BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Tikšanās ar Evansu ir uzurdījusi manās smadzenēs būtisku jautājumu. Uz to ir devusi atbildi tikšanās ar Raimanu. Spriežot pēc visa, cerams, ka drīz vien mani uz laiku laikiem izmetīs no «Zodiaka». Raimans uzdos kādu uzdevumu. Es to izpildīšu, un, kā apbalvojot par to, Vorners mani atlaidīs. Par Evansu jāsaka, viņš iztā­lēm ievadīs šo spēli vēlamā virzienā. Protams, es varētu atteikt Raimanam. Bet tas tikai piespiedīs Evansu izda­rīt citu gājienu, lai nomatotu.

Varbūt esmu savas slimīgās aizdomibas upuris. Var­būt Evanss ir tiešām aizmirsis incidentu, bet, ja nav aiz­mirsis, tikai kādu laiku īgņosies. Varbūt Raimans tā rī­kojas sakarā ar mūsu agrāko norunu, nesaņēmis norā­dījumus no Evansa. Varbūt… bet diez vai.

Tagad jau ļoti labi zinu, kurš te spēlē pirmo vijoli. Tāpēc maz ticams, ka Raimans darbojas bez Evansa instrukcijām. Turklāt šo divu vīru.uzvešanos izprast nav pārāk grūti, lai gan neesmu psiholoģijas profesors. Ma­nas profesijas cilvēku dažkārt var pievilt sieviete, apgal­vodama, ka viņu mīlot, bet viņš vienmēr nomanīs pre­tinieka apslēpto naidu un liekulīgo draudzību. Viss man gandrīz gluži skaidrs un, ja arī drusciņ nav skaidrs, tik un tā draudošās briesmas jāņem vērā, nevis jāmie­rina sevi, ka varbūt tās paies garām.

Savs laiks gaidīt un savs laiks darboties. Svarīgākais ir nesajaukt šos laikus. Mūsu «gramatikā» tā ir likte­nīga kļūda. Kad ir gaidīts vairāk nekā gadu, pēkšņi pienāk brīdis, kurā viena vienīga gaidot zaudēta diena spēj sagraut visu. Tiesa, darbojoties arī var ciest galīgu neveiksmi. Sirds vai pamirst, iedomājoties vien, ka aiz kādas nejēdzīgas nejaušības varbūt sagrūs operācija, kas tik ilgi un rūpīgi gatavota. Viss ir apsvērts, izdibi­nāts, izpētīts, bet var patrāpīties tik daudzas un tik da­žādas nejaušības, tāpēc vienmēr neatvairāmi māc bai­les, vai nav vēl atjausta tieši tā, kas aiztrieks mani nez uz kādu elli.

Šā vai tā, ja aizlaidīšos nez uz kādu elli, šī scēna no­tiks visnotaļ man par prieku. Šodien pirmais lietderīgais darbs, ko es izdarīju, bija izbrauciens ar savu merse­desu brīvā dabā, lai rastos labāka ēstgriba. Izbrauciens izraisīja ideju atstāt mikrofilmu kopiju kopā ar īsu, īsu šifrētu ziņojumu par citiem jautājumiem nomaļā stūrītī, pavisam nemanāmā stūrītī, slēpnī, kas zināms vienīgi man un cilvēkam, kurš paņems šos materiālus un nosū­tīs uz Centru.

Un atkal iztēlojos apspriedi ģenerāļa kabinetā, bet šo­reiz bez manas klātesmes, jo esmu zaudējis fiziskās spē­jas piedalīties jebkurā apspriedē. Noliecis galvu, ģene­rālis klusē, katrs ir nogrimis pārdomās, un tas ir klu­suma brīdis par godu aizgājējam, lai gan neviens nav pateicis attiecīgos vārdus.

«Jā-ā-ā.» Beidzot ģenerālis smagi nopūšas, pauzdams tikai to, ka, lai nu ir bijis kā būdams, mūs gaida darbs un atkal jāķeras pie tā.

«Viņš bija lietpratīgs izlūks, kaut gan mazliet fanta­zēja,» mans šefs saka it kā pats sev.

«Lielisks praktiķis,» pulkvedis precizē, nevēlēdamies teikt, ka dažkārt neesmu pienācīgi novērtējis, cik svarīgi ir visu'izanalizēt un iztirzāt. «Lielisks praktiķis, tāds pats kā Angelovs un, tāpat kā Angelovs …»

Viņš apklust, bet frāzes beigas katram skaidras.

«Notikums ar Bojevu drusku citāds,» ģenerālis pa- dzestri iebilst.

Vienmēr man ir tāda sajūta, ka viņš vairumā gadī­jumu nostājas manā pusē, lai gan vairās to atklāti pa^ sacīt. Viņš pats, pirms kļuva par ģenerāli, bija izgājis caur uguni un ūdeni un ļoti labi saprot, ka daudz kas dzīvē neliekas tik skaidrs un loģiski saistīts kā ap­spriedē, ir milzums neparedzētu apstākļu, milzums nejē­dzīgu nejaušību, kas izrosās pēdējā brīdī, saspīlētas si­tuācijas un nervu bendēšana, par ko neviens nemēdz runāt, toties katrs apjauš, ko tas viņam maksā, un, kaut gan rūpīgi, sīki jo sīki pārdomāts plāns ir stingrs pa­mats visam un atslēga, ar ko var piekļūt visam, tomēr šis pamats un atslēga nav ne plika graša vērti, ja pie­trūkst drosmes tos iemiesot bezbailīgas un noteiktas darbības sistēmā.

«Notikums ar Bojevu drusku citāds,» ģenerālis vēlreiz pasaka. «Bojevs krita pirms paša fināla. Tas bijis brī­nišķs fināls, ja nebūtu Bojevs kritis un līdz ar to atkal sarežģījies stāvoklis … taču tagad mūsu rīcībā ir pie­tiekami daudz datu, lai mēs nekavējoties turpinātu operā­ciju. Un tas ir Bojeva nopelns — pirms bīstamā gājiena pēc labākās sirdsapziņas parūpējās par mantojumu.»

Nezinu, vai ģenerālis pateiks tieši tā, un, bez šaubām, tas viss ir manas fantāzijas auglis, bet tā ir patiesība, ka esmu parūpējies par mantojumu, un tam, kurš var­būt nomainīs mani, nevajadzēs lauzīt galvu, kā atklāt daudzus noslēpumus, tikai būs jāveic operācija — nevis tāda, ar kādu es nocīnījos, bet gluži citāda, kurai tik tie­šām būs labs fināls.

«Nu, guli jel!» saku pats sev. «Tu jau esi tikpat kā pensionārs, ja redzi aizsaules biedus. Tumsa tevi ir no­šķīrusi no apkārtnes un ļauj tev domāt vieglāk, sprai- gāk, bet tumsā viss rādās drūmākās krāsās. Guli vien!»

Laikam patiesi iesnaužos un nezinu, cik ilgi esmu gu­lējis, kad pēkšņi gaitenī atskan klusi soļi. Nospriežu, ka droši vien tas man tā liekas, jo gaitenī patlaban nevar iekļūt: šā stāva ieejas durvis noslēgtas, atslēga atstāta no iekšpuses caurumiņā, un drošības ķēdīte arī uzlikta. Tomēr šie aizsarglīdzekļi ir bijuši veltīgi: dzirdu soļus aiz durvīm — vispirms tik tikko uztveru kā pa miegam, iztālēm, vēlāk gkīži skaidri, tik skaidri, ka izšķiru, cik viens no tiem ir stingrs un otrs šļūcošs, it kā cilvēks ar pūlēm vilktu kāju. «Tas ir Ļubo,» attopos. «Ļubo tā velk kāju, kopš viņu sašāva.»

Tas patiešām ir Ļubo; viņš atver durvis, nostājas uz sliekšņa un, šķiet, gaida, kad aicināšu viņu iekšā, bet es tikai rājos: «Paklau, kādus pekstiņus tu man te taisi un kādēļ esi atkūlies, ja pats ļoti labi zini, ka esi miris?» — viņš atbild, ka īstu draugu starpā šādiem niekiem neesot nozīmes, un joprojām stāv un lūkojas manī, un es no­prasu, ko viņš grib teikt ar to, ka šādiem niekiem neesot nozīmes, un vai tas nav mājiens, ka es arī esmu miris, tikai to vēl īsti neapjēdzu … Mēģinu vest Ļubo pie prāta, bet viņš jau ir nozudis, lai gan durvīs arvien vēl redzams cilvēks, taču tas ir kāds cits, tā ir Edīte, un es uzreiz visu atjaušu, tātad esmu pārskatījies tumsā, Edīte mani uzrunā «Emīl», un es pēkšņi viņu pārtraucu: kas es par Emīlu? Nav nekāda Emīla, un drudžaini do­māju, vai kādreiz neesmu nevilšus viņai pārteicies, kāds ir mans īstais vārds, tomēr neko tādu neatceros, kaut gan viņa joprojām mani sauc kā ķircinādama: Emīl… Emīl … Emīl…

«Ar tevi vairs nav labi, brālīt,» saku sev, atvērdams acis un noklikšķinādams nakts lampiņas slēdzi. «Tu jau sāc pavisam jukt.» — «Kāpēc tad jukt?» atbildu un pa- slējies paņemu cigaretes. Tie ir tikai muļķīgi sapņi, kādi jebkuram rādās. Man nav vēlēšanās zaudēt prātu.

Aizsmēķēju «Kentu» un, jūtot pazīstamo tabakas smārdu, maigajā nakts lampiņas gaismā atkal visu re­dzu parastajos apveidos un krāsās. Kā māca jogi, ar pilnu krūti ievelku dažas reizes uzmundrinošos, nikotīnu saturošos dūmus un tūdaļ pārliecinos, ka ar mani nekas ļauns nav noticis. Vienīgi varbūt nervi ir tapuši vājāki ^ no ilgstošas gaidīšanas, tāpēc tagad debitējot trikšķ drusciņ nelāgi, bet tie sasparosies gods godam tālākā spēlē, citādi nemaz arī nevar būt, jo viss jau ir izlemts 3 un domāju, ka nebūs nekāda lielā riska.