BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Brauc uz Roterdamu!

— Edīt, vairs nevicini pistoli un nekaitini mani ar savu ietiepību, — es ierunājos citādā noskaņā. — Jāsaka, nokļūt Amsterdamā pašlaik man ir tikpat svarīgi, cik tev.

Edīte pamet žiglu skatienu aizmugurē, kur sēž sirm- matainais klusētājs, atbalstīdams manu muguru ar pistoli, un, atbildot viņai, šis vīrs zemā balsī, ar diez­gan stipru akcentu izrīko:

— Lai brauc vien uz Amsterdamu!

Ieslēdzis aizdedzi, izstūrēju mersedesu uz šosejas un prātīgi vadu to ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā.

— Nerakņājies pa kabatu! — sekretāre uzkliedz man.

— Gribu izņemt cigaretes …

— Es tev padošu.

Viņa nekautrīgi izvelk no manas kabatas «Kentas» paciņu, tikpat nekautrīgi iebāž man lūpās puslīdz sa­gumzītu cigareti un iededz uguntiņu ar šķiltavām.

— Vai vēl ko vēlies?

— Mersi.

— Varbūt džeza mūziku?

— Man pietiek ar tām galvas sāpēm, ko tu pati jau sagādā …

— Nu, tad kādu rečitatīvu?

Edīte atkal pazibina acis atpakaļ, un mašīnā pēkšņi atskan mana balss, lai gan es ne skaņas neizdvešu.

«Palīdziet man, lai ātrāk tiekam galā.»

Un van Altena balss:

«Vai tad visu gribat noknipsēt?»

Un tā tālāk — līdz galīgai norunai.

— Ceru, ka tev sķaidrs, par ko ir runa, — Edīte saka, pamādama, lai apstādina mazītiņu magnetofonu.

— Par dolāriem un čekiem, ja drīkstu ticēt savām ausīm.

— Nē, par dosjē uzņēmumiem. Tie mums vajadzīgi. Kad tos atdosi, varēsi būt brīvs.

— Kālab jums nepieciešami šie uzņēmumi?

— Tāpat vien. Ģimenes albumam.

— Kur tu biji pamanījusies iegrūst mikrofoniņu?

— Biju iešuvusi tavu svārku padrēbē, mīļais.

— Tādēļ jau tavs draugs man uzglūnēja lejā.

— Neesi pārskatījies! Taču nenovirzīsimies no gal­venā! Vai dzirdēji: mums vajadzīgi uzņēmumil

— Zini, Edīt, tie jums itin nekam neder.

— Mēs paši pratīsim tos novērtēt.

— Šos uzņēmumus paredzēts nodot vienam vienīgam cilvēkam — Gelenam.

— Beidzot tu runā atklātu valodu. Tikai mēs negri­bam, lai tos nodotu Gelenam. Skaidrs?

— Saproti, mīļā, tur jau daļēji slēpjas spēles jēga, ka šie uzņēmumi nokļūs Gelena rokās.

— Spēlē katrs vadās no savām interesēm …

— Šai gadījumā mūsu intereses — tavējās un manē­jās — saskan.

— Man gan tā neliekas.

— Tādēļ ka tev, dārgā Dorisa Holta, nav zināms tas, kas man.

Edīte ātri apmainās zīmīgiem skatieniem ar sirmmati. Tad ieprasās:

— Ko tu teici?

— To pašu, ko tu dzirdēji, dārgā Dorisa Holta no brā­līgā VDR izlūkdienesta.

Atkal viņi zīmīgi saskatās. Bridi valda klusums, ko es pārtraucu:

— Jums kuru katru mirkli jāsaņem attiecīgas ziņas par mani, varbūt tās jau pienākušas, bet vēl neesat pa­guvuši ar tām iepazīties. Es esmu atsūtīts šeit no bul­gāru Centra. Tātad vairs nespēlēsim aklās vistiņasl

— Kādēļ tad tev jānogādā uzņēmumi Gelenam?

— Tādēļ, ka šie dosjē ir viltoti. Saproti — galīgi vil­toti. Mums tie nav derīgi. Mums nepieciešami īstie.

Lietus gāž strāvām, vējš cērt to man mugurā, kā spai­ņiem šļākdams ūdeni virsū, un, kamēr mēroju atstatumu no tumšās šķērsieliņas, kur esmu atstājis savu merse­desu, līdz stūra mājai ar kafejnīcu, izmirkstu līdz ādai.

Pusnakts, apkārtnē neredz ne dzīvas dvēseles. Nes­dams rokā mazu sainīti, nemanot iežogos neapgaismo­tajā ieejā un sataustu Pītera Grota pasta kastīti. Jau šorīt esmu norunājis ar Pīteru, ka viņš atstās tajā at­slēgu, lai es vakarā varētu ierasties viņa darbnīcā uz mazu, pieklājīgu tikšanos — tālāk no Edītes acīm — atslēga tiešām ir noteiktajā vietā, un es klusi dodos tumsā pa kāpnēm augšā uz mansardu.

Iecerētajai operācijai, kaut gan tā jāveic zināmā aug­stumā virs jūras līmeņa, nav nekā kopēja ar brīvu pār­gājienu kalnos, pār kuriem mirdz glāsmaini maija saul­stari, un šis sasodītais gāzenis vēl vairāk sarežģī darbu, lai gan tam šoreiz ir savas labās puses.

Blāvajā gaismā, kas iespraucas caur logu, atraisu sai­nīti, izņemu tievu, stipru virvi un vienu tās galu apjožu ap vidukli. Otrā piesiets plats, pamatīgs āķis, ko esmu rūpīgi notinis ar aukliņu, lai tas krītot neklaudzētu. Tad iebāžu kabatā nepieciešamos rīkus, nolieku uz galda krēslu, uzkāpju šai improvizētajai ietaisei virsū un uz- traušos pa bēniņu lodziņu uz jumta.

Pār mani drāžas tik bagātīgi plūdi, ka pasteidzos pēc iespējas ātrāk aizvērt ciet stikla lūku, lai Pītera darbnīca nepārvērstos par akvāriju. Atrodos divu stāvu jumtu pakājē — tie piekļaujas viens otram. Man vajag pārlīst pāri sešiem šādiem jumtiem, lai nokļūtu līdz namu rin­das galam, kur rēgojas «Zodiaka» ceturtais stāvs. Sviežu āķi uz tuvākā čukura un, zināms, neveiksmīgi. «Būs jau labi. Priekšā vēl vesela nakts, un vispār es mūžīgi drau­gos ar nejauku laiku,» mierinādams sevi, metu āķi rio jauna. Pēc pāris mēģinājumiem mērķis sasniegts. Tīdams virvi ap rokām, soli pa solim kāpju pa slideno jumtu. Tas ir ne tikai slidens, bet arī drausmīgi stāvs un šobrīd šķiet vēl stāvāks lietus un vēja brāzienos, kas it kā vienojušies nogrūst mani uz bruģētās kanāla krastmalas.

Ticis līdz čukuram un pārvarējis kārdinājumu mirklīti pasēdēt, sāku laisties lejā pa jumta otro pusi. Izrādās, ka doties lejā ir vēl nepatīkamāk nekā augšā, jo jārāp­jas atmuguriski. Nakts tumša kā kaps, bet nav manāmas citas tās priekšrocības — tādas kā rāms laiks un piedie­nīgs sausums. Pamazām tā aprodu ar tumsu, ka saredzu dakstiņus zem kājām. Kad esmu sasniedzis jumta malu, ceļi un rokas sasprindzinājumā dreb vien.

Vēlēdamies atslābināt muskuļus, uz brītiņu atspiežos pret dakstiņiem. Lai varētu brīvāk kustēties, esmu at­stājis lietus mēteli Pītera darbnīcā, tādēļ patlaban jau esmu slapjš kā no mārka izvilkts un lietus man bijis — nebijis. Atvēzējies sparīgi sviežu āķi uz nākamo čukuru. Lieki būtu piebilst, ka arī šoreiz man nelaimējas. «Nav

nekā labāka par nejauku laiku šādai nodarbībai,» savā nodabā saku un atkal metu āķi. Sāku iekarot otru jumtu. Paiet vairāk nekā stunda, kamēr aizkuļos līdz pēdējai celtnei, — rokas ar virvi nobrāztas jēlas, kājas grīļojas. Sīs ēkas jumts ir pāris sprīžu augstāk par manu galvu, tāpēc te «alpīnisms» aizņem daudz vairāk laika. Beigu beigās izdodas pietrausties pie jumta lodziņa. Tas cieši aizdarīts ar dzelzs plātni, kurai virsū drošības dēļ vēl uzmontēts aizsargrežģis. Domāju, tiklīdz pieskartos šim «nocietinājumam» parastos apstākļos, uzreiz iedarbotos signalizācijas instalācija un pāri visai pilsēta dimdētu drausmīgs zvans. Bet patlaban apstākļi nav gluži pa­rasti, jo pēcpusdienā laikus patapu atvienot trauksmes aparatūru zem Doras Boshas rakstāmgalda.

Ar trūcīgiem rokas darbarīkiem cenzdamies uzlauzt lodziņu, pirmoreiz ne pa jokam, bet pavisam nopietni sa­protu, ka nav nekā labāka par nejauku laiku. Nezinu, kad ir ierīkota šī blindāža, taču biežie Amsterdamas lieti un pastāvīgais mitrums ir diezgan pamatīgi saēduši vēr- tnes, lai es tās bez pārmērīgām pūlēm atliektu.

Bēniņos melna tumsa. No jauna aizgrūžu ciet jumta lodziņu un iededzu kabatas bateriju. Telpa vienos pu- « tekļos un kvēpos, tik zema, ka nav iespējams izslieties i visā augumā. Lūka, pa kuru var tikt lejā, nav aizsista, kā ir apgalvojis van Altens, bet vienīgi aizbultēta ar šautru, un, ja tā arī būtu aizsista, es daudz negudrotu, ko ar to iesākt. Lai lūka paceļoties nekristu un vēlāk būtu vieglāk aizdarāma, pieskrūvēju tai no virspuses jau iepriekš sagatavotu rokturi un tikai tad lēnām, piesardzīgi atvāžu to vaļā. Mirkli uzspīdinājis bateriju telpai, kas at­rodas man zem kājām, redzu, ka tas ir kāds gaitenītis bez logiem. Aizkabinājis āķi aiz atveres malas, klusiņām nolaižos pa virvi gaitenītī. Divas durvis. Tām-, kuras ved uz tualetes istabu, neveltu uzmanību. Otrās aizslēgtas, taču instrumenti izgudroti tālab, lai noderētu līdzīgās likstās. Pat nav jāgrūž atslēga, kas atštāta viņā pusē, jo, satvēris tās galiņu ar attiecīgu rīku, atslēdzu durvis.