BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Lai notiek! Esmu taču apsolījies nekaulēties. Bet jūs pat neesat pavaicājis, ko vēlos dabūt pretī.

— Liekas, to jau esat pasacījis.

— Tikai vispārīgos vilcienos.

— Nu, paskaidrojiet!

— Pateicos. Vispirms atļaujiet man dot jums pa­domu: nepieņemiet taktiku, pie kuras tik viegli varētu ķerties vienkāršs cilvēks, nokļuvis tādā situācijā kā paš­laik jūs. «Tagad es sasolīšu šim tipam zelta kalnus, lai glābtu savu ādu un iebāztu kabatā piecdesmit tūkstošus, rīt visu izstāstīšu Evansam un droši vien no viņa arī vēl ko dabūšu.» Vienīgais, ko dabūsit no Evansa, būs lode pierē, kaut gan cerat, ka tā paies secen.

— Nebaidiet mani! Tas viss man pašam zināms.

— Vēl jo labāk. Tad jums noteikti zināms vēl kas: ja cilvēks veic tādu uzdevumu kā es, viņš nav viens. Līdzko pamēģināsit nogādāt mani pie malas, jūs apdraudēs visa organizācija.

— Tas arī man zināms, — holandietis apgalvo maz­liet nīgri. — Jūs esat Gelena aģents.

— Kāpēc tā domājat?

— Tāpēc, ka atceros, kādas aizdomas krita uz jums pašā sākumā. Pat stāstīja par dažiem jūsu darījumiem ar vācu firmu. Jūs esat pakļauts Gelenam.

— Gelenam vai citam — nav nozīmes, — izvairīgi atbildu. — Tagad parunāsim par pakalpojumu! Tas ir gaužām vienkāršs: atdodiet man seifa atslēgas!

— Vai jūs traks esat! — van Altens iesaucas patiesā izbrīnā.

— Var jau būt. Bet tas jums nesagādās nekādus zau­dējumus. Nauda, ko samaksāšu, nav iespiesta trako namā.

— Es atslēgas nenēsāju sev līdzi.

— Kur tās ir?

— Atslēgas glabājas noteiktā vietā Evansa kabinetā.

— Tad nu iznesiet laukā!

— Paklau, vai tiešām jums liekas — es varu tās iznest un ienest, kad vien man labpatīk?

— Kas tur ko likties vai nelikties! Domāju, man jau cik necik ir skaidrs, kāda jums tur kārtība. Tikai patla­ban par to vēl apjautājos jums.

— Es palieku līdz vēlai naktij arhīvā vienīgi tad, kad Evanss man uzdod neparedzētu darbu …

— Tieši kādu?

Holandietis klusē, laikam sacerēdams atbildi, un es uzkliedzu:

— Van Alten, nevāriet mēmo putru! Sakiet — kas tas par «neparedzētu darbu»? Atšifrēšana?

Viņš pamāj.

— Kādēļ tas ir «neparedzēts»? Jums šādu darbu ir atliku likām — un katru dienu.

— Nebūt ne! — arhivārs iebilst. — Es noņēmos tikai ar steidzamām šifrētām telegrammām, par kurām īpaši interesējas Evanss. Pārējās tiek pārsūtītas neatšifrētas.

— Uz kurieni?

— To uzprasiet šefam! Es neesmu lietas kursā.

— Un atslēgas?

— Tās atstāju Evansa kabinetā aiz senlaiku kartēm aizbīdītā slepenā seifā. Tas ir drusciņ pavērts. Tiklīdz nolieku atslēgas un aiztaisu durvis, seifs automātiski aizslēdzas, un jūsu zināšanai — speciāla ierīce atzīmē ar precizitāti līdz minūtei, kad tas ir aizslēdzies.

— Tomēr uz kādu laiku jums atslēgas iedod?

— Liecieties mierā ar visām šīm atslēgām! — holan­dietis saniknojies atcērt. — Kā gan jūs neaptverat pat to, ka slepena arhīva drošības pamatā, ja tas patiešām ir slepens, nav likts viens vienīgs balsts? Sai gadījumā atslēgas ir tikai kāds no daudzajiem balstiem.

— Saprotu gan, saprotu, — es saku. —< Nemāciet mani! Kas dežurē lejā pie ieejas?

— Katrā zinā ne jau nu šveicars.

— Kas tad?

— Kads no Evansa uzticamiem vīriem.

— Un augšā arhīvā?

— Arhīvā nav neviena.

— Tur allaž deg gaisma.

— Deg, bet nav neviena. Gaisma deg, lai tādi kā jūs… nedomātu, ka ir uzokšķerējuši likteņa varā pa­mestu telpu …

— Kā ierīkota signalizācija šai stāvā?

— Signalizācija ir.visam namam kopīga.

— Vai tā ir tā pati, ko kontrolē pie Doras Boshas rakstāmgalda?

Holandietis paloka galvu.

— Kāda ir kombinācija?

— Kas tā par kombināciju?

— Van Alten! — uzbrēcu, gandrīz vai brukdams vi­ņam virsū.

Viņš satrūkstas dajēji no mana negaidītā kliedziena, daļēji no tieši pret viņa seju pavērstā pistoles stobra un neapzināti izgrūž:

— Motors.

— Melo! — atkal uzbrēcu. — Viss, kas tev zināms, man arī zināms. Un taujāju tikai tāpēc, lai tevi pārbau­dītu. Kombināciju veido seši burti un divpadsmit at­starpes.

— Tagad savuties nemāciet mani, — van Altens dus­mīgi atbild. — Es pārzinu kombināciju labāk nekā jūs, jo četrreiz dienā to atkārtoju. Jāuzsit motors daudz­skaitlī un galā vēl burts s.

— Bet atstarpes?

— Trīs, divas, viena. Viena, divas, trīs. Pēc katra burta.

— Labi. Mēs abi kopā to pārbaudīsim.

— Jūs gan esat traks! Tik traks, ka neapjēdzat, ko runājat! — holandietis gandrīz izmisis skaļi iesaucas.

— Es saku: jums nav brīv tur ne tuvoties! Vienīgi va­ram izdarīt tā: izstāstiet, kas tieši jūs interesē, es par to apjautāšos un iznesīšu jums vajadzīgās izziņas.

— Nē, nē! Sis numurs neies cauri! Jūs taču saprotat, ka manas profesijas cilvēki ir briesmīgi neuzticīgi. Gribu pats savām acīm redzēt nepieciešamos dokumen­tus, skaidrs?

Van Altens klusē, kaut ko apsvērdams. Ceru — man par labu.

— Tad ir vēl otra izeja pēdējā, bet ārkārtīgi ris­kanta. /

— Pasakiet .paskatīsimies!

— Jūs ieiesit slepenajā istabā, kad es tur būšu. Uz pusstundu, ne ilgāk.

— Kad tieši?

— Tad, kad Evanss man liks palikt pēc darbalaika. Tādās reizēs, pirms es dodos mājās, izsaucu dežurantu no lejas — un viņš noslēdz stāvu, kurā ir Evansa kabi­nets. Ja atnāksit agrāk, ievāksit nolādētās izziņas, pēc tam atgriezīsities savā istabā un, kad es ataicināšu de­žurantu, nemanot izlavīsities laukā, izmantojot to, ka viņa nebūs caurlaides telpā.

— Visumā ņemot, šis triks tā kā derētu, — es atzīstu.

— Bet kur tad te risks?

— Risks? Evanss nejauši var atbraukt pēc kaut kā. Tas notiek reti, tomēr šad tad gadās.

— Un ja nu viņš atbrauks?

— Pats labāk zināsit, ko teikt. Es taču neesmu ievā­rījis šo putru.

— Kur jūs varētu mani paslēpt?

— Nekur.

— Kā tā — «nekur»? Bet bēniņos?

— Uz bēniņiem neved kāpnes. Un lūka cieši aizsista ciet.

•— Vai slepenajā istabā nav nekāda skapja, nekādas mazas palīgtelpas?.

— Gaitenītis un aiz tā tualetes istaba. Taču tā nav nekāda paslēptuve, jo Evanss kuru katru brīdi var iemest tur acis."

— Nu labi. Es visu ņemu uz savu atbildību.

— Jūs tā domājat…

— Tikai uz savu atbildību, — vēlreiz pasaku. — Ja Evanss ieradīsies, tad, kamēr es izskaidrošos ar viņu, jūs aizšmauksit prom.

Van Altens izvaiksta lūpas dīvaini drūmā smaidā, bet ne vārda neteic. Pēc mana ieskata, ja jau te ir kāds risks, tas drīzāk slēpjas ārpus šīs operācijas.

— Protams, es negalvoju, ka to visu izdarīsim jau rīt, — holandietis saka. — Vajag notrāpīt piemērotu brīdi.

— Labi, — piekrītu. — Bet lieciet pie sirds, ka nespēju gaidīt piemēroto brīdi mēnešiem ilgi!

— Es arī. Stāvoklī, kādā jūsu dēļ esmu nokļuvis…

— Jums nekad nav bijis tik labs stāvoklis: vēl viens solis — un laime klāt! Tikai uzmanieties, ka šo soli ne­pasperat pretējā virzienā! No tā brīža, kad atstāšu jūsu mājokli, līdz pašām operācijas beigām jūs atrādīsities mūsu uzraudzībā.

— Tikai nebaidiet mani, — van Altens norūc.

— Jūs esat aizmirsis vēl pateikt, kā man paziņosit.

— Iziešu laukā, piezvanīšu pa kādu telefonu tieši pulksten piecos un desmit minūtēs un pasacīšu: «Piedo­diet, esmu kļūdījies!» Starp citu, jūs arī esat kaut ko aiz­mirsis. Vai nauda jums paņemta līdzi?