BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Augstu virs mūsu galvām debesis pamazām gaišojas skaidras un koši zilas, gandrīz tik zilas kā Delftas porce­lāns. Diena tiešām būs brīnišķa. Bet kāds tur labums!

Jau ir uzaususi gaisma, kad mersedess ieripo tukšajās Eindhovenas ielās. Apturu to kādā šķērsieliņā. Tam ir lemts kļūt par bāreni. Taču automobiļi atšķirībā no cilvē­kiem ilgi nepaliek par bāreņiem. Atveru durtiņas savai ce­ļabiedrei, paņemam pa nelielam čemodānam un dodamies uz staciju. Vilciens, ar kuru jābrauc Edītei, aties pēc stun­das. Otrs, kurā jāiekāpj man, — mazliet vēlāk. Stacija izskatās kā garš tērauda angārs, un tajā pūš drausmīgs caurvējš; nopirkuši biļetes, mēs aizejam uz bufeti, lai apsildītos un ieturētos. Laiks velkas lēnām, cenšamies to aizpildīt, pāris reižu pasūtot kafiju un pļāpājot par nenozīmīgiem jautājumiem — par tādiem garlaicīgiem niekiem, par kādiem dzirdams vienīgi stacijās.

Beidzot pienāk vilciens, ar kuru Edītei jāaizceļo. Iekārtojis viņu tukšā kupejā, prātoju, ko lai iesāku vese­lās desmit minūtēs šai kupejā, bet viņa izglābj mani no neveiklās situācijas — nokāpj kopā ar mani uz perona. Aizsmēķējis sniedzu cigarešu paciņu Edītei, viņa neņem, aizbildinādamās, ka nemaz negribot uzvilkt dūmu, un es noslēpju paciņu kabatā. Un, re nu, mēs atkal klusējam, es mīņājos no vienas kājas uz otru, jo man ir auksti un cita nekā nav ko darīt, tad Edīte pēkšņi ierunājas:

— Moris, tikai padomājot vien, ka mēs nekad vairs neredzēsimies …

Viņa arvien vēl mani sauc par Morisu un es viņu — par Edīti, lai gan zinām, ka šie vārdi ir izdomāti, taču esam pieraduši pie šiem vārdiem un pieraduši arī pie tā, ka dzīvojam izdomātu cilvēku dzīvi, turklāt galu galā ir gaužām grūti tikt skaidrībā, kas ir izdomāts un kas ne.

— Neredzēsimies? Kāpēc neredzēsimies? Tas nekur vēl nav rakstīts.

Viņa nekā neatbild, jo domā par ko citu vai nevēlas strīdēties ar tādu stulbeni kā es.

— Vai atceries to vakaru… kad es raudāju, veroties uz tavu eglīti?

Apstiprinoši kaut ko nomurdu.

— Un vēl citu vakaru, kad braucām ar divriteni?.

— Protams!

— Un to seno vakaru, kad skūpstīji mani lietū?,

— Jā, — es saku. — Tas bija šausmīgs lietus.

— Tu gan vairs neesi ciešams.

— Nevis es, bet viss mūsu kopīgais gājums. Necie­šams gājums. Varbūt pat izdomāts. Tā būs vislabāk.

— Bet tas taču nav izdomāts. Es negribu, lai tas būtu izdomāts.

— Ko gribi tu, un ko gribu es …

Pie lokomotīves iesvelpjas dzelzcejnieka svilpe. Edīte pakāpjas pāris soju atpakaļ uz vagona pusi, neatrau­dama acis no manis. Viņa izskatās galīgi uzbudināta, un es brīnos, kā gan tikai tagad to esmu ievērojis.

Nestāvi kā bluķis, rājos uz sevi, vai tad neredzi, cik viņa satraukta! Ek, kas par to, ka viņa satraukta, varbūt arī manu sirdi ir sagrābis nemiers, bet neviens mani šurp nav atsūtījis, lai es kaismīgi izpaustu savu mīlu pret viņu, un te patiešām nekās vairs nav līdzams, un vislabāk ir piemiegt acis kā zobārsta krēslā un pacies­ties, kamēr paies šis mokpilnais, īsais atvadu mirklis.

Tā ir vislabāk. Tomēr es gribu pateikt pēdējos vār­dus: «Ardievu, manu meitenīt!» — bet, lai tos pasacītu, jāpasper pāris soļu uz priekšu un pat jāuzliek roka uz Edītes pleca, jo kaut ko tādu kā «Ardievu, manu meite­nīt!» nedrīkst dzirdēt un glabāt atmiņā daudzi. Un, lūk, mēs piepeši apskaujamies — sākumā diezgan pieklājīgi, vēlāk pagalam neprātīgi, un es ielaižu pirkstus viņas kuplajos, kastaņbrūnajos matos ūn jūtu, ka manu seju glāsta mīļās lūpas, un mūsu skaujas kļūst arvien dru­džainākas, it kā tās vairs nebūtu skaujas, bet konvulsīvi izmisuma uzplūdi, un negaidot esam kļuvuši tik lieli muļķi, ka rīkojamies kā gluži normāli cilvēki, un es skūpstu Edīti tāpat kā tovakar uz tilta, lai gan ļaudis teic, ka labais neatkārtojoties, bet vilciens sāk slīdēt pa sliedēm, un Edīte palaiž garām savu vagonu, tik tikko pagūst aizķerties aiz nākamā un stāv uz kāpnītēm, lū­kodamās manī, un es arī stāvu, skatīdamies vilcienam nopakaļ vējā un bezmiegā iekaisušām acīm. Vēl ilgi stāvu pēc tam, kad vilciens jau ir nozudis, un, bezjēdzīgi raudzīdamies tukšā izplatījumā, nezin ko gaidu — ne­vienam nepazīstams ceļinieks šai svešajā, lietainajā zemē svešajā stacijā.

Богомил Райнов ЧТО МОЖЕТ БЫТЬ ЛУЧШЕ ПЛОХОЙ ПОТОПЫ Роман

Издательство «Лиесма» Рига 1977 На латышском языке Перевела с болгарского Элеонора Тяраз Художник Арвид Галевиус

ИВ № 1258

Bogomils Rainovs

NAV NEKA LABAKA PAR NEJAUKU LAIKU

Redaktore M. Priedniece. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn, redaktore

D. Radziņa. Korektore B. Vārpa.

Nodota salikšanai 1976. g 1. decembri. Parakstīta iespiešanai 1977. g, 19 aprīli. Tipogrāfijas papīrs Nr. 3. formāts 81X108/32. 7.50 fiz. iespiedi.: 12,60 uzsk. iespiedi.: 13-.75 izdevn. I. Metiens 115 000 eks. Maksā 1 rbl. 44 k p. Izdevniecība «Liesma» Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 227/28408-D-C27. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt Nr. 5482-D.

[1] Brīvības tilts,

[2] tas pats, kas ieva.