BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Viesi uzjautrinās, kā nu kurš prazdams. Raimans ir nosēdinājis melnīgsnēju meiču uz saviem ceļiem un mig­lainām acīm blenž viņā; ar pirkstiem bužinādams viņas matus. Pauls Franks pūlas sasmīdināt sievieti «balsinā­tajām» lūpām, stāstot neķītru anekdoti, bet viņa droši vien zina vairāk rupju anekdošu nekā Franks, tādēļ tikai nodudina ar liekuļotu naivitāti: «Cik interesanti!» — vai arī: «Tas gan skan nekaunīgi!» Viena no dūšīga­jām skaistulēm mēģina savaldzināt Rovoltu, augstu sa­krustojusi augšstilbus tieši viņa deguna galā, otrā neat­rauj no manis tumšās acis, kā uzmundrinādama: «Nu, mīļais, mazliet drošāk!»

Viegli pateikt — «drošāk». Jūtu, ka man vajadzētu attālināties no dīvāna, lai varētu plaši izvērsties slepe­nais Edītes un Evansa dialogs, tomēr tai pašā laikā bai­ļojos, kaut tikai sekretāre neizmantotu manu prombūtni un neuzsāktu kādu muļķību. Vai lai rīkojos drošāk? Kādēļ gan ne! Uzslējies kājās, dodos pie mātītes, kas mani aicināt aicina ar acīm, un nevērīgi piemetos uz viņas ' krēsla atzveltnes.

— Kā jums iet? — jautāju, pārbaudīdams savas spē- ; jas angļu valodā. — Tik sen neesam redzējušies.

— Nepūt nu pīlītes, — viņa noūbo. — Mēs nekad ne­esam redzējušies. Bet tam nav nozīmes.

— Tiesa gan. It nekādas nozīmes. Vai jums neieliet?

— Ar prieku iedzertu. Tikai apsēdīsimies kaut kur ērtāk.

Piepildu divas glāzes, palīdzu sievietei piecelties un aizvedu viņu pie kušetes, kas stāv kaktā līdzās atskaņo- ļ tājam. Un īsti laikā, jo plate ar tango ierakstu ir bei­gusi griezties. To nomainu pret citu, kāda pagadījusies ' pie rokas, un atkal iedarbinu atskaņotāju. Zālē plūst blūza «Sen Luī» nodeldēta melodija. Sī iemīļotā melo­dija mani aizgrābj, bet ne tik spēcīgi, lai es neievērotu, kā Edīte iztālēm seko manai rīcībai, lai gan vienlaikus uzmanīgi tērzē ar Evansu, nepalikdama vienaldzīga pret viņa komplimentiem.

— Nu, padraiskosimies, lai viņos pamostas greizsir­dība, — mana partnere ierosina, puszviļus atlaidusies kušetē.

— Kā tad mēs draiskosirnies?

— Apskaujiet mani ar šīm divām rokām, kas jums patlaban nav aizņemtas, un sāciet skūpstīt!

— Vai sākumam šāds gājiens nebūs par stipru! Zināt, viņa ir bīstama. Es nebrīnītos, ja viņa izņemtu no ļj somiņas pistoli.

— Ko nu pūšat pīlītes! — sieviete nicīgi nomurmina, — Padodiet man glāzi!

Paklausu viņas pavēlei. Brangule ierauj sev piedienīgu malku karaliskā dzēriena, un viņai uzreiz rodas cita ideja.

— Ja jūs nevēlaties, es pati pakaitināšu savējo.

Viņa acīmredzot ir ne tikai pāri par mēru pielējusies ar viskiju, bet arī pāri par mēru pašpārliecināta, jo lēnām pieceļas, pasper dažus saldtīksmīgus soļus, gorīdama milzīgos gurnus, un, atskanot nākamajai blūza melodi­jai vai kādai Harlemas noktirnei, sniedz priekšnesumu, to pašu, vienu vienīgo, uz kuru ir spējīga tikai pagalam < apskurbusi zoss.

Priekšnesums tiešām rada efektu, bet gluži citādu, nekā viņa ir gaidījusi. Kamēr lielākā auditorijas daļa alkoholiķu sajūsmā neskopojas ar piekrišanas saucie­niem, Evanss pieceļas un lēnām aizved apmulsušo Edīti prom. Resnule sākumā to neievēro, jo tieši šobrīd ir pa­griezusi muguru pret skatītājiem, toties es pamanu īs­tajā mirklī. Muļķība pamatvilcienos jau ievadīta. Tūlīt mana viltīgā sekretāre mēģinās kaut ko izvilināt no na­matēva, maksājot ar savu daiļumu. Viņai ne prātā ne­nāk, ka tādi kā Evanss, jo vairāk dzer, jo stingrāk pie­valda mēli: viņiem ir izveidojies profesionāls reflekss.

Tumīgā mātīte jau ir ieraudzījusi, ka dīvāns tukšs, bet, tā kā cita nav ko darīt, viņa velk nost vēl atlikušo veļu, un piedzērušie viņu uzmundrina skaliem saucie­niem. Rovolts kā apburts ieplestām acīm cieši veras sie­vietes kuplajās miesās. Kaut kas jādara, pirms burvju loks nav pārrauts.

Gausi pieceļos no kušetes un paeju dažus soļus pa zāli, gribēdams zināt, vai kāds to manīs. Neviens man nevelta nekādu uzmanību. Palūkojos pa atvērtajām dur­vīm ēdamistabā un aiz tās virtuvē. Dodos tālāk pa dziļu nišu, pa kuru aizlavījušies prom Edīte un Evanss. Tā ir apgaismota. Marmora kāpnes, pārklātas ar bāli rozā celiņu, ved uz otro stāvu. Lai ved vien! Vajag iemest šur tur aci, jo nez vai vēlreiz gadīsies nokļūt šai villā. Un droši vien nekad man nebūs tik nevainojams alibi: greizsirdis meklē savu vieglprātīgo draudzeni.

Pa kāpnēm uzeju augšā — otrā zālē, kas ir mazāka nekā apakšējā. Četras durvis, no kurām vienas šoreiz bijušas — nebijušas, pa tām var ieiet terasē. Mēģinu at­vērt tuvākās — aizslēgtas. Varbūt aiz tām ir paslēpu­šies Edīte un Evanss. Mazlietiņ attaisu nākamās durvis, nospiedis to rokturi.

Lūk, kur abi laulības pārkāpēji! Viņi' sēž uz kušetes vāji apgaismotā istabā, kas ir gandrīz tāda kā kabinets vai bibliotēka. Priekšsēdētājs ir apķēris ar abām rokām Edīti, viņas tualete drusku samurdzīta — striptīzs pir­majā fāzē. Durvis ir pavērušās klusiņām, taču no zāles pēkšņi istabā ir ielijuši gaisma, un mīlētāji acumirklī pagriežas pret mani. Edītes seja pauž mulsumu, Evansa— gandrīz neko.

Gadās brīži, kad negaidot var ierunāties profesionāla­jām attieksmēm galīgi sveša iekšēja balss. Balss, ko ra­dījusi ilga draudzība un cilvēka tuvība. Balss, kas mu­dināt mudina: ej satver viņu aiz pleciem un atrauj nost no tā nelieša! Tie ir bīstami brīži!

— Piedodiet, — es atvainojos un vieglītēm aizveru durvis.

Nokāpju lejā zālē un cauri tai izeju priekštelpā, lai paņemtu savu lietus mēteli. Raimans metas man pakaļ.

— Kas ir, vai noticis kas ļauns? — viņš klusi jautā, uzreiz aptvēris situāciju.

— Nekā tamlīdzīga.

— Paklau, Moris, tu taču esi kulturāls cilvēks, nu, raugies uz šādām nebūšanām vienkāršāk!

— Es tā arī raugos. Tomēr baidos no sekām.

— Sekām? Kādām sekām? Mūsu Evanss rīt nekā vairs neatcerēsies. Viņš ir vienreizējs tempis, tikai pēc dzeršanas otrā dienā nekā vairs neatceras. Reiz mēs bi­jām salasījušies tāpat kā tagad, un kāds tips…

— Viss skaidrs, — es saku. — Ej iekšā, tevi sauc!

— Vai tiešām tu gribi iet prom?

— Liekas, tā būs vislabāk. Ej vien, tevi sauc!

No zāles patiesi atskan spiedzīgas sieviešu balsis, lai gan nezinu, vai viņas kliedz, aicinādamas mūs. Pamājis ar roku Raimanam, dodos laukā. Izeja ir pa labi, bet, tā kā apkaimē nemana ne dzīvas dvēseles, nogriežos pa kreisi. Jau krēslo. Aleja ieslīgusi vareno kastaņu ēnā. Nogājis kādus divsimt metrus, apstājos. Te aleja apmet slaidu līkumu un vijas atpakaļ. Aiz līkuma plešas zālājs, viņpus tā slienas efejām apaudzis mūra žogs. Tas nekas.

Lai galīgi pārliecinātos, vai tiešām tas nav nekas, šķērsoju zālāju un sasniedzu žogu. Efejas puslīdz ap­slēpj mazus vārtiņus ar dzelzs režģi. Paskatos caur režģi: plaša klajuma vidū paceļas veca divstāvu ēka — d^oši vien dārznieka mājiņa. Vērīgāk ielūkojies, neviļus nodomāju, ka šis dārznieks noteikti ir liels maniaks. Es gribēju teikt, viņu ir apsēdusi radiotehnika. Uz jumta slijas gari dipola antenas stieņi. Visvienkāršāk būtu bijis šos stieņus piestiprināt pie diviem pretējiem dūmeņiem paralēli stāvā jumta korei. Bet kur nu: šis neprātīgais dārznieks ir novietojis antenu šķērsām jumta korei tā, ka tās neredzamie kūļi vērsti austrumu — dienvidaus­trumu virzienā. Spriežot pēc tā, kā antena ierīkota, var secināt, ka tā apkalpo amerikāņu «AN/GRC» tipa radio­staciju. Lai gan tās nav virsjaudas radiostacijas, tomēr raida četru piecu tūkstošu kilometru attālumā.