BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Droši vien jūs izbijāties, — es iesāku angliski. — Šķiet, esmu aizmirsis pieklauvēt…

— Kas jums vajadzīgs? — van Altens naidīgi no­prasa, ar roku sniegdamies pēc tālruņa, kas novietots uz galdiņa.

— Pacietību, tūlīt pasacīšu. Bet vispirms gribu jūs brīdināt: nekliedziet pēc palīdzības un nemēģiniet sazi­nāties ar kādu ārpasaulē! Telefona vads pārrauts, un, kā pats redzat, man ir pistole ar klusinātāju.

To teikdams, pa gabalu parādu ieroci, cerēdams, ka viņš šo to sajēdz no ballistikas. Tad pieeju pie lodziņa un aizvelku tam priekšā aizkaru, lai būtu daudz omulī­gāk. Tomēr velti ir pūlēties, lai radītu omulību šai pel­došajā kabūzī. Telpa drūma, iekārtota gaužām nabadzī­gām, visvairāk nepieciešamām mēbelēm. Tik tiešām dīvaini, ka šis cilvēks, kā Jaunas mēles melš, saņem pa­sakainu algu, bet dzīvo tik sliktos apstākļos.

— Ko tad gribat no manis? — van Altens jautā arvien vēl tikpat naidīgi, taču jau mazliet pielaidīgāk.

— Es nāku ar kādu priekšlikumu. Varat to pieņemt vai noraidīt, bet jums tas jānoklausās.

Viņš nekā neteic un joprojām stāv, tāpat vēl sasprin- dzis modrībā, galvu gandrīz iespiedis griestos.

— Varbūt apsēdīsimies, jā? — es piedāvāju.

Van Altens apsēžas savā vietā un neapzināti pabīda katalogu malā. Es piemetos krēslā pie galda pretējā pusē un visu laiku turu pistoli pietiekami labi notēmētu mērķī, lai pirmajā nepieciešamības brīdī to laistu darbā, un pietiekamā atstatumā no sarunu biedra, lai viņš ieroci nevarētu aizsniegt ar sausenajām, kaulainajām rokām.

— Droši vien jau esat noģidis, ka runa būs par ar­hīvu. Man vajadzīgas šādas tādas izziņas.

— Par kādu arhīvu? — van Altens vaicā gurdā balsī.

— Par to, kurš jums ir uzticēts. Galvenokārt otro —• visslepenāko.

— Nesaprotu, kas tas tāds ir.

— Tiešām? Bet tad nu pasakiet — ar ko jūs nodarbo­jaties katru dienu desmit stundas telpā, kas atrodas virs Evansa kabineta?

— Pajautājiet Evansam!

— To izdarīšu vēlāk. Tagad jāapspriežas ar jums.

Cilvēkam neparko netīk atbildēt. Viņš sēž kā sastin­dzis, spīvā stūrgalvībā cieši sakļāvis stūrainos žokļus, un tikai viņa skatiens aizdomīgi šaudās no pistoles stobra uz manu seju un atpakaļ.

— Redzat, van Alten, labāk netērēsim laiku ar me­liem, nav vērts izlocīties! Jūs esat diezgan gudrs, lai ap­tvertu vienu: ja kāds pie jums ieradies ar pistoli rokā, nemaz nav tik viegli izvadīt viņu pa durvīm laukā, sa­stāstot pliekanas pasakas. Vai atļausit?

Palūdzu atļauju uzsmēķēt, dzirdamies aizdegt ciga­reti ar kreiso roku, jo labajā sažņaugta pistole. Van Al­tens arī šoreiz izvairās no atbildes, tādēļ nolemju aiz­kūpināt cigareti uz savu galvu. Dziļi ievilcis pāris dūmu, noprasu, vērīgi lūkodamies viņam taisni acīs un pat gandrīz starp tām — tieši virsdegunē:

— Nu, kā ir? Vai nauda, par ko nopirkt villu, jums jau kabatā?

Arhivārs klusē, viņa skatienā viešas tik liels naids, ka lielāks vairs nevar būt.

— Un līdzekļi, lai tiktu pie fermas? Pie zemes ga­bala, saimniecības piederumiem un visa pārējā?

Ierauju -atkal krietnu dūmu, neizlaizdams holandieti no acīm.

— Jūs, van Alten, domājat, ka esat sasniedzis dzīves gudrības kalngalus. Bet, ja vēlaties zināt, esat naivs kā bērns.

— Man nekas nav jāuzzina no jums.

Sarunu biedrs sāk skaisties. Tas jau ir labāk nekā ga­līgs apstulbums.

— Jūs esat ļāvies ievilināt sevi spēlē, kurā jums no paša sākuma iedalīta zaudētāja loma. Kara laikā aiz­bēgāt uz Ameriku, vēlāk, tik tikko turēdamies virspusē, padevāties kārdinājumam, jo jums apsolīja maksāt labu algu un nodrošināt nākotni. Bet jūsu nākotne ir šeit, van Alten. Un, sakot «šeit», es ar to domāju kanāla dzelmi, nevis baržu.

Holandietis arvien vēl klusē, vairs nešauda acis šurpu turpu, bet stingi raugās galdā. Cilvēks klausās.

— Jūs laikam labāk par mani saprotat, kādu galu ir ņēmis jūsu kolēģis van Velijs. Un jūs arī ņemsit tādu pašu galu, tikai varbūt noslīksit citur. Dienas aizvadāt kā īsts mūks, taupāt pēdējo grasi, lai piepildītu loloto sapni. Bet šo sapni nekad nepiepildīsit, jo savā darbā pārāk daudz ko esat uzzinājis, lai jums ļautu kādreiz nolīst malā. Van Alten, cilvēki, kuri zina pārāk daudz, retumis nodzīvo līdz sirmam vecumam.

Holandietis lēnām paceļ acis.

— Tas viss skar mani, ne jūs.

— Tiesa gan. Bet tas mani arī tiktāl interesē, ciktāl dod iespēju salīgt ar jums. Neesmu neaptēsts kā klucis un ļoti labi apjēdzu, ka pakalpojumu izdara pret pakal­pojumu. Jūs jau esat dzirdējis, kas man vajadzīgs. Es savukārt skaidri apjaušu, kas jums vajadzīgs, lai glābtu savu ādu un īstenotu ieceres. Mums atliek vienīgi ap­mainīties ar vērtībām.

— Jūs runājat pats ar sevi, — van Altens nicinoši saka. — Un gribat salīgt pats ar sevi. Es jums nedz ko esmu piedāvājis, nedz ko esmu lūdzis.

— To vēl parādīs laiks, van Alten. Vajag jums tikai krietni padomāt, un pats aptversit, ka šis darījums ir mums abiem izdevīgs.

— Labi. Dodiet man laiku! Atstājiet mani, lai es visu apsvērtu!

— Protams. Ja uz dažām minūtēm, tad mums nav ko strīdēties.

— Cilvēks nevar pieņemt liktenīgus lēmumus dažās minūtēs. It sevišķi, ja uz viņu pavērsts pistoles stobrs.

— 2ēl gan, žēl. Bet, ja gatavojaties padarīt sev galu, man nav nekādas vēlēšanās jums piebiedroties. Nedo­mājiet, ka es došos mājās un gaidīšu, kamēr aizskriesit un paziņosit Evansam. Lēmums, lai vai kāds, jāpieņem tepat jau Šovakar. Un varu jums palīdzēt, paskaidro­jot vienu: par summu nekaulēsimies. To samaksāšu divās daļās: pēc vienošanās — un pēc uzdevuma izpildīšanas.

— Jūs runājat tā, it kā mani glābtu no varbūtējas bojāejas, bet īstenībā dzenat gluži neizbēgamā, drīzā nāvē, — holandietis naidīgi noteic.

Sī frāze jau konkrētāka. Aiz stūrgalvības viņa sma­dzenes bija kā paralizētas, tagad ir sākušas darboties — un domu juceklim cauri aužas nedroši izejas meklējumi.

— Gluži otrādi, jums paveru vienīgo iespējamo ceļu uz glābiņu, — turos pretī. — Pasaule ir plaša un pilna ar klusiem stūrīšiem. Ja apsolītajai summai pievienosim jaunu pasi, jums būs visi priekšnosacījumi mierīgām ve­cumdienām,

— Bet ja nu atteikšos?

— To gan nedarīsit, —- rāmi atbildu. — Jūs mīlat dzīvi, lai gan dzīvojat kā askēts.

— Te jūs ir atsūtījis Evanss, — arhivārs negaidot izgrūž.

Tas neizklausās diez cik prātīgi. Ja tikai viņš to nav pateicis tīšām.

— Nē, van Alten! Skaidri zināt, ka Evanss nav mani atsūtījis. Ja Evanss šaubītos par jums, daudz smalkā­kiem paņēmieniem pārbaudītu jūs. Kaut gan, manuprāt, nez vai viņš tērētu laiku šādai pārbaudei.

Van Altens atkal stingi veras galdā. Rit cita pēc citas minūtes, mēs abi klusējam. Lai mazliet izvēdinās Alte­nam smadzenes! Lai viņš ko secina, pārliecināts, ka pats to ir izlobījis bez jebkādas ietekmes!

Galu galā holandietis paceļ acis, uzmet man skadru skatienu un pasaka:

— Simt tūkstošu!

— Guldeņu?

— Simt tūkstošu dolāru.

Cik dārgi! Darījums ar Morandi izmaksāja nesalīdzi­nāmi lētāk. Taču beigas vienmēr ir dārgākas nekā sā­kums. Turklāt, ievērojot, ka šī summa ir viss viņa dzīves sapnis, simt tūkstošu nemaz neliekas tik barga nauda. Patiesībā, ja man kas liks apdomāties, tā nebūs summa, bet steiga, kādā pieņemts lēmums. Pāreja no stingras atteikšanās uz šaubām un tālāk uz galīgu piekrišanu ir bijusi pārāk dinamiska, un tas man nav pa prātam.