BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Piemēram, kas tad?

— Piemēram, jāatbild uz Vornera jautājumiem.

Noliedzoši papurinu galvu, un šefs tūlīt piemetina:

— Te nav runa par sīkumiem, bet par dažiem neizbē­gamiem precizējumiem.

— Redzat, Evans, man šķiet, ka esat aptvēris, kas es īsti esmu, tātad jums noteikti ir skaidrs, ka nekā vai­rāk neuzzināsit kā tikai to, ko pats vēlēšos pateikt.

— Jā, bet arī jums vajag saprast mani. Lai gan esmu šefs, tomēr man nav neaprobežotas varas. Kā gan esat ieņēmis galvā, ka drīkstu jūs palaist vaļā savu palīgu acu priekšā, neizvilcis no jums galveno?

— Attiecībā uz galveno jums pietiek ar to, ka zināt vienu: mani šeit ir atsūtījis Gelens, pareizāk sakot, Bau­ers, kaut gan man nav tiesību jums to teikt. Domāju, šī versija ir apmierinoša — vēl jo vairāk tāpēc, ka daļēji atbilst patiesībai.

— Cerēsim, ka tā ir apmierinoša, — Evanss negri­bīgi novelk.

— Lai mani atbrīvotu, allaž varat atrast tam piemē­rotus motīvus: vai nu gribat mani izsekot tālāk, vai arī tas ir kāds viltīgs paņēmiens, vai vēl kas; bet man nav jūs jāmāca.

Evanss krietnu brīdi klusē, arvien vēl masēdams domas.

— Jā, — galu galā viņš noņurd it kā pats sev. — Lie­kas, kaut ko izgudrosim.

Pēc tam cieši uzlūko mani un ievaicājas:

— Kas gan var garantēt, ka, par spīti manai piekā­pībai, nelaidīsit darbā savu «pielādēto pistoli»?

— To garantē pašreizējie praktiskie apsvērumi: kad esam atklājuši visu par «Zodiaku», vairs nevēlamies, lai šai firmā notiktu pārgrozības un mainītos šefi.

— Bet jūs taču drīz sāksit graut mūsu aģentūru. Tā­pēc neticu, ka esat drošs: es, tāpat kā citi, pieņemšu šo versiju ar Gelenu par skaidru zeltu.

— Kā uzņemsit šo versiju, tā ir jūsu darīšana, —» izvairīgi saku. — Gribu tikai pateikt, ka jūsu aģentūra Austrumos netiks sagrauta. Vismaz sākumā. Jūs pietie­kami labi izprotat šādas būšanas, lai man vēl vajadzētu jums paskaidrot, ka aģentūru, kas ir tikko uztaustīta, ļoti retos gadījumos iznīcina uzreiz, jo to vēl ilgu laiku novēro un pēta.

— «Ilgu laiku»? Cik ilgu?

— Ilgāku, nekā jums būs nepieciešams, lai pārietu citā darbā un nomazgātu rokas nevainībā par to, ko esat pastrādājis «Zodiakā». Jums ir plaši sakari, Evans, un ceru, vismaz par jums man nebūs jāuztraucas.

Priekšsēdētājs atkal nogrimst pārdomās, tad piepeši noskalda:

— Labi. Lai notiek!

— Ceru, šis «labi» nesola man lodi mugurā aiz jūsu villas vārtiem vai kaut kur tālākā cejā.

— Nepavisam ne. Tomēr lieciet pie sirds, ka neesmu apdrošināšanas aģentūra un, ja arī vēl turpmāk staigā­sit pa šo pilsētu …

— Diezgan! Viss skaidrs.

Evanss lēnām pieceļas un negaidīti skaļā balsī iesaucas:

— Rovolt!

Pa ēdamistabas durvīm tūdaļ iemetas iekšā vīrietis ar tumšajām acenēm.

— Pavadi Rolāna kungu līdz viņa automobilim! Vi­ņam ir steidzamas darīšanas un gribot negribot mūs jāatstāj.

— Kur mana pistole? — es ieminos.

— Jā. Atdod viņam pistoli!

Rovolts pazemīgi pasniedz man melnzilo mauzeri.

— Pavadi Rolāna kungu caur terasi! Un bez jebkā­diem incidentiem!

Evanss sveicienam cēlsirdīgi pamāj man ar roku, un es atvados tāpat, pēc tam sekoju Rovoltam.

Pie villas melnē mersedess. Tas droši vien vairs ne­cerēja sastapties ar mani. Iedarbinu motoru un gaidu, kad Rovolts paies uz priekšu un izrīkos, lai atver vārtus. Drīz dodos ceļā, lavierēdams padzenu mašīnu pret izeju, pārslēdzu uz otro ātrumu un strauji raujos pa vārtiem prom. Acumirklī līdzās tiem starmešu gaismas plūsmā pazib tumšais Rovolta siluets, un acumirklī sajūtu rokās valdonīgu tieksmi mazdrusciņ pagriezt stūri, lai ar bu­fera kreiso pusi noslaucītu šo viru no zemes virsas, to­mēr nociešos un joņoju uz pilsētu pa meža ceļu.

«Tad redz, kā! Izrādās, tu esi lādzīgs kristietis,» it kā dzirdu Ļubo balsi.

«Muļķības!» es iebilstu. «Mums ir tāds amats, ka ne­drīkst darīt, kas vien tīk.»

«Nav brīnums, ka tu, brālīt, pasāksi iet uz baznīcu,» kaut kur manī atkal ieskanas Ļubo balss.

«Muļķības!» atkārtoju. «Kas tad ir Rovolts? Niecīgs ierocis organizācijas rokās. Nebūs viņa, atradīsies cits. Tādi kā Rovolts nav noteicēji.»

«Ko nu taisnojies!» Ļubo klusiņām pārmet, un es nekā nesaku, jo pats jūtu, ka tiešām taisnojos, ar varēm no­valdījies, lai neizdarītu to, ko, manuprāt, pastrādāt būtu bijis taisnīgi. Amats paliek amats!

Spēcīgāk nospiežu gāzes pedāli, lai pārvarētu nervu drudzi, kas pārņēmis visu manu augumu, un mersedess drāžas pa ceļu, pa kuru tik sen, bet īstenībā pavisam ne­sen soļoju kopā ar Edīti, un viņa sūrojās, ka nespējot vairs paiet, un nolādēja savu kurpju augstos papēžus.

Šobrīd es domāju vairāk par van Altenu nekā par Edīti. Es devu viņam iespēju izvēlēties vai nu glābiņu, vai bojāeju. Un viņš izvēlējās bojāeju. Kādēļ? Aiz sirds­apziņas ēdām, ka ir nodevis šefu? Bet tādiem kā van Altens un pat kā Evanss jēdziens nodevība ir tukša skaņa, ja tikai tā neskar viņu pašu intereses. Van Altens bija laikam nobijies. Vai varbūt gribējis, neliekoties zi­nis par manu brīdinājumu, izdarīt divkāršu nodevību, lai saņemtu divreiz lielāku summu. Viņš bija rīkojies kā Ar­tūro Konti un ņēma tādu galā kā Artūro Konti. Vienīgā atšķirība — van Altenu neiemūžināja pat kliedzoša pēc­nāves reportāža.

Klāt ir šoseja, bet es nepagūstu izbraukt uz tās, jo tieši te kāds idiots ar aizvēsturisku puskarieti pagrie­zienā rāpjas atpakaļgaitā, lavierēdams un aizšķērso­dams man ceju. Apstādinājis mersedesu, jau grasos pa­lūkoties pa lodziņu laukā, lai izteiktu šim gjevēzim visa laba novēlējumus, kad pāris sprīžu no degungala pazib pistoles stobrs un ausīs ieskanas maiga sievietes balss:

— Izslēdz motoru, mīļais!

Pie mersedesa stāv mana uzticamā sekretāre Edīte, turēdama revolveri rokā kā rotaļlietu.

— Kāds pārsteigums! — es paklusi iesaucos. — Un kāda pārmaiņa! Mēs taču pa šo pašu brīnišķo ceļu …

— Jā, jā, bet pakavēsimies atmiņās vēlāk, — Edīte mani pārtrauc.

Šobrīd no puskarietes izkāpj kalsns vīrietis, un tas, protams, ir sirmmatis, viņš arī vicina pistoli. Nepalūdzis atļauju, sirmmatis iekārtojas mersedesa pakaļējā sē­deklī, pielikdams pistoles stobru man pie muguras, Edīte apsēžas priekšpusē, lai būtu manā sabiedrībā.

— Ieslēdz aizdedzi! — sekretāre pavēl.

— Kurp brauksim? — jautāju, nepapūlējies izpildīt viņas rīkojumu.

— Uz Roterdamu. Veicīgāk!

— Neparko!

— Paklau, mīļais! Es uzreiz tev sašķaidītu galvu, ja mums nebūtu kopīgu atmiņu, tomēr ieteicu tev pārāk daudz nepaļauties uz manu iejūtību.

— Te nav ko runāt par iejūtību, bet par visparastāko saprāta balsi. Man šovakar Amsterdamā jā-nokārto neat­liekamas darīšanas, jo rīt tā jau būs aizliegta zona.

— Ak tā? Un kāpēc?

— Tāpēc, ka pirms pusstundas mani izsvieda no Evansa villas, šķildami zibeņus un pērkoņus, turklāt vēl stingri brīdināja, ja es vēlreiz… Tā un tā: vari pati atjaust pārējo.

— Un kāds tam iemesls?

— Nejēdzīgas aizdomas. Šie tipi, kā jau esi nomanī­jusi, ir drausmīgi neuzticīgi. Tik ilgu laiku esmu centies viņiem izpatikt, tomēr …

— Tu esi centies izpatikt arī man, bet nekas nav sa­nācis, — Edīte strikti noteic.

— Zinu, tu esi tāda pati kā viņi. Atļauj padzīt mašīnu drusciņ uz priekšu. Nav brīnums, ka Evansa ļaudis kuru katru brīdi atšaus šurp.