tā­pēc es gribu to atlīdzināt ar pakalpojumu, turklāt par baltu velti: nekrītiet kārdinājumā, dārgais Furman, par vienu operāciju pieprasīt divus honorārus …

— Jūs mani aizvainojat…

— Gluži otrādi, nomanu jūsu dzīves gudrību. Tomēr šai gadījumā rodas bažas, ka šī gudrība var jūs pievilt. Kā jau teicu, es neaizstāvu savas paša intereses. Bet cilvēkiem, ku-ru intereses aizstāvu, ir daži dokumenti par to, cik aktīvi esat strādājis gestapo …

— Nu, uz to jau sen raugās caur pirkstiem, — aģen­tūras šefs nevērīgi attrauc.

— Tas ir tiesa, tikai Bonnā, nevis Holandē, it sevišķi, ja skar tādas izrīcības kā jūsējās. Ja tās nāks gaismā, jūsu darbībai, Furman, šai zemē būs beigas.

— O, mana darbība jau tā drīz būs galā! Kādēļ jā­vanda augšā vecas lietas?

— Vai tās vandīsim augšā vai ne, tas piļnīgi atkarīgs no jums.

Pieceļos, un tā vien gribas nopurināt putekļus no Īrē­tus mēteļa, taču aiz smalkjūtības nociešos, to nedarījis.

— Un vēl kas: kā jau minēju, nāve ir neizbēgams, ne­patīkams notikums, tomēr nevajadzētu to bezjēdzīgi pa­steidzināt. Evanss…

— Ts-s-s! — Furmans brīdinoši pieliek rādītāja pirk­stu pie savām dzeltūksnējām lūpām. — Par šitādām re- bēm nemēdz runāt. Labāk dodiet man avansu un ticiet mierīgu prātu — bez liekām bailēm! Viss tiks izpildīts tā, ka man par piemaksu nenāksies raizēties.

— Lai dabūtu piemaksu, — es atbildu, — jums no­teikti būs jātiek galā vēl ar kādu nelielu uzdevumu.

— Sito vārdu «neliels» izsvītrojiet no savas leksi­kas, — Furmans noburkšķ. — Jūs, es skatos, nepavisam neesat no tiem, kas buras ap sīkumiem.

— Jums taisnība. Summa, ko jums maksāju, nav mazā. Man nepieciešamas ziņas šādā jautājumā …

Šorīt pārbraucis no Minhenes, vispirms nokārtoju šo to sakarā ar «Furmanu un dēlu», tādēļ tikai nupat esmu ieradies mājās. Edīte guļ ar augstu temperatūru. Viņu ir sagrābis karsts drudža vilnis, un nabadzīte pat nav pa­manījusi, ka esmu ienācis istabā. Redzot sabristu, ne­tīru kurpju pāri priekštelpā, aptveru, kāpēc viņas vese­lība ir krasi pasliktinājusies.

— Viņa ir smagi slima ar plaušu karsoni, — ārsts paskaidro, rakstīdams antibiotiku receptes.

Izpildu ārsta norādījumus, darīdams visu, kas vien manos spēkos, tad iegriežos uz brīdi «Zodiakā», pēc tam atkal nododos zālēm un tējām, vēlāk attopos, ka man jā­piezvana frizierim, taču, pagalam norūpējies un noraizē­jies, uzgriežu nepareizu numuru.

Ap pulksten pieciem izeju laukā, lai paelpotu svaigu gaisu, un apsēžos kādas kafejnīcas palievenī. Laiks ir kļuvis aukstāks, pūš ass vējš, un pie galdiņiem ir maz cilvēku.

Viesmīlis atnes man kafiju un aiziet prom. Izvelku ci­garetes, bet neatrodu kabatā sērkociņus.

— Vai jūs nevārētu man pakalpot ar savām šķilta­vām? — uzrunāju vīrieti, kas, sēdēdams pie blakus gal­diņa, aizrautīgi lasa avīzi.

Vīrietis labprāt iešķiļ uguntiņu man zem deguna, un es, kā jau pīpmanim pieklājas, sniedzu viņam «Kentas» paciņu.

— Jums pašam tikai viena cigarete …

— Neuztraucieties, vēl ir vesela paciņa.

Viņš paņem cigareti, tomēr to neaizkūpina, lai gan nekas ļauns nenotiktu, ja uzsmēķētu: mans īsais vēstī­jums ir satīts rullītī un paslēpts filtrā.

Izdzeru kafiju, nolieku uz galda monētu un, tā kā tie­šām pūš ļoti dzestrs vējš, dodos ceļā.

Pievakarē pārnāku mājās. Edīte jūtas gaužām slikti. Viņa smagi elpo, degdama kā ugunī, un brīžiem mur­mina nesakarīgus vārdus. Nesakarīgus, nesaprotamus, kas neatklāj nekādus baismīgus noslēpumus, atšķirībā no tā, kā šādas situācijas ir attēlotas kinofilmās. Izsaucu pa tālruni ārstu, un drīz vien viņš atsteidzas kopā ar medicīnas māsu, kurai līdzi paņemtas šļirces.

Lai gan Edītei iešļircina zāles, tomēr viņa augu naktī guļ bezsamaņā — un viņas vaigi kvēlot kvēlo drudzī. Sēžu krēslā pie viņas gultas, domādams par savām da­rīšanām un, starp citu, arī par to, vai sekretāre ātri vien nepieliks punktu visām manām aizdomām visradikā- lāk — nezudīs uz laiku laikiem.

Zēl. Kaut gan vienīgi tā varētu bez sirdssāpēm beig­ties mūsu absurdā draudzība, bez sirdssāpēm Edītei, jo viņa to nejustu, un arī man, tāpēc ka tas nenotiktu ma­nas vainas dēļ. Jau tā kopš pāris dienām mani neatvai­rāmi nospiež atskārsme, ka esmu zaudējis šo sievieti, tādēļ viņu zaudēt otrreiz — fiziski — būtu tīri formāla parādība.