BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Mēs abi ar Raimanu iegriezīsimies stūra kafejnīcā. Ja vēlies, nāc man līdzi.

— Nē, nē, mersi! Tikai pielūko, ka atkal neaizvelka- ties pie striptīza dejotājām! Mūs šovakar ciemos ir uzai­cinājis Pīters.

Tā ir vēl viena laba sekretāres rakstura īpatnība — viņa reizēm ļauj man palikt savā vaļā un nepiesitas vi­sur klāt kā greizsirdīga sieva.

Atradu Raimanu sēžam pie neliela galdiņa līdzās lo­gam. Galdiņi te ir mazi, jo arī pati kafejnīca ir mazs, kaitavīgs stūrītis ar plastmasas apdari, neonspuldzēm un spoguļiem, it kā iekārtots apmeklētājiem pieciem, lai gan tur saietu pāris duču «Zodiaka» bērnu.

— Paņemsim veselu pudeli, vai ne? — mūsainis iero­sina, kad esmu nosēdies viņam pretf. — Aiztaupīsim viesmīlim liekas pūles šai burzmā.

Vesela pudele martīni ir paliela deva pienācīgai ēstgribas uzlabošanai, tomēr par to nav daudz jāuztrau­cas, kad pie galdiņa sēž partneris, kurā vīns līst kā caurā mucā. Mums atnes spainīti ar ledu, pudeli mar­tīni un karafi gāzēta ūdens, un Raimans, kas patlaban izskatās tik nopietns kā profesors pirms lekcijas, piepilda glāzītes. Viņš gandrīz vienmēr ir nopietns, visvairāk tad, kad sākas pamatīga iedzeršana. Ietempjam pa lie­lam malkam martīni, lai pārbaudītu, kā tas silda. Tad seko mūžīgais ievadjautājums:

— Kas jauns?

Un mana viena un tā pati atbilde:

— Nav nekā sevišķa, tikai kārtējie darījumi.

Pie bāra triju soļu atstatumā no mums zemākais per­sonāls iemet un tērzē, saspiedušies ciešā verdzē. So to uztveru no" viņu valodām. Tās nav nozīmīgas. Nekad nekā nav nozīmīga. Pa ietvi gar skatlogu vienmērīgā, ierastā gaitā iet van Altens zemu noliektu galvu.

— Man tādi kā šitas ir mīkla, — Raimans saka, pa­manījis arhivāru.

Man arī. It īpaši šis vīrs. Bet to nedrīkstētu pateikt balsī.

— Ne reizi neesmu redzējis, ka viņš ienāktu kafej­nīcā … — Raimans piebilst.

— Altenam laikam trūkst naudas.

— Viņš vienādiņ izskatās tik bēdīgs kā bērēs.

— Droši vien slimo ar aknām.

— Var jau būt. Bet tam, ko sakāt par naudu, nepie­krītu vis. Arī mans maks nav biezs, tomēr es dzīvoju kā cilvēks.

— Naudas nevienam nav diezgan, — ņemos filozofēt.

Raimans palūkojas ,manī domīgi, mirkli klusē, tad

pusbalsī pateic:

— Tās varētu būt vairāk gan man, gan tev, ja mūsu dārgais Ādams nebāztu visur savu degunu.

— Tu tā domā?

— Esmu pārliecināts.

— Diemžēl Vorneram garš deguns.

— Ne visai. Pats esmu lielākoties vainīgs: izturos vientiesīgi. Sitas vīrs iztaujājot tā prot sajaukt galvu, ka cilvēks nevilšus var izteikt tieši to, ko ir nolēmis neiz­paust. Tā man būs laba mācība. Galu galā mēs taču cīnāmies par brīvās pasaules mērķiem, nevis par sīku pašlabumu … Vai nav tā?

— Nopietni runājot, Konrād, mani maz interesē šie mērķi, ja no tiem pašam nekas neatlec. Varbūt tas tev izklausās merkantilistiski, bet dzīve ir gaužām īsa, tur­klāt dota vienu vienīgu reizi, tādēļ mērķi …

— Tiesa kas tiesa! Tomēr, kad labus ienākumus mums dod cildens darbs, gandarījums ir daudz lielāks.

— Tev taisnība, — es savukārt pievienojos viņam. — Garnējumam arī ir nozīme. Taču tas ir un paliek tikai garnējums.

Vienprātība skartajā jautājumā mūs tā uzmundrina, ka atkal ielejam pa glāzītei martīni un izdzeram, rau­dzīdamies viens otrā ar savstarpēju atzinību.

— Ja tu būtu ar mieru cieši glabāt noslēpumu, do­māju, mēs varētu uzsākt ko derīgu mums abiem, — Raimans klusi saka.

— Konrād, esmu tavs draugs un ceru, ka to jau esmu pierādījis. Bet negribu zaudēt savu vietu …

— Šādas briesmas tev gan nedraud, — mūsainis mani mierina. — Viss ritēs gluži parastā gaitā. Daži braucieni uz Austrumiem, lai paplašinātu tirdznieciskos sakarus. Ceļosi viens, nebūs nekādu liecinieku. Van Ver­meskerkens tevi laidīs — to prasa «Zodiaka» intereses.

— Un risks?

— Minimāls. Toties nesalīdzināmi lielāka droša peļņa. Starp citu, tev vēl ir laiks to visu apsvērt.

— Bet man nav nekādu datu.

Raimana plānajās lūpās paplaiksnī tik tikko jaušams smaids.

— Uzskati, ka pieci tūkstoši par vienu «šāvienu» tev jau kabatā.

— Konrād, tu gribi mani iekārdināt.

— Izdaru tev mazu pakalpojumu, un tas arī viss.

Brītiņu nesaku ne vārda, kā pārlikdams viņa piedā­vājumu. Tad iebilstu:

— Sliktākais ir tas, ka minimālais risks, daudzreiz atkārtojoties, vairs nav minimāls. Ja mani neaizturēs piektā reizē, noteikti saņems ciet desmitā.

— Desmitā nemaz nepienāks. — Raimans papurina galvu. — Ja esi sācis aprēķināt peļņu, nepareizini pieci tūkstoši ar lielāku skaitli kā seši. Pa vienam braucienam uz katru sociālistisko valsti. Tieši tas padara risku gau­žām niecīgu.

— Konrād, nudien, tu mani jau esi iekārdinājis!

— Nu, -tad padomā! — Mūsainis atkal pasmaida, ieliedams glāzītēs vīnu. Pēc tam pēkšņi sāk runāt par pavisam ko citu: — Kā iet mūsu dārgajai Edītei?

Noburkšķu kaut ko: tā teikt, labi.

— Viņa ir vienreizēja sieviete! Ja Edīte nebūtu augumā garāka par mani, es tev, manu zēn, sagādātu pamatīgas greizsirdības mokas.

Iedzeru malku martīni un pacietīgi gatavojos sarunai

par aizsākto tematu. Ja jau valodas ievirzījušās par garnējumu, šis vīrs, kā vienmēr, alkohola mēriņus sal­dinās ar notikumiem no seksa pasaules.

Kad mijkrēslī, pārradies mājās, uzkāpju augšā Edītes istabā, esmu mazliet pacilātā garastāvoklī un neparko nejaudāju saprast, kā gan cilvēkiem patīk vārtīties pa gultu tieši pirms svinībām.

— Būtu vismaz pieklauvējis, — sekretāre man pār­met, vienā kombinē gulēdama gultā un, kā parasts, turē­dama rokā grāmatu; kaktā atskaņotājs tā rauj trompešu histēriju, ka ne apklausīties.

— Jau lejā, kāpdams pār slieksni, sev teicu, ka par katru cenu jāpieklauvē, bet pēdējā mirklī aizmirsu, — es taisnojos, aši pārlaizdams acis dāsnajam, samtainajam augumam.

— Nav nekāds brīnums, ja paskatās, kādā skurbulī esi pārnācis, — Edīte nočivina un pieceļas, lai apģērbtos.

Būtu naivi domāt, ka dzīve blakus šai vienreizējai sie- ' vietei »r kā medusmēnesis, kas ilgst divpadsmit reizes ; ilgāk. Skaidrības labad jāpiebilst, Edīte man šķiet gluži ; tāda kā šīs pilsētas klimats — veseli mākoņu bari, mazu brītiņu saule, atkal piecas stundas no vietas tumšas tūces un sērīga nokrēsla.

Atveru durvis, kas ved uz terasi, un ieeju tajā, lai mirkli pabūtu vienatnē šai paradīzes oāzē ar mūžīgi -j zaļajiem krāšņumaugiem, pa kuru lapām rit nupat noli- jušā lietus lāses. Beigu beigās pēc vairāk nekā gadu ; ilgas «cepināšanās uz lēnas uguns» esmu saņēmis at- ] klātu piedāvājumu. Tātad Raimans darbojas patstāvīgi, j tas ir, pa citu līniju — ārpus «Zodiaka», un ir izmanto­jis «Zodiaka» ļaudis aiz tīras nejaušības, nevis tādēļ, | ka viņi strādā šai firmā, bet gan tāpēc, ka viņi ir Rai­mana draugi.

Cik vienkārši, cik skaidri, taču es nespēju tam ticēt. Bauera lielā interese par «Zodiaku» — ne velti viņš pat man ir palīdzējis tur ietikt—.Vornera galējā piesardzība un aizdomīgums, tas, ka mūs neatlaidīgi izsekoja pir­majos mēnešos, brauciens uz Bulgāriju pārbaudes dēļ — to visu nevar vieglprātīgi iznest aiz iekavām tālab vien, lai uzdevums nebūtu tik sarežģīts.

Ticamāks ir kas cits: Raimans darbojas saskaņā ar «Zodiaka» instrukcijām, saskaņā tieši ar Vornera in­strukcijām, kurās tieši norādīts, ka viņam jārīkojas savā vārdā un it kā pretēji šīs firmas administrācijas gribai. Pirms gada es būtu atzinis, ka šādu mizanscēnu viņi rīko, man pietiekami neuzticoties. Tagad acīmredzot man jau droši uzticas, tomēr mizanscēna nav zaudējusi savu nozīmi — joprojām tiek piekopta kā piesardzības solis vai, cik var nomanīt, kā pastāvīgs darba stils. Ja es vai kāds cits iekritīs, «Zodiaks» netiks iejaukts šai jezgā un visa vaina būs uzkrauta vienīgi Raimanam un izdomā­tam, slepenam viņa vadītājam.