BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Lūk, slepenā istaba — spilgti apgaismota un tukša, ar viņgalā melnējošu seifu. Lai būtu elegantāk, uzvelku rokās plānus gumijas pirkstaiņus … Lieku lietā atslē­gas. Tās man pagādādams, — neminēsim, par kādu cenu, — Furmans, dēls, ir pierādījis, ka privātdetektivi- tātes laukā nemaz neatpaliek no Furmana — tēva. Jau­nais Furmans ir paguvis ne tikai uzokšķerēt, no kādas firmas pirkts šis seifs, bet ari sadabūt tā atslēgu dub­likātus. Nešaubos, ka vecais būtu atklājis pat kombinā­ciju, ja to neturētu noslēpumā pats firmas īpašnieks. Tagad kombinācija man ir zināma — un sāku pacietīgi to uzsist ar taustiņiem: trīs atstarpes — M — divas at­starpes — O — viena atstarpe un tā tālāk, līdz atskan kluss, bet skaidri sadzirdams klikšķis; un es saprotu, ka nepieejamais seifs, nežēlīgi aizslēgtais «Zodiaka» seifs jau ir atverams.

Izņemu dosjē — īstos — un ķēros pie darba. Ziņas par aģentiem sakārtotas pēc diviem indeksiem. Viens tīkls ir radīts pastāvīgai darbībai, otrs dziļi konspi- rēts, sagatavots, lai to nekavējoties izmantotu ārkārtējos apstākļos — gadījumā, ja izceltos karš. Tie ir plaši, garos gados pīti tīkli, kuru pavedieni stiepjas pa visu sociālistisko nometni. Tādēļ «Zodiaka» seifs ir bijis tik nepieejams. Tādēļ tik ilgu laiku man bija jāgaida, lai ieskatītos šajos dosjē.

Kad visu esmu nofotografējis, pulkstenis rāda trīs, bet . man vēl darba atliku likām. Vajag izdzēst visas redza­mās un neredzamās pēdas, novietot lūkas savās vietās un mērot atceļu pa jumtiem, nemaz nerunājot par to, ka līdz rītausmai negatīvi jānogādā drošā vietā.

Tagad bezmiega un noguruma notrulinātajās smadze­nēs uznirst pēdējās atceres — kā ar nez kādu lupatu saslaucīju Pītera darbnīcā pietecējušo ūdeni un pēc brī­tiņa savainotām rokām, bet aizvien vēl skaudru nojautu sagramstīju viskija pudeles sienas skapī.

Tas viss notika tai lietainajā naktī, kurā biju apmek­lējis van Altenu viņa baržā.

Nakts — patlabanējā — jau iet uz beigām, kad mēs - abi ar Edīti galu galā iekārtojamies mersedesā un do­damies uz Eindhovenu. Man nepazīstamais sirmmatis ir nozudis. Šis vīrs visu laiku ir bijis tik kluss un tik spo­kains, ka es būtu noturējis viņu par savas fantāzijas augli, ja nejūtis pie muguras piespiestu viņa pistoli.

Pār šoseju staro dzeltenīga fluorescējoša gaisma, un gan šajā gaismā, gan priekšpilsētas namu neskaidrajos siluetos jaušams kaut kas bezgala drūms, it sevišķi uz

to visu raugoties pēc garas bezmiega nakts. Negatīvi, kas paredzēti Baueram, jau ir nodoti stundu pirms no- j teiktās tikšanās. Sajā pilsētā mums nekas vairs nav | meklējams, vienīgi varbūt kāds lodi iešaus mugurā.

— Es domāju: ja būtu nopirkuši lidmašīnas biļetes, ap pusdienu jau tiktu mājās … — Edīte nopūšas.

— Nebojā sev omu ar šādām domām! Labāk pasaki, ka visīsākais ceļš nav vistuvākais. Braukt ar lidmašīnu ir slikti tai ziņā, ka vienmēr jākārto milzums formalitāšu un galvenais — jāuzrāda savs vārds.

— Bet tagad tik ilgi būs jābrauc ar vilcienu…

— Ilgi braukt nozimē daudz gulēt. Man trakoti gribas ilgi, ilgi braukt.

Eindnovenā mums abiem ar Edīti būs jāsēžas vilcienā. Divi viens otram sveši pasažieri svešā stacijā iekāps katrs savā vilcienā un dosies katrs uz savu pusi. Vientuļi un skumji, toties ļoti praktiski. Jo, lai cik vērīgi esmu izdarījis visus gājienus, kopš tā mirkļa, kad negatīvi ir nonākuši cita rokās, vairs nevaru cerēt ne uz kādu drošu aizsardzību. Starp citu, Evanss palaida mani vaļā arī tādēļ, lai es nodotu negatīvus. Aizbildinādamies ar to, , viņš tagad attaisnosies kolēģiem. Pēc tam kad ienaid- ' nieks šā vai tā bija iemetis acis dziļāk «Zodiakā», ; Evanss varēja aizsargāties, tikai pagrūžot viņam priekšā sļ viltotus dosjē, lai viņu uzvestu uz maldīga ceļa.

— Diez vai Evanss tic, ka Gelens saņems negatī­vus, — Edīte ierunājas.

Ilgstoši saejoties ar kādu, ļaunākais ir tas, ka ar laiku viņš sāk lasīt mūsu domas. Tādiem kā mēs jāizvairās no ilgstošas pazīšanās.

— Nē, protams, nē, — atbildu. — Ja tas viss skartu vienīgi Gelenu, nez vai šefs tērētu tik daudz laika, lai rūpīgi izstrādātu viltotus dosjē. Esmu ar mieru saderēt, | ka šie dosjē ir tikai daļēji viltoti. Tajos figurē sabiedrībā ; sastopami cilvēki, ar kuriem amerikāņi droši vien ir iz­mēģinājuši laimi, bet kurus tagad lieki tur uzraudzībā un aizdomās, kamēr īstie aģenti mierīgi turpina darbu.

Līdzko izbraucam no piepilsētas, apkārtne uzreiz kļūst tumšāka un tumšāka, it kā nakts nevis ritētu uz beigām, bet nupat sāktos. Te nespīd fluorescējošas laternas. Spa­rīgāk nospiežu gāzes pedāli, un mersedess strauji trau­cas pa savu starmešu gaismas strēli.

— Tātad Evansam vajag būt apmierinātam, Edīte paklusi saka.

— Tas ir tāds notikums, ar ko visi ir apmierināti. Evanss apmierināts, ka viņam ir izdevies glābt savu reputāciju un stāvokli, amerikāņi — ka ir iegrūdusi mums ziņas, kuras sagādās bezgala daudz nepatikšanu un vilšanos, Bauers,— ka ir iekļuvis slepenajā arhīvā un atklājis noslēpumu, kurš viņam nedeva miera. Cik dīvaini, pat mums abiem jābūt apmierinātiem! Tik liela putra, ko izstrebjot visi ir apmierināti, gadās diezgan reti mūsdienās …

— Es gan neredzu nekāda īpaša pamata tam, lai es justos apmierināta.

— Rimsties jel! Tu ļoti labi zini, kādi tev nopelni dažās svarīgās, sarežģītās situācijās, bet nu labāk iztik­sim bez komplimentiem. Drausmīgi neciešu to brīdi, kad cilvēki sāk dalīt nopelnus …

— Te nav ko runāt par nopelniem, — Edīte mani pār­trauc. — Nespēju sev piedot, ka tik ilgi esmu ļāvusi tev vazāt mani aiz deguna.

— Velti mokies ar sirdsapziņas pārmetumiem! Tas mums ir bijis savstarpējs prieks.

Iepretim pie apvāršņa iekvēlojas gaiša debess drīksniņa.

— Diena būs jauka, — es saku, lai aizsāktu citas valodas.

— Droši vien. Man ir tāda nojausma, ka, līdzko aiz­brauksim prom, te vairs nelīs.

— Šaubos. Laiks šajā zemē ir tik nelāgs, ka diez vai to ietekmēs mūsu prombūtne.

— Es tā ilgojos pēc saules… pēc īstas, siltas saules un īstām, zilām debesīm.

— Jau esi aizmirsusi dziesmu …

— Ā, dziesmu … Bet vai tu nevēlies kādreiz tikt gaišā pilsētā, miermīlīgā, vasarīgā pilsētā, pastaigāties pa tās ielām, neizliekoties, ka pastaigājies, — pastaigāties, kā pieklājas, vieglu sirdi, bez raizēm, nedomājot par mikro­foniem, glūnošām acīm un varbūtējām lamatām …

— Nē, — es apgalvoju. — Šādas muļķības man nekad nav ienākušas prātā.

— Tātad tava profesija ir garīgi sakropļojusi tevi.

— Var jau būt. Taču šai pasaulē, kur ir tik daudz kropļu, tas neduras stipri acīs.

— Tu esi atradinājies staigāt brīvi un runāt brīvi, tā atradinājies, ka vairs nemaz netīko pēc tā.

— Maldies gan! Es runāju pavisam brīvi, bet tikai savā prātā. Apspriežos ar šefiem, strīdos pats ar sevi un tērzēju ar mirušajiem draugiem.

Edīte grasās ko iebilst, bet novaldās. Es arī klusēju. Kāda jēga vēl šķetināt valodas, kad nesakām nekā, itin nekā no tā, ko droši vien pateiktu, ja nebūtu paraduši klusēt par saviem dzīves notikumiem! Cik savādi, kad viens otram melojām, mēs varbūt par šo to runājām daudz atklātāk, jo atklātība pa daļai lieti derēja spēlē. Tagad starp mums pēkšņi ir iezagusies kāda apslēpta neērtības sajūta, kāda atturība, derdzīga un tukša kā jebkura nedabiska izturēšanās.