BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Ar ko es riskēju? Itin ne ar ko! Jau gandrīz četrdesmit gadus minu šo zemi krustām šķērsām, bet citi nav no- ,| dzīvojuši pat līdz divdesmit. Man nav ne piecus mēne­šus veca dēla, ne sievas, ne aizraušanās mīlestībā. ! Sieva — skaitā pēdējā — guļ augšā, tieši virs manas is­tabas, un viņa tiešām man ir gaužām mīļa un tuva būtne, ņemot vērā, ka mani atklāti uzmana no pavisam maza atstatuma jau diezgan sen. Vai vēl ir ko zaudēt? Vairāk nekā! Man atdusas vieta ir nodrošināta un izse- nis saglabāta. Nezināmo brāļukapos. Sabiedrībā vienmēr ir patīkamāk pavadīt laiku. Nu, draugi, dodiet man vietu, paraujieties mazdrusciņ, lai varu apsēsties, rau, tur, blakus tam ar asinīm notašķīto panamu!

Nelaime nenāk viena. Bet, kad klāt jau ir otra, tas vēl nenozīmē, ka negadīsies trešā. Nākamā dienā mēs abi ar Edīti dodamies no «Zodiaka» pusdienās — un lejā, ; vestibilā, gandrīz vai saskrienos krūtīs ar savu bijušo sirdsdāmu — Annu Ferrari. Uzcirtusies pēc jaunākās modes kleitā, ko varētu noturēt par naktskreklu, ja tā nebūtu tik īsa, viņa aiz garlaicības, kāda māc elegantu sievieti, staigā pa vestibilu, gorīdama gurnus un acis šaudīdama apkārt, lai tiktu skaidrībā, kādu iespaidu at­stāj uz citiem. Nav vārdam vietas, Annas skatiens uzreiz noķer mani, par daudz nosārtinātās lūpas paveras un sastingst pārsteigumā, taču, redzot man blakus sekre­tāri, viņa laikus savaldās, lai neiesauktos;

«Ai, Albērs!»

Pēc mirkļa pa kāpnēm nonāk Morandi un sīkiem so­ļiem cienīgi tipina mums garām pie Annas, tomēr pa­gūst uztvert manu brīdinošo skatienu: «Uzmanies labi, citādi …» Viņi divatā iziet laukā pirmie un nogriežas pa labi, tūlīt pēc viņiem ejam prom arī mēs, bet pretējā vir­zienā — uz restorānu.

— Kā tu pazīsti šo sievieti? — Edīte nevērīgi pajautā.

— Kuru tad?

— To, kura vēlējās tev kaut ko teikt, bet iekoda mēli zobos. ,

— Es tevi īsti nesaprotu. Vai tu nevarētu drusciņ pa­skaidrot?

— Nē, nav vērts! — Edīte atbild. — Ja nesaki tieši un atklāti, tātad grasies melot. Netīk klausīties melos.

— Tu acīmredzot vēl neesi lāgā atspirgusi pēc slimī­bas, — mierīgi aizrādu.

— Mana visnopietnākā slimība esi tu pats: zīmīga klusēšana, pētigi skatieni, aizdomas …

Jau dziros ko iebilst, bet Edīte pasteidzas ierunāties valdzinošas, sievišķīgas taisnsirdības uzliesmojumā:

— Saki, Moris, — kādēļ pēkšņi viss starp mums tā sagandējās? Bija tik_ jauki, bet vēlāk negaidot tā sa- gandējās …

— «Vēlāk»? Kad tas ir «vēlāk»?

— Es gribu teikt, pēc tava brauciena uz Minheni.

— Pēc brauciena uz Minheni trīs dienas un naktis nosēdēju pie tavas gultas.

— Zinu gan un esmu tev dziļi pateicīga. Bet tas ne­groza stāvokli. Sirdi nomāc sajūta, ka jau esi novērsies no manis, vairs netici man.

— Tās ir tikai tavas iedomas.

— Tu vakar pat nepavaicāji, kur es biju aizgājusi, — Edīte atķeras.

— Kādēļ man jāvaicā, ja es zinu?

Viņa pablisina uz mani acis.

— Ko tad tu zini?

— To, ka biji aizgājusi pie frizieres. Man acis pierē ir.

Sī atbilde, manuprāt, ir nomierinoša, tomēr neesmu

drošs, ka tieši tāda tā izklausās arī Edītei. Klusējot pār­ejam pa tiltu pāri kanālam uz pretējo krastmalu. Vēl daži soļi — un mēs būsim sasnieguši rosmes pilno ielu,

te piepeši vakar vakarā neizteiktais jautājums maigi, intīmi ieskanas manās ausīs:

— Saki Moris, — kādā izlūkdienestā tu strādā?.

Uz to man jau ir gatava atbilde.

— Ceru, ka tai pašā, kurā tu, mīlulīt.

— Tu taču zini — esmu tev visu izstāstījusi.

— Diemžēl nevaru tev atmērot ar to pašu: man nekā nav ko stāstīt.

— Tā jau ir. Tu man netici. Citādi būtu paņēmis mani vismaz sev par palīgu.

— Tu man patiešām esi nenovērtējams palīgs.

— Beidz jel! — viņa nīgri uzsauc. — Es nožēloju, ka esmu aizsākusi šo sarunu. Nepavisam nevēlos tev uz­bāzties.

Neatzīstu par nepieciešamu viņai ko iebilst — jo vai­rāk tādēļ, ka esam nonākuši ielā, kur ir ļoti dzīva kus­tība un atrodas restorāns. Skaidrs, ka Edīte bija aizgā­jusi uz tikšanos ar sirmmati un, lai to slēptu, uz brītiņu bija iegriezusies frizētavā. Turklāt vēl droši vien pārmi­juši dažus vārdus ar Doru Boshu. Mana iecere izspēlēt triku ar Doru Boshu nebija diez cik taktiska, un kāds tur brīnums, ka Edīte varbūt ir ko uzokšķerējusi, bet to­laik ne es turēju nopietnās aizdomās Edīti, ne man bija vaļa rīkoties taktiskāk. Tagad arī nav vaļas domāt, kā lai attaisnojos un uzjundu sekretārei ilūziju, ka viņa. velk mani tauvā. Edīte tuvākā laikā var kļūt bīstama, taču, pirms viņa apdraudēs mani, jāatrisina uzdevums, bet, ja to neatrisināšu, tādiem sīkumiem, ar kādiem man liks sadurties Edīte, vairs nebūs nozīmes.

Ieejam restorānā, galanti novelku Edītei lietus mēteli un uzkarinu kopā ar savējo uz karināmā. Dodamies tā­lāk, bet ieraugām, ka līdzās logam sēž kāds pārītis.

— Mūsu vieta jau aizņemta, — Edīte saka.

— Pārāk agri …

Viņa paskatās uz mani, tomēr neteic ne vārda, un mēs soļojam pie cita galdiņa.

Pēc pusdienām nolemju: ja jau Edīte bija aizgājusi pie frizieres, man arī jāaiziet nodzīt bārdu. Ak, šie bārd­dziņi! … Pēc stundas pa ceļam uz frizētavu iegriežos kafejnīcā, lai iedzertu tasi kafijas, un, tā kā sen jau ir aizritējis laiks, kad varēja dirnēt laukā pie galdiņa, un tagad vējš, cirzdams sejā sīku ūdens pilienu mākuļus, brāzmo tik ass un tik stiprs, ka spētu aizraut prom ne vien cepuri, bet arī pašu, es ienāku silti piekurinātā telpā, pakaru lietus mēteli un atslīgstu mīkstā, ar ādu pārvilktā krēslā.

Kafija ir brīnum garšīga, un, redzot, cik ārā ir ne­jauks laiks, pasūtu vēl otru tasi, tikai pēc tam dodos pie friziera, un ejot man nākas klusībā atzīt, ka ir noticis neliels negadījums: esmu uzvilcis mugurā svešu lietus mēteli. No pirmā acu uzmetiena tas ir uz mata kā manē­jais, tādēļ aiz pārskatīšanās to esmu noturējis par sa­vējo, vienīgā atšķirība — tā kabatā ielikta maza zīmīte. It kā rakstīta tieši man. Tāda kā niecīga izziņa par tuvu, mīļu būtni.

Ja es teiktu, ka līst, bez šaubām, pārmērīgi atkārtotos. Šovakar gāž kā ar spaiņiem, mersedesa tīrītāji varēm šā tā tiek galā ar ūdens šaltīm, kas šļācas priekšējā logā, un žilbie starmešu gaismas kūļi jau divu metru at­tālumā no mašīnas izkliedējas, mirguļodami necaurre­dzamā, pienaini baltā vizmā. Cik labi, ka ceļš man ir pazīstams — ne reizi esmu pa to gājis kājām —, bet ne­laime ir tā: kad ejam kājām, apkārtnei izskats ir viens, kad braucam ar automobili — pavisam citāds.

Vadu mersedesu lēnītēm, lēnītēm, lai kādā līkumā tas nenoslīdētu no šosejas vai es nepalaistu garām noteiktu pagriezienu. Beigu beigās neskaidri pavīd šaurs, nomaļš ceļš, kas aizlokās caur tumšu lielu koku čūksni. Nogrie­žos tajā, braukdams atpakaļgaitā, lai vēlāk vieglāk va­rētu atkal tikt uz šosejas, apturu mašīnu ceļa malā, no­dzēšu ugunis un tālāk eju kājām.

Barža — otrā pa labi — atrodas metru divsimt at­tālu, taču es izmirkstu līdz pēdējai vīlītei, kamēr aiz­kļūstu līdz tai. Uzlēcis uz klāja, aiz piesardzības aši izdaru mazu operāciju, tad klusiņām aizzogos pa trīs pakāpītēm lejā pie durtiņām un nepieklauvējis nospiežu rokturi.

Pāri telpai līst bāla, dzeltenīga elektriskās spuldzes gaisma. Van Altens sēž pie galdiņa tāpat kā tolaik, kad viņu te redzēju pēdējoreiz, tikai tagad viņš nevis ēd, bet aplūko kādu katalogu. Spriežot pēc notāļus pamanī­tiem attēliem, tas ir standarta villu katalogs. Van Altens 'tik ātri to aizver ciet un tik strauji*pietrūkstas kājās, ka liekas — viņš tūlīt nelabā balsī sauks kādu palīgā.