BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Nē, bet man ir čeku grāmatiņa.

— Negribu nojēgties ar čekiem! Tas nozīmē, ka būs jāatstāj bankā savs parasts.

— Kas tur liels! Ja samaksāšu skaidrā naudā, vai tad nebūs jāparakstās?

— Nekādu parakstu, nekādu čeku! — van Altens rupji atcērt. — Nedošu vis jums dokumentu rokās!

— Paklausieties, es taču neiešu pa pilsētu vazāties ar banknotēm piebāztām, izspīlētām kabatām …

— Ja ejat iepirkties, jāņem līdzi arī nauda.

— Kā gan varēju zināt, ka pieprasīsit tik bargu summu! Man ir tikai divdesmit tūkstošu.

— Dodiet šurp tos!

Izvelku no abām sānkabatām pa desmit tūkstošu lielai naudas paciņai un uzmetu uz galda. Van Altens tās sa­tver ar liekuļotu nevērību, tomēr vispirms pārlaiž lielo pirkstu paciņu galiem, veikli un ātri pāršķirstīdams banknotes, lai pārliecinātos par to saturu, tikai tad no­slēpj šo naudu. Pēc tam holandietim iešaujas prātā jauna ideja un viņš piemetina:

— Uzrakstiet arī čeku par pārējiem trīsdesmit tūk­stošiem!

— Ar mieru! — pamāju. — Nu, bet pabīdiet tālāk savu krēslu, citādi jūs man traucējat!

Viņš atskārš, ko es domāju, un bez iebildumiem at­raujas nost no galda. Pārlieku pistoli no labās rokas kreisajā un aizpildu čeku.

— Brīdinu, kad samaksāšu otru pusi, jums vajadzēs parakstīties par visu summu, — saku, pasniegdams vi­ņam čeku. — Tad jau vairs nebūs no kā bīties.

— Ar noteikumu, ja uz vietas man noskaitīsit astoņ­desmit tūkstošus skaidrā naudā.

Sis vīrs finansiālās operācijās ir pat tielīgāks nekā jaunais Furmans. Bet vēl nevar zināt, vai ir arī tikpat godīgs kā viņš.

— Ceru, ka nedomājat šovakar kaut kur iziet… — es saku pieceldamies, likdams kabatā pistoli.

— Kur gan lai eju, velns parāvis?

— Tā ir jūsu darīšana, laukā drausmīgs lietus. Jums jāpasargās no saaukstēšanās. Un vispār šajās dienās jāparūpējas par savu veselību.

To pateicis, atvadām pamāju holandietim ar galvu un dodos prom.

Laukā tiešām līst stāvgāzēm.

Nākamā diena nozīmīga vienīgi ar to, ka tajā nekas ievērības cienīgs netrāpās. Esmu vīlies, gaidīdams, ka droši vien kāds tips bālu seju un tumšām acenēm iegrie­zīsies manā istabā, lai pajautātu: «Kā jums iet?» — un ielaistu man lodi pierē. Neviens neienāk, pat Raimans ne, un stundas rit tieši «Zodiaka» stilā — aizpildītas ar lietišķu darbu un klusēšanu šajā kancelejā, kur viss pie- vildzies ar parketa grīdas smaržu,

Pulksten plecos, kad elektriskais zvans gaitenī atkal pavēsta, ka bez kancelejas darba šai pasaulē ir vēl citi prieki, Edīte paceļ acis no grāmatas un ievaicājas:

— Iesim, vai ne?

— Ej vien! Es vēl drusciņ pastrādāšu, — atbildu, ne­atraudams skatienu no papīriem, ar kuriem laikus esmu apkrāvis rakstāmgaldu.

Sekretāre parausta plecus, kā likdama saprast: «Dari, kā gribi!» — sakārto matus, pievāc savu kustamo mantu — somu, lietussargu un mēteli — un atstāj kabi­netu. Tas, ka es palieku, ir gaužām neparasts notikums, bet viņa to acīmredzot uzņem kā kārtējo atsvešināšanās izpausmi, jo pēdējās dienās mūsu attiecības kļūst arvien vēsākas un vēsākas.

Pagaidu līdz pieciem un desmit minūtēm, tad sabāžu visus papīrus rakstāmgalda atvilktnē un pasēžu vēl lai­ciņu, taču neviens nepiezvana, lai pateiktu: «Piedodiet, esmu kļūdījies!»

Otrā dienā atkārtojas gandrīz uz mata tas pats. Nā­kamajā — atkal. Tā aizrit vēl dažas dienas. Edīte jau ir pieradusi pie tā, ka viņai vienai jāiet mājās, un pat ne­jautā: «Iesim, vai ne?» — bet klusējot dodas prom, līdzko gaitenī ir noskanējis zvans. Tikpat taktiski sek­retāre rīkojas arī pusdienu laikā, pārliecināta, ka uzkrī­toši vairos no viņas. Un vēl jo labāk — man vairs nav nekādas nepieciešamības gudrot, ko īai viņai sameloju, paskaidrodams, kādēļ pēkšņi tik kaismīgi esmu aizrāvies ar kancelejas darbu.

Mani satrauc un reizē man dod cerības, lūk, kas: krasi neizmainās pašreizējā situācija. Varbūt van Altens ir turējis vārdu un nav izpļāpājis, ka esmu kādu vakaru apmeklējis viņu «jahtā». Tādā gadījumā holandietis droši vien gaida visvairāk piemērotu brīdi. Tomēr iespē­jams arī cits gājiens — viņš ir izstāstījis. Tas, ka ne­viens man līdz šim nav iešāvis iekšās vai uzbraucis virsū ar automobili, negarantē laimīgu nākotni. Es neesmu nonācis tādā stāvoklī, kādā bija nokļuvis Ļubo, taču tas nenozīmē, ka manējais nebūtu tikpat sarežģīts. Viņi no­laida Ļubo no kājas ātri un nekautrīgi, jo mēģinājums atklāt sīkāk viņa īstos nodomus neizdevās un tapa skaidrs, ka Ļubo kaut ko ir uzostījis un viņam ir no­jausma par visu notiekošo. Bet man ir ne jau nojausma vien. Es vairāk nekā gadu strādāju pretinieka Centra svētnīcā, un Evanss būtu idiots, ja uzskatītu, ka šai laikā neesmu nekā izdibinājis un nekā nogādājis tiem, kas mani šeit ir atsūtījuši. Tātad, ja man būs lemts mirt nedabiskā nāvē, nez vai tas notiks bez iepriekšējām for­malitātēm, kas viņiem apgaismotu, ko īsti esmu uzokšķe­rējis, ko un kam tieši esmu paguvis nodot.

Pagaidām ir radies iespaids, ka mani neizseko, un es varētu staigāt mierīgu sirdi, ja tas nebūtu tikai iespaids. Ir grūti nomanāmi, grūti uztverami novēroša­nas paņēmieni, un, jādomā, Evansa aģenti tos izmanto tieši tad, kad nedrīkst medījumu izbiedēt pirms laika. Sienām, starp kurām dzīvoju, ir ausis, logiem, gar ku­riem eju, ir acis, un tas, ka nopakaļ neviens nevelkas, vēl negarantē ne par kādu drošību. Galu galā kāpēc gan va­jadzētu izsekot, ja iepriekš zināms, kad un kur var pār­steigt mani noziegumā? Nav izslēgts, ka van Altens vil­cinās tādēļ, lai ļautu savējiem rūpīgi apsvērt, kā ievili­nāt mani lamatās.

Nav izslēgts. Pat ļoti iespējams. Bet es arī šo risku esmu cītīgi pārdomājis visos varbūtējos variantos un pieņēmis kā spēles noteikumu, un nolēmis pirmais dot triecienu. Sis noteikums — pirmajam jādod trieciens, kad kauja vienādi vai otrādi nav novēršama, — ir gau­žām lietderīgs, un jau agros jaunības gados to esmu iegaumējis ar visām tā labajām un sliktajām pusēm.

Tas notika pēc izlikto bērnu patversmē aizvadītajiem gadiem — tur biju ieguvis izglītību — un pirmajām darba gaitām pie kādas dāmiņas, kura man, mājkalpotā­jam, iešķīla pļauku un izdzini mani no savas paradīzes, kas vienmēr oda pēc franču smaržām un sievietes svied­riem. Vasaras nogalē aiz tīras nejaušības nonācu preču vilcienu stacijā uz perona, kur ik rītu piebrauca desmi­tiem vagonu pilnum pilni arbūziem un tos vajadzēja iz­kraut. Par to, ka visu dienu smagos augļus sviedām cits citam rokās, mums katram maksāja pa divdesmit Ievām, un tā nebija slikta alga, ievērojot, ka pusdienas pār­traukumā varējām pieēsties arbūzu līdz kaklam un va­karā aiznest sev līdzi, cik vien spējām saņemt rokās.

Jau pirmajā vakarā, kad es kopā ar kādu zēnu devos mā­jās, iežmiedzis padusēs saulē sasilušu arbūzu pāri, no pavārtes iznira divi jaunieši un lēnām slāja mums pretī.

— Vai daudz nopelnījāt? viens no viņiem ievai­cājās.

—- Ko tur nopelnījām… mugura vai stīva palika lo­koties, — mans ceļabiedrs atbildēja, kā vēlēdamies iežē­lināt šos zeņķus.

— Bet tā taču iesit smuku naudiņu… otrais stil- muks noburkšķēja. — Cik jums iedeva?

Mēs klusējot skatījāmies uz nepazīstamajiem, un mūs pārņēma arvien lielākas bažas.

— Cik tad galu galā jums iedeva? — stilmuks vēlreiz noprasīja.