BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Vairs nav iespējams iegūt informāciju no van Al- tena, —. Evanss iebilst. Miroņi ir skopi valodā.

— Tas man ir kas jauns.

— Kas tad? Ka miroņi ir skopi valodā? — Evanss uzrauc uzacis.

Un, tā kā šoreiz nevēlos atbildēt, viņš turpina:

— Zināt, mūsu firmā, tāpat kā jebkurā solīdā uzņē­mumā, ir šāda kārtība: par darbu maksājam, par no­devību nolaižam no kājas. Tātad vairs neceriet uz van Altenu un papūlieties visu paskaidrot saviem vārdiem!

— Lai notiek! — es padodos. — Saskaņā ar minēto vienošanos van Altens vakar vakarā ielaida mani arhīvā un ļāva man uzņemt slepenos dosjē, kas glabājas seifā. Nu, vai esat apmierināts?

— Kad un kam esat nodevis negatīvus?

— Nevienam vēl neesmu nodevis.

— Melojat, — Evanss mierīgi saka. — Vakar vakarā jūs izspēlējāt nelielu triku, apvezdams ap stūri mūsējos: pēkšņi nozudāt no Kalverstraat. Liekas, šim trikam ir bijusi sava nozīme …

— Tā bija tikai tāda draiskošanās un vairāk nekas, — es apgalvoju. — Kas attiecas uz negatīviem, tie ir šeit.

To pateicis, izņemu no kabatas dažas miniatūras ka­setes, parādu priekšsēdētājam un atkal iebāžu kabatā.

— Rolān, jūs esat nekaunīgāks par nekaunīgu, — mazliet apmulsis, Evanss aizrāda. — Un arī nepiesar­dzīgs uz nebēdu …

— Nebūt ne! Gluži otrādi. Es sargāju savu ādu, tā­pat kā jūs savējo.

— To nu tagad redzēsim. Ja jau esam pieskārušies šim jautājumam, gribu jūs brīdināt: vienīgi izstāstot visu, absolūti visu, varēsit glābt savu ādu. Katrs sīkums, ko noklusēsit vai pārgrozīsit, jums maksās dzīvību. Van Altens līdz aizvakardienai bija mūsējais, tomēr pazuda bez miņas. Bet jūs nekad neesat bijis mūsējais.

— Man ir skaidrs jūsu mājiens. — Es paloku galvu. — Taču, ja sākšu klāstīt visu, kas man zināms, tas pra­sīs- pārāk daudz laika. Vispirms būtiskāko, vēlāk…

Evanss nodzēš cigareti lielajā kristāla pelnu traukā, kamēr es aizkūpinu otro.

— Mister Evans, ja kādam no mums jāparūpējas par savu glābiņu, tad tas pirmkārt jādara jums.

Priekšsēdētājs pavirši paraugās manī tukšām acīm, bet ne vārda neteic. Tukšs, neizteiksmīgs skatiens, kurā tik tikko jaušami iedzirkstās iecietības pilna ziņkāre.

— Jūs vadāt Centru, kas ir caur un cauri atmaskots. Tagad vairs nav svarīgi, vai šie negatīvi nonāks vai ne manējo rokās; galvenais, ka par «Zodiaka» pamatdar­bību ir aizsūtīts tur, kur pienākas, pietiekami daudz ziņu. lai šī firma vēl varētu spiegot tālāk.

īeslīdzis mīkstajā krēslā un pārlicis garās kājas vienu pāri otrai, Evanss joprojām mani vēro gandrīz tikpat vienaldzīgām acīm.

— Lieki būtu vēl paskaidrot, ka «Zodiaka» izgāšanās ir trieciens ne tikai organizācijas Centram, bet arī jums kā tā šefam. Taču, — te es tīšuprāt ierunājos klusākā balsī, — šis trieciens ir tīrais nieks salīdzinājumā ar nā­kamo, kas tiek gatavots jums pašam. Pirmais jūs tikai diskreditēs, otrais galīgi novāks no ceļa.

— Interesanti… — priekšsēdētājs nomurmina.

— Jūs pat nespējat iedomāties, cik tas viss ir aizrau­joši. Dažu pēdējo gadu laikā jūs kā «Zodiaka» šefs esat noslēdzis virkni lielu darījumu divos variantos: viens no tiem ir oficiāls, lai atskaitītos valsts varas iestādēm un priekšniecībai, otrs — neoficiāls, saskaņā ar kuru īste­nībā tika kārtoti maksājumi. Līdz šim izdarītajos pavi­sam nepilnīgajos pētījumos ir atklājies, ka šī divkāršā grāmatvedība devusi jums iespēju iebāzt kabatā pāri par desmit miljoniem dolāru …

— Tik daudz? — Evanss gandrīz patiesi nobrīnās.

— Ai nē, daudz vairāk! So summu nosaucu, pamato­joties uz dokumentiem, kurus beidzamā laikā mums ir izdevies dabūt rokā.

— Kas tad tie ir par dokumentiem?

— Kaut vai, teiksim, šitie, — atbildu, izņemdams no kabatas un pasniegdams viņam jaunā Furmana pagā­dāto negatīvu kopijas.

Priekšsēdētājs nevīžīgi atritina tās vaļā un ātri ap­skata, pacēlis pret lustras gaismu.

— Tik tiešām interesanti, — viņš saka, noslēpdams lentes savā kabatā.

— Tikpat kā gangsteru kinofilmā, — es piekrītu. — Protams, jums nerodas ilūzijas, ka kopijas, kuras nule esat iegrūdis kabatā, ir vienīgās.

— Bez šaubām! — Evanss pamāj. — Bet kāda tam jēga? Tirdzniecībā šādas izrīcības ir gluži parastas.

Viņš aizdedzina cigareti, uzpūš manai sejai virsū biezu dūmu virpuli un mazliet ziņkāri veras manī, kā vē­lēdamies redzēt, vai nesākšu klepot.

— Nezinu, kā tas ir tirdzniecībā, bet te nav runa par tirdzniecību. «Zodiaks» ir izlūkdienesta centrs, CIP pa­kļauts institūts, un «Zodiaka» budžets ir daļa no CIP budžeta. Tātad esat piesavinājies lielu summu valsts naudas, tik lielu, ka pat tad, ja jūsu ģimenē visi būtu ģenerāļi vai senatori, jums neizdotos glābt savu ādu.

— Kā kurš uz to raugās… — Evanss nomurd.

— Tas ir kā likts, — es pārlaboju. — Turklāt jūs tik dziļi esat iestidzis korupcijā, ka, dzīdamies pēc perso­niskās labklājības, nelikāties manām sveša aģenta iela- vīšanos jūsu Centrā.

— Vai ar to domājat pats sevi?

— Nē. Van Vermeskerkenu. Dažus no vislielākajiem ienākumiem jums ir devuši darījumi ar Vācijas Federa­tīvās Republikas uzņēmumiem, un tas nav grūti izskaid­rojams, ņemot vērā, ka esat iecēlis «Zodiakā» par tirdz­niecības direktoru Gelena ielikteni …

— Mierīgāk, mierīgāk, — Evanss vēsi saka. — Neru­nājiet ar tādu patosu!

— Un vēl pēdējais, — es turpinu, pieklusinādams balsi. — Neceriet, ka mani šefi apmierināsies ar to, ka aizsūtīs jūsu priekšniecībai ziņas par jūsu darbību! Sīs ziņas nonāks kā Amerikas, tā Rietumeiropas opozicio­nārās preses īpašumā. Ja jums ir kaut cik iztēles spējas, pats varat iedomāties, cik briesmīga jezga izcelsies.

— Hm, — priekšsēdētājs grīni novelk. — Jūs jau sā­kat mani baidīt.

— Nebūt ne. Gribu tāpat vien paskaidrot, ka jūsu stā­voklis nemaz nav labāks par manējo.

— Mersi, ka esat nostādījis mani sev līdzās, — šefs dzestri paņirgājas.

— Nē, man ne prātā nenāk tīkot pēc tādiem kalnga­liem, kādus esat sasniedzis jūs. Nedz arī pēc tādas ma­teriālas labklājības, kāda ir jums. Bet par darbu jā­saka — es ieņemu tikpat augstu amatu kā jūs, pulkvedi Evans, un mani priekšnieki droši vien mani nevērtē ze­māk kā jūsējie jūs. Trieciens ir sagatavots, lai varētu iet vaļā kā šāviens ar pielādētu pistoli, un vienīgi tas, ka es atgriezīšos sveiks un vesels, novērsīs to.

Dziļi iezvilies krēslā, priekšsēdētājs klusē, tad paberzē ar pirkstgaliem pieri, kā masēdams domas, un saka:

— Jūsu piedāvātā apmaiņa nav abpusēji līdzvērtīga: jūs esat manās rokās, nevis es jūsējās.

— Tas tikai tā liekas. Es tiktāl esmu jūsu rokās, cik­tāl jūs manējās ..,

— Nekrāpiet pats sevi ar ilūzijām, — Evanss rāmi turas pretī. — Esiet reālists! Jūsu trieciens prasa laiku, un vēl nevar zināt, cik stipri tas skars mani. Mūsu situā­cijas atšķiras ar to, ka es esmu dzīvs un vēl ilgi dzī­vošu, jūs uzreiz nokļūsit van Altena kompānijā, līdzko teikšu vārdu.

— Ja tā spriežat par mūsu situācijām, iznāk, ka velti esmu runājis ar jums, — vienaldzīgi attraucu, samurcī- dams pelnu traukā kārtējo cigaretes izsmēķi, lai nekūp. — Labi, izsakieties līdz galam!

— Nesteidzieties, tam vienmēr laika būs diezgan! — Priekšsēdētājs neviļus pasmaida. — Manas domas ir šādas: lai apmaiņa būtu līdzvērtīga, jums no savas pu­ses vēl kas jāpieliek.