BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Nu, tad brīnišķīgi! Jau šodien no tevis paņems pasi, lai noformētu vīzu.

Iztukšojam savas glāzes un šķiramies, novēlēdami viens otram labu apetīti pusdienās, tomēr starp mums ir iezadzies kaut kas tāds, ka attiecības šķiet saspīlētas un vairs nejūtamies ērti, kaut kas dīvains, iziedams ārpus līdzšinējā draudzīgā nepatiesīguma ietvariem, kaut kas vārdos neizsakāms, bet gluži skaidri jaušams.

Ap pulksten trijiem kāda no Vornera sekretārēm atnāk pēc manas pases.

— Rīt jums to iedošu, — mierīgi aizbildinos. — Šo­dien man jāizņem nauda no bankas.

Ierēdne laikam nav instruēta, kā lai rīkojas, ja viņai tā atbild, un pamājusi tūlīt aiziet.

«Tieši tā: atnāc rīt,» klusībā saku viņai nopakaļ. «Lai gan es negalvoju, ka rīt mani te atradīsi.» Šonakt vēl jātiek pie Bauera pasta kastītes, un tas ir pēdējais pie­nākums, kas joprojām aiztur mani šai pilsētā. Rīt es šeit vairs nebūšu. Bet, lai nokļūtu citur, pase jātur ka­batā. Raimans vai nu domā, ka viņš ir varen viltīgs, vai arī atzīst, ka ir situsi stunda, kad drīkst darboties bez pārmērīgas viltības.

īsi pirms darbadienas beigām manā kabinetā ienāk otra apmeklētāja — mīļais radījums Dora Bosha.

— Misters Evanss lūdz: ja ir laiks, vai jūs nevarētu aiziet pie viņa.

Mistera Evansa lūgums ir tikai pieklājīga pavēle, tā­dēļ nekavējoties dodos uz viņa kabinetu. Kad tajā ieeju, priekšsēdētājs kopā ar Raimanu un Vorneru sēž pie vis­kija pudelēm un glāzēm bagātīgi rotāta zema galdiņa. Glāžu ir daudz vairāk nekā klātesošo, tāpēc redzams, ka tas jau ir lietišķas apspriedes un uzcienās epilogs.

— Ā-ā, nu ir klāt mūsu Rolāns! priekšsēdētājs draudzīgi iesaucas. — Apsēdieties uz brītiņu, dārgais, un paņemiet glāzi!

Izpildīdams rīkojumu, pielieku pie lūpām dzērienu.

— Es sacīju «uz brītiņu», jo man ir kāda ideja … — Evanss atkal ierunājas.

— Šefs nupat dalījās ar mums ļaunā nojautā, — Rai­mans precizē, nepiespiesti palaizdams šiem vārdiem pie­dienīgu smiekliņu.

— Nu jā, tā jau ir … — Priekšsēdētājs paklana galvu. — Ko jūs teiktu, ja mēs uzaicinātu jūs drusciņ padzīvo­ties brīvā dabā?

— Tikai to, ka šāda uzmanība man glaimo… bet baidos, vai es tur nebūšu lieks.

— Lieks? — Evanss parauj uzacis augšup. — Kā?

Un negaidot sāk skaļi, aizrautīgi smieties.

— Dzirdējāt, ko viņš teica?… «Vai es tur nebūšu lieks …» Ha-ha-ha, jūs pat neaptverat, ka esat visvairāk nepieciešams mūsu komandā … izpriecas nagla … ha- ha-ha … kompānijas dvēsele …

Vorners un Raimans varēm izvaiksta sejas liekuļotā smaidā, droši vien pārliecināti, ka priekšsēdētāja mā­jieni ir pāragri. Līdzīga doma laikam arī Evansam iešaujas prātā, jo viņš atkal kļūst nopietns un drau­dzīgs un, izsliedamies ar visu savu garo augumu vai līdz griestiem, iekliedzas-

— Nu, kungi, brauksim! Darbalaiks beidzies.

Lejā pie mašīnām izceļas mazs strīds. Evanss uzstāj, lai kāpju viņa rolroisā, es ietiepjos, ka braukšu savā automobilī, jo atceļā man kaut kur jāiegriežas.

— O, nemaz neuztraucieties par atceļu! Kopš šā brīža mēs visnotaļ parūpēsimies par jums, — Evanss iebilst, un divi viņa palīgi piebalso to pašu.

Galu galā viņi piekāpjas, un es dodos pats savā mer­sedesā, sekodams mirdzošajai, melnajai Evansa ekipā­žai. Cik dīvaini, visi baidās, ka es aizlaidīšos prom, — gan van Altens, gan Edīte, gan sirmmatis, gan šie trīs, un neviens netic, ka nemaz nedomāju to darīt un, ja es būtu gribējis aizbēgt, nebūtu gaidījis, kad mani konvoja apsardzībā vedīs brīvā dabā.

Es teicu «konvoja apsardzībā», jo pavisam skaidri sa­skatu spogulītī trešo mašīnu, kas brauc aizmugurē, un pat redzu, kāda seja ir vīrietim pie stūres, — bāla, ga­rena, pa pusei aizklāta ar lielām, tumšām acenēm.

Pēc pusstundas rolroiss palēnina gaitu un apstājas mežā pie villas dzelzs vārtiem. Tie svinīgi atveras, lai ielaistu iekšā trīs automobiļus, un atkal aiztaisās ciet, un mēs esam nošķirti no visas pasaules poētiskā, valgā parkā, kas tinas agrīnā, rudenīgā krēslā.

Istabā iekārta šķiet vēl mazliet tīksmīgāka, jo pie griestiem spoži mirdz liela lustra un apaļais galdiņš pārbagāts ar greznām pudelēm, tomēr kaut kā trūkst, lai mūsu sabiedrībai būtu labs garastāvoklis. Rovolts kā rosīgs, viesmīlīgs namatēvs sāk piepildīt glāzes, bet Evanss ar nepacietīgu žestu viņu apstādina.

— Beidz jel! Vēlāk ieliesi.

Tā kā bālģīmis grasās nozust, priekšsēdētājs pieme­tina, parādīdams ar roku uz mani:

— Atņem viņam ieroci!

Man nepatīk, ka cits čamdās pa kabatām, tādēļ pats atdodu pistoli. Tomēr šis lops Rovolts mani mudīgi ap­tausta, lai pārbaudītu.

— Nu, apsēdīsimies! — Evanss piedāvā.

— Vai man arī brīv? — atturīgi vaicāju.

— Kā tad, kā tad! Es taču teicu, ka jūs esat izpriecas nagla. Sēdieties un klājiet vaļā! — priekšsēdētājs no­burkšķ, un šoreiz viņa balsī nav ne vēsts no jautrības.

— Ko tieši?

— To, kas, jūsuprāt, mums liksies interesants.

— Nespēju iedomāties, kas jūs interesē.

— Vorner, palīdziet viņam orientēties šai plāksnē!

— Redzat, Rolān, — Vorners ierunājas, — lai jūs sāktu, ar ko sākdami, tik un tā vajadzēs visu pateikt. Ja tagad ko noklusēsit, vēlāk būsit spiests atklāt. Tā nu labāk aiztaupiet mums pūles iztaujāt jūs un pastāstiet skaidri un izsmeļoši: kurš, kad un kādu uzdevumu jums ir devis, ar ko esat sācis un kā turpinājis darbu, ar kā starpniecību un kādiem līdzekļiem uzturējis sakarus, kādas ziņas nosūtījis un tā tālāk… Neesat taču mazs bērns un ļoti labi saprotat, ko vaicātu tādi cilvēki kā mēs tādam vīram kā jūs. Tātad uzdodiet jautājumus savā prātā un atbildiet balsī!

— Tieši tā: atbildiet uz jautājumiem kā pēc sarak­sta! — Evanss pamāj.

Vai drīkstu aizsmēķēt? — noprasu.

— Smēķējiet vien! Tikai nemēģiniet mūs izāzēt, — šefs nīgri brīdina.

Uzvilcis dūmu, raidu uz viņu atklātāku skatienu.

— Ja gribat, lai būtu visnotaļ vaļsirdīgs, pacentieties man nodrošināt sarunu ar jums divatā. Ir personiskas dabas sīkumi, kurus varu izklāstīt tikai jums.

Evanss jautājoši uzmet ātru mirkli saviem palīgiem. Viņi vienaldzībā parausta plecus.

— Labi. — Priekšsēdētājs if ar mieru. — Izpildīšu jūsu vēlēšanos. Tikai nedomājiet, ka tas jums pavērs kādu ceļu, pa kuru varēsit izsprukt vaļā!

Pagriezies pret Rovoltu, Evanss viņam pavēl:

— Norīko sardzē pa cilvēkam pie katrām durvīm un divus terasē! — Un kā atvainodamies pievēršas man.

— Es arī pats labprāt izlādētu pistoli jums vēderā, bet visam savs laiks.

Laižu pār galvu šos draudpilnos vārdus un klusējot gaidu, līdz Raimans, Vorners un Rovolts atstāj istabu.

— Sāksim, vai ne? — Evanss paskubina mani, savu­kārt aizdegdams cigareti un atzvildamies krēslā.

— Ja jums ir aizdomas, ka pārstāvu zināmu izlūkdie­nestu, man jāatzīstas — neesat maldījies, — es saku.

— Kuru tieši, tam šobrīd nav nozīmes …

— Gluži otrādi, tam ir vissvarīgākā nozīme, — šefs mani pārtrauc.

— Labi. Pirmāk uzklausiet mani, tad atbildēšu uz jūsu jautājumiem. Jums skaidri saprotamu iemeslu dēļ es, veselu gadu strādādams «Zodiakā», neesmu itin nekā darījis, lai veiktu savu slepeno uzdevumu. Tikai pēdējā laikā esmu tuvāk sapazinies ar jūsu slepenā arhīva dar­binieku van Altenu. Sā kontakta rezultātā mēs esam pa­nākuši abpusēju vienošanos, par ko jūs var informēt pats van Altens,