BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Pa divdesmitniekam … mans ceļabiedrs sacīja.

Es nekā neteicu, jo, pēc manām domām, nebija nekā­das jēgas iesaistīties sarunā, un vēros apkārt, cerēdams, ka varbūt atradīšu kādu izeju, bet velti. Laukums no­krēslā pletās drūms un tukšs, vienīgi otrs vazaņķu bars bija iznācis blakus stūrī, lai aizšķērsotu ceļu dažiem tā­diem sūrdieņiem kā mēs.

— Pa divdesmitniekam? — viens no zeņķiem iesaucās. — Vai tad bija vērts rauties melnās miesās šāda nieka dēļ! — Un pēkšņi uzbrēca: — Ko stāvat, muti iepletuši! Izkratiet kabatas, kamēr neesat dabūjuši pa ņuņņām!

Gribēju aizbēgt, bet stilmuka dūre trāpīja man taisni sejā. No deguna asinis sāka plūst aumaļām. Arbūzi pēkšņi izslīdēja no rokām un, krizdami uz akmeņu bruģa, sašķīda gabalos. Kamēr saspiedu ar roku degunu, lai apturētu asinis, manas kabatas izčamdīja un otrs belziens ar dūri — šoreiz pakausī — lika saprast, ka saruna beigusies.

— Ak jūs, lubraki! — cilvēks, pie kura krāvām arbū­zus, nākamā dienā teica, kad bijām izstāstījuši viņam par savu smago kļūmi.

— Ko tad mēs varējām darīt? — mans draugs iebilda.

— Ko varējāt darīt? Vajadzēja pirmajiem sadot vi­ņiem pa ādu.

— Viņi bija stiprāki nekā mēs …

— Vienalga. Ja jau kautiņš neizbēgams, pirmais brūc virsū. Negaidot iekrauj pretiniekam pa ģīmi tā, ka asinis sāk tecēt, pārbiedē viņu! Un, ja redzi, ka nejaudāsi pie­veikt, laid ļekas vaļā, kamēr viņš stāv, saķēris degunu.

Padoms bija loģisks, tomēr man likās, ka labāk būtu to nepārbaudīt praksē, tāpēc vakarā mēs abi ar draugu nolēmām izdarīt mazu viltību — doties mājās nevis pa laukumu, bet pa pretējo pusi pāri dzelzceļam, apmetot līkumu. Mums ne prātā nebija ienācis, ka šo naivo vil­tību laikam būs paredzējis arī vazaņķu bars, un attapā- mies tikai tad, kad bijām mazlietiņ attālinājušies no sta­cijas un mūsu priekšā kā no zemes izauga divi nepazīs­tami jaunieši. Šoreiz saruna bija iecerēta pavisam citāda, jo viss sākās ar jautājumu:

— Kas jums atļāva iet pa šejieni?

īstenībā ar to valodas jau bija galā. Mans draugs tū­daļ pakāpās atpakaļ un joza, ko nagi nes, pāri dzelzceļa līnijai, zeņķis likās viņam pakaļ; es pa to laiku nometu zemē arbūzus un no visa spēka iezvēlu ar dūri otram nepazīstamajam pa degunu. Sis lamzaks tiešām pie- kļāva rokas pie sejas, sarāvies pēkšņās izbailēs, ka pa degunu spēji plūst asinis, es drāzos prom, kur acis rāda, starp priekšpilsētas mājelēm un atkritumu izgāztuvēm un neapstājos tik ilgi, līdz skrienot kājas bezspēkā sa­ļodzījās.

Tolaik jau biju krietni izstīdzējis, mans augums stie­pās arvien garāks, neapzinādamies to, ka nevaru tam sniegt pienācīgu uzturu, es biju tievs kā žagars un vājš, un kādam lamzakam nebūtu bijis grūti mani samalt kot­letē, tādēļ vēl jo vairāk apreibu aiz prieka par uzvaru. «Pirmais dod triecienu!» teicu pats sev. «Redzi nu, kur ir tas noslēpums: pirmais dod triecienu nebaidīdamies!»

Atklātais noslēpums mani bija varen iedrosminājis, un nākamā vakarā es kopā ar draugu devos taisni pa laukumu — it sevišķi tāpēc, ka iet pāri dzelzceļam bija vēl bīstarņāk. Soļojām pa laukuma vidu, kas bija ap­gaismots, tomēr tieši te gadījās nevēlamā tikšanās.

— Vai daudz nopelnījāt, brālīši?

Jautāja tas pats zeņķis, kurš -man bija uzbrucis pir­majā vakarā, un šī atkalredze uzkurināja manī drosmi, jo radās izdevība stilmukam atmaksāt, un šoreiz viņš bija viens.

— Palīgā! — mans draugs iekliedzās nelabā balsī.

Kamēr zeņķis pagriezās pret viņu, es labi notēmēju

un pamatīgi iegāzu pretiniekam tieši pa degunu. No tā sāka šļākt asinis, taču, par spīti tam, ko biju gaidījis, pretinieks nevis zaudēja laiku, rūpēdamies par savu ģīmi, bet strauji klupa man virsū, un, tā kā, sizdams viņam, nemaz neaizsargājos, viņa dūre dziji ietriecās manā vē­derā, un es saliecos deviņos likumos, tad viņš iespēra ar kurpē ieauto kāju man pa seju — uzreiz acīs satumsa, apkārt viss savērpās sarkanā miglā, plosoša, neciešama sāpe, ko velti pūlējos pārvarēt, izplūda pa iekšām un rāva ciet elpu, un es iekritu nesamaņā.

Nākamā rītā biju vienos uztūkumos un zilumos, visu laiku mani mocīja nelaba dūša, tomēr atkal augu dienu stāvēju starp ltelajām arbūzu kaudzēm, ķerdams un mezdams tālāk milzīgos, smagos augļus. Vakarā mēs abi ar draugu paslēpāmies tukša vagona kaktiņā, pār­gulējām tur un mazā gaismiņā izlīdām laukā, kad va­gons jau bija piekabināts pie kāda vilciena sastāva, šāds epilogs bija patīkams, galvenais — noderēja par mā­cību, ka no katra stāvokļa ir atrodama izeja. Bet arī iepriekšējā dienā gūtā mācība bija tik daudz vērta, lai to paturētu prātā. Pirmais dod triecienu! Tā rīkoties nav slikti tikai tad, ja pretinieks ir kāds gļevēzis vai viens trieciens ir tik spēcīgs, ka otrs vairs nav vajadzīgs. Ci­tādi var noiet greizi — un tas arī viss. Jāmeklē izeja, ne dodot triecienus, bet izvairoties no tiem.

Taču, kad šādu izeju nevar atrast un cīņa nav novēr­šama, labāk ir pirmajam uzbrukt pretiniekam. Un es to arī daru.

Tieši tobrīd, kad palūkojos savā pulkstenī, zvana tāl­runis. Paceļu klausuli un dzirdu sengaidīto frāzi:

«Piedodiet, esmu kļūdījies …»

Izgājis gaitenī, klusiņām dodos uz Evansa kabinetu. Kāpnes, kas ved uz izeju, ir pašā gaiteņa vidū. Ja kāds nejauši mani satiks, pirms sasniegšu kāpnes, operācija būs jāatliek. Taču iet pa gaiteni viņpus kāpnēm ir daudz bīstamāk, jo es nevarētu pārliecinoši paskaidrot, kādēļ atrodos šai mājas galā un vēl ārpus darba laika. Bet ta­gad nav īstais brīdis domāt par briesmām. Pārdomu etaps jau garām.

Gaitenis izskatās bezgala garš, un, šķiet, tam abās pusēs tagad ir vairāk durvju nekā jebkad, bet es eju bez liekas steigas, cenzdamies likt soļus pa linoleju tā, lai kurpes nečīkstētu. Šķērsojis tukšo uzgaidāmo telpu, kurā novietots Doras Boshas rakstāmgalds, ienāku priekšsēdētāja kabinetā un lēnītēm aizveru durvis. Pa kreisi šauras durtiņas atstātas drusciņ vaļā, bet sprauga pietiekami liela, lai būtu manāmas kāpnes, kas ved augšā. Uzeju pa tām ceturtajā stāvā.

Istaba, slepenais arhīvs, kurā esmu ilgot ilgojies tikt, ir diezgan parasts, neomulīgs, pat jūtos vīlies, to redzot. Divi tumšzaļi metāla skapji ar mapēm, liels seifs tādā pašā krāsā, slēģiem aizdarīti logi, tualetes istabas dur­tiņas un vecs rakstāmgalds, pie kura pašlaik sēž van Altens, mazliet sasprindzinājis uzmanību.

— Seifs atvērts, — holandietis pusbalsī saka. — Ti­kai nezaudējiet laiku!

— Un skapji? — jautāju, attaisīdams masīvas seifa durvis.

— Arī tie atslēgti, bet tajos glabājas vienīgi tirdznie­cības dokumenti. Lūdzams, pasteidzieties!

Ja van Altens izliekas, ka nervozē, kaut gan nav uz­budināts, viņš katrā ziņā ir liels aktieris. Bet viņa sa­traukums, ja tas pat ir patiess, nespēj mani nomierināt, jo bailes uzmācas aiz daždažādiem iemesliem. Lai vai kā, šā cilvēka liktenis ir viņa paša rokās, turpretī es, teiksim, ar kaut ko tādu nevaru vis palielīties.

Seifā tiešām atrodas dosjē, ar kuriem saistīts mans darbs. Tie nav veseli mapju kalni, taču, ņemot vērā, ka dati sarakstīti ļoti sīkiem burtiem uz gaužām plāna pa­pīra, to apjoms ir diezgan krietns. Aiznesis un nolicis dosjē uz rakstāmgalda, izņemu no kabatas miniatūru fotoaparātu.

— Palīdziet man, lai ātrāk tiekam galā, — čukstus palūdzu van Altenu.