BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Arhivārs padevīgi šķir citu pēc citas dosjē lapas, es, atspiedies ar elkoņiem pret galdu, rīkojos ar foto­aparātu.

— Vai tad visu gribat noknipsēt? — holandietis vaicā, ar varēm apslāpēdams savu nepacietību.

— Es to daru jūsu dēļ, — klusām atbildu. — Lai ne­būtu jātraucē jūs otrreiz.

Liekas, šis darbs ir tīrais nieks, tomēr aizņem gandrīz veselu stundu. Jo vairāk tas tuvojas beigām, jo stiprāk van Altens uztraucas, jo biežāk man viņam jāuzsauc:

— Turiet mapi, kā nākas!

Nešķiriet pa divām lapām reizēl

Nu, ir gatavs! — es galu galā pasaku, noslēpdams kabatā fotoaparātu ar pēdējo izmantoto filmiņu.

— Kā būs ar naudu? — holandietis pajautā.

— Ja vēlaties, tūlīt varat saņemt čeku. Ceru, ka jums ir bijusi iespēja pašam pārbaudīt manu rēķinu bankā.

— Mani neinteresē jūsu rēķins. Jau esmu teicis, ka man nav vajadzīgs nekāds čeks.

— Labi, rītvakar atnesīšu pārējās astoņas paciņas.

— Līdz rītvakaram aizlaidīsities lapās! — arhivārs norūc. ,

— Domāju, van Alten, ka esat prātīgs vīrs, bet pēdējā brīdī jūtos vīlies jūsos. Vai tad nesaprotat: ja es aizlai- dīšos lapās, mans uzdevums pa pusei paliks neizpildīts, jo uzreiz izraisīšu aizdomas — un pret mani tiks veikti pasākumi. Es bēgtu prom tikai tad, ja jūs mani nodotu; bet jums taču nav padomā to darīt, vai ne?

— Nav vis, bez šaubām! — daudz negudrodams, ho­landietis atbild. — Tomēr jūs varat aizbēgt.

— Es jau teicu — rītvakar saņemsit visu summu skaidrā naudā pats savās mājās. Ko vēl vairāk vēlaties?

— Negribu, lai jūs nestu naudu man uz mājām. Sa­lieciet to koferītī un atstājiet stacijā — divi simti deviņ­desmit piektajā skapī. Te jums būs atslēgas dublikāts.

— Vēl jo labāk! — Pamājis iebāžu atslēgu kabatā.

— Tagad ejiet uz pieņemamo istabu otrajā stāvā! Tik­līdz dzirdēsit, ka dežurants kāpj augšā, izmantojiet šo momentu un izslīdiet laukā!

— Vai signalizācijas ierīce pie ieejas durvīm neiedar­bosies?

— Nē, par to esmu parūpējies, ejiet vien! Jeb vai gri­bat, lai es lēktu no ādas laukā?

Atkāpšanās norisinās bez sarežģījumiem. Pēc piecām minūtēm soļoju veldzējošā smalklietiņā gar kanālu ar snaudošajiem, tumšajiem ūdeņiem. Jau krēslo, bet vēl ir diezgan gaišs, lai, nogriežoties šķērsielā, pamanītu, ka nopakaļ metru simts attālumā nāk kāds vīrs. Nejauši gājēji pat tik tukšā ieliņā nav nekas neparasts. Taču maza pārbaude vienmēr ir derīga. Dodos uz Kalverstraat, kur allaž ir cilvēku, ka biezs. Ja šis vīrietis īpaši seko man, viņš, nevēlēdamies burzmā izlaist mani no acīm, noteikti pienāks tuvāk, pirms vēl nebūšu nokļuvis Kal­verstraat.

Tā ari notiek. Pašāvis skatienu pār plecu, pārliecinos, ka nelegālais līdzgājējs nav no Evansa spiegiem. Tas ir sirmmatainais Edītes draugs.

Van Altenam, apgalvodams, ka man nav nekāda no­doma aizlaisties lapās, es teicu skaidru patiesību. Lai gan arī manī, tāpat kā daudzos cilvēkos, ir paslēpusies būtne, kas būtu ar mieru ik mirkli mukt prom. «Uzde­vums izpildīts, mikrofilmas ir tavā kabatā, nekā vairāk neuzzināsi, ja nīksi te pat veselu mūžību. Ko tu vēl gaidi? Lai tevi aizraidītu uz viņpasauli?» — tā īsumā spriež šī būtne. Un šie spriedumi ir ļoti loģiski, raugo­ties pēc pirmā ieskata, kas nav nekāds šķērslis, lai tos es atstātu bez ievērības, jo tā ir baiļu radīta loģika.

Van Altens tik un tā man netic. Un cilvēks, kurš šo­brīd nāk man pa pēdām, tāpat netic. Viņš droši vien iedomājas, ka diezin ko grasos uzsākt, un, lai tur lūst vai plīst, lūko tikt skaidrībā, ko es darīšu tālāk, un lai­kam ir gluži pārliecināts, ka nemaz nenojaušu viņa klātesmi.

Soļodams pa ļaužu pilno Kalverstraat un brīžiem iemezdams acis apgaismotajos skatlogos, es patiešām apsveru kādu pasākumu, pareizāk sakot, divus, un ne­zinu, kuru no tiem lai izvēlos: vai lai ieeju bārā — uz­kožamo pārdotavā, kas atrodas ielas galā, un krietni ieturos vai lai spēlēju slēpšanos ar savu vajātāju. Beigu beigās izrādās, ka kaislība uz sportu ir stiprāka nekā tieksme pēc sātīgas maltītes. Pēkšņi nogriežos tumšā, šaurā ieliņā, kura savieno Kalverstraat ar Rokina bul­vāri, iešaujos kādā ieejā, uzskrienu augšā līdz pirmajam kāpņu laukumiņam un paraugos pa logu. Pēc pāris mi­nūtēm sazīmēju sirmmati, kas ielas stūrī paveras apkārt un mudīgi iet uz Rokinu.

Ja sirmmatis nav ilgas skraidīšanas cienītājs, viņš pa­virši ar acīm pārmeklēs bulvāri un dosies uz vienīgo vietu, kur gandrīz neapšaubāmi man sadzīs pēdas, — uz manu mājokli. Tāpēc nolemju apsteigt vajātāju un laupīt viņam prieku sagaidīt mani pie ieejas.

Bez pārliekas nožēlas upurēdams ieceri par sātīgām

vakariņām, pārrodos mājās, uzkāpju dzīvoklī klusiņām, lai netraucētu Edīti, un tikpat klusiņām no iekšpuses no­slēdzu durvis, un aiz pedantisma vēl aizbīdu līdz galam aizšautni. No ielas laternām caur logiem istabā ieplūst pietiekami daudz gaismas, un es, velti netērēdams elek­trību, izģērbjos un atlaižos gultā tā, kā man visvairāk patīk un var labāk padomāt, — pilnīgi līmeniski.

Spīdīgie pulksteņa rādītāji jau rāda bez dažām minū­tēm divpadsmit, kad uz kāpnēm atskan zaglīgi soļi. Bet tie nav nevienmērīgie rēga soļi. Mazliet vēlāk pie durvīm kāds pieklauvē — un es saklausu Edītes balsi:

— Moris!

«Kālab tev esmu vajadzīgs?» jautāju savā prātā.

Pie durvīm spēcīgāk pieklaudzina un skaļāk iesaucas:

— Moris!

«Dzirdu gan, dzirdu,» atkal atbildu domās.

-— Moris, mīļais, atver uz brītiņu!

«Vēlāk!» pasaku pa telepātisku kodu.

Bet Edīte acīmredzot nekā nesajēdz no telepātijas.

— Moris, es slikti jūtos, atver!

Tā kā nedz attaisu durvis, nedz lieku manīt kādu dzī­vības pazīmi, sekretāre uzsāk pašapkalpošanos — no­spiež durvju rokturi. Ak vai, pretēji manam paradumam durvis šovakar aizslēgtas!

Tikai patlaban man kļūst skaidrs, ka Edīte nav viena. Gaitenī sačukstas, bet es nevaru uztvert ne vārda, toties saklausu zīmīgu mūķīzera krapstoņu atslēgas cauru­miņā. Cilvēks laikam lieliski prot savu amatu, jo mūķī­zeris viegli pagriežas un noklakšķ. Atkal tiek nospiests rokturis. Un atkal vilšanās. Čuksti dzirdami skaidrāk:

— Viņš ir aizšāvis bultu no iekšpuses.

Starpmets. Klusi, pēc iespējas klusināti soļi. Un vairs ne skaņas.

Nākamā rītā — drošs paliek drošs — uzceļos stundu agrāk nekā parasti un izeju no mājām arī stundu agrāk. Kad pēc ilgstošas pastaigas ierodos «Zodiakā», Edīte jau ir savā postenī pie mazā galdiņa un cītīgi klikšķina rakstāmmašīnu. Ne vārda par viņas nācienu un nevese­lību pusnaktī, ne vārda par ko citu, tikai vēsa sasveici­nāšanās un dažas replikas pa darba līniju.

Pirms pusdienām Raimans iegriežas manā kabinetā un aicina aiziet viņam līdzi apskatīt, kā klājas mūsu

kopējam draugam «Martīni kungam». Kā jau bija gai­dāms, «Martīni kungs» jūtas labi, taču ne mūsainim, ne man šoreiz netīk piesūkties kā plūdam. Raimans vēlas tāpat vien darīt man zināmu, ka necerot ir radusies iz­devība aizbraukt komandējumā, lai gan nevis uz Poliju, bet uz Austrumvāciju.

— Tam nav nozīmes, — reklāmu maģistrs piebilst. — Tev būs jāveic tas pats uzdevums ar tiem pašiem no­teikumiem. Labi būtu, ja tu neatteiktos.

— Kālab lai es atteiktos?