BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Tu, Moris, allaž esi tāds drūms, — brīdi klusējusi, Edīte atkal ierunājas. — Cik savādi, tu tik darbīgs, ros­mes pilns, bet neesi dzīvespriecīgs.

— Toties tu esi pati jautrība.

— Varbūt es būtu pati jautrība, ja mani kaut kas vēl spētu iepriecināt.

— Pakavējies laiku pa laikam bērnības atmiņās, — es iesaku.

— Bērnības atmiņās? Tās ir visskumjākās manā * dzīvē.

«Man ir gluži tāpat,» klusībā nospriežu. «Tomēr paš­laik tās mani vairs neapbēdina.»

— Tavs tēvs bija …

— Briesmīgs rūgumpods un sīkstulis, — es nekaunīgi meloju, jo pat nezinu, kas ir bijis mans tēvs.

— Un māte …

— Gaužām raudulīga, vienmēr oda pēc baldriā­niem, — atkal meloju, jo nezinu arī, kas ir mana māte.

— Tomēr vecāki tev sarīkoja eglīti, pasniedza dāva­nas …

— Tās «lietderīgās» un lētās, kuras pārdod kartona kārbās, — mēģinu improvizēt. — Vai tev neviens neko nedāvināja?

— Kas gan man varēja dāvināt? Ziemsvētkos mūs aizveda uz kādas biedrības eglīti, kurā tiešām šur tur karājās rotaļlietas, un katrs mazais cerēja, ka varbūt saņems dāvanu, taču šīs rotaļlietas nekad netika izdalī­tas bērniem, jo viņu bija tik daudz, ka divu duču man­tiņu visiem neparko nebūtu pieticis.

— Nu, re nu, kā nekā bija eglīte, — samierinoši saku.

— Eglīte … Eglīte trūcīgo bērniem … Nezinu, vai ir vēl kas nožēlojamāks par to. Labāk nemaz nebūtu rīko­juši šīs eglītes nabagajiem.

Esam sasnieguši kanāla krastu. Virs ūdens stiepjas garas elektrības spuldžu virtenes, patlaban tās visas aizdegtas, kā jau sestdienas vakarā, un tas mani uzve­dina uz domām, ka te mēs varētu pasēdēt kādā bārā, jo tik un tā nekur nav jāsteidzas,

Atrodam brīvu galdiņu mājīgā, tīrā telpā. Par galdi­ņiem šeit noder rūpīgi nopulētas muciņas, un uz mūsē­jās drīz vien tiek uzlikta pudele sarkanvīna un uzko­žamie. Te cilvēki runājas klusi un viss tā iekārtots, ka var tīri labi atpūsties, līdz galu galā pie letes nostājas jaunietis garām kājām un gariem matiem, turēdams rokā ģitāru. «Nu ir beigas,» nodomāju, «būs jābēg prom!» Taču laime mūs šovakar nepievil, jo izrādās, ka izpūrušajam garmatim ir liriska daba, un viņš, uzsitis dažus gaužām sērīgus akordus, sāk dziedāt samtainā, valdzinošā balsī: ~

Man neteic, cik jaukas ir skaidrākās dienas, man nesoli sauli un debesis zilgas! Es mīlu gan lietu, gan pelēku miglu, es mūžīgi draugos ar nejauku laiku.

Tad seko vēl daži skumjām un valguma atainām pie­sātināti panti, un pēc katra no tiem skan piedziedājums ar tādu pašu niansi:

Lai vēji brāzmaini cērt sejā lietu man! Nav nekā labāka par nejauku laiku.

— Re, cik derīga pamācība, kā jāuzvedas, —- es saku, kad garmatis ir beidzis elēģiju. — Dzīvē daudz vairāk ir nelāgā nekā labā, un mums nekas cits neatliek kā sa­mierināties ar nelāgo un tīksmināties par to.

— Tā ir samiernieciska filozofija! — Edīte nicīgi saviebj degunu. — Ciest to nevaru. — Un piemetina: — Tomēr dziesmiņa jauka.

«Un vīns arī,» es būtu piebildis. Taču netīk nodoties tukšām valodām, tādēļ labāk pasūtu otru pudeli vīna.

Kad izejam laukā, nakts ainava it kā sasaucas ar dziesmiņu. Atkal sijā smalks lietutiņš, vējš dzen sīksīku ūdens pilienu mākuļus un šūpo elektrības spuldžu vir­tenes, kanālā straume plūst, dobji šalkdama, nesdama tumsas piestrāvotus, violetus lāsumus un dzeltenas spul­džu atspogas. Lēnām kājojam pa krastmalu, nenieka ne­bēdādami par lietu, tāpat kā visi šīs pilsētas iedzīvotāji. Jau grasos nogriezties sānielā, kas ved uz mājām, bet Edīte pēkšņi satver manu roku,

— Iesim vēl tālāk pa šo pašu ielu!

— Tu gribi teikt — līdz «Zodiakam»?

— Nu, tikai paskatīsimies.

— Paklau, Edīt…

— Ak kungs, vai tad tas būtu kads noziegums! Pa­staigāsimies kā tūkstošiem cilvēku.

— Pa šo ielu nekad neiet tūkstošiem cilvēku, it se­višķi tik vēlā stunda. Turklāt mums nemaz nav pa ce­ļam.

Tomēr piekāpjos, kā jau īsts pielūdzējs; mēs gausi soļojam tālāk gar kanālu, un no jūras puses mugurā cērtas spirgts vējš, grūzdams mūs uz priekšu.

— Kā tu zini, ka tai telpā var tikt vienīgi caur Evansa kabinetu?

— Zinu gan, droši zinu.

Es arī zinu, bet ne jau tur tas āķis.

— Nu, kā tu to uzzināji? Novērojot vai kādu iztau­jājot?

— Ak vai, tu atkal ķeries pie sava! — Edīte smagi nopūšas. — Vari būt mierīgs — nevienu neesmu iztau­jājusi. Pietiek reizi iegriezties pie Evansa sekretāres un reizi rūpīgi aplūkot «Zodiaka» fasādi, lai par to pārlieci­nātos.

— Kādēļ tu domā, ka tur ir arhīvs un vēl slepens?

— Tādēļ, ka es kādu dienu biju kopīgajā arhīvā, kur kāds ienācis palūdza dokumentu, un dzirdēju ierēdni sa­kām: «Tā nav pie mums. Tas ir priekšsēdētāja arhīvā.» Tātad, ja «Zodiakā» vispār glabājas papīri par slepenā­kiem darījumiem, tie neapšaubāmi nav nolikti kopīgajā, bet Evansa vai varbūt kādā trešā arhīvā.

— Muļķības! Vai tik daudz tu nesaproti, ka Evanss šai uzņēmumā ir tikpat kā parādē?

— Tirdzniecībā — jā. Bet man liekas — šim vīram ir vēl otra specialitāte …

— Katram ir otra specialitāte. Viens vaļas brīžos makšķerē, cits krāj pastmarkas, dažs nododas izlūkoša­nai. Zināms, ekonomikas laukā.

— Tu taisni neciešams.

— Ja Evansam būtu arhīvs, — turpinu, cenzdamies iet zem Edītes lietussarga, — un ja tajā tiešām atrastos kas nopietni svarīgs, viņš to neparko neuzticētu vietē­jam iedzīvotājam van Altenam.

— Van Altens nav vietējais. Viņš ir atvests no Ame­rikas. Bija emigrējis uz Ameriku kara laikā.

— Vai tu to no pirksta izzīdi? — neapmierināts vai­cāju.

— Nejauši uzzināju, — Edīte atbild.

Es jau grasos ko aizrādīt par šo «nejauši», bet Edīte pirmā iesaucas «Tss!», gandrīz vai sastingdama uz iet­ves pie tilta.

Tieši mums pretī slijas «Zodiaka» tumšā fasāde. īste­nībā tās ir četras šauras, vecas mājas, kas piekļaujas cita citai un iekšpusē droši vien papiļdus pārkārtotas un savienotas ar kopīgiem gaiteņiem. Ēkas ir trijiem stā­viem, tikai stūra celtne — četriem, un tajā atrodas Evansa kabinets. Šis kabinets un priekšistaba, kurā sēž sekretāre, aizņem visu trešo stāvu. Tā kā priekšistabā nav nekādu kāpņu, redzams, ka telpās virs šā stāva var tikt vienīgi caur Evansa kabinetu.

Ceturtajam stāvam, uz ko pašreiz mēs vērīgi raugā­mies, ir divi logi un abi cieši aiztaisīti smagiem dzelzs aizvirtņiem. . -

— Paskat! — Edīte nočukst.

Tik tiešām. Pa šauru spraudziņu zem aizvirtņiem spilgti spīd dzeltena gaismas drīksna.

— Droši vien van Altens vēl rakņājas arhīvā, ja tur vispār ir arhīvs, — paklusām noberu.

— Vai arī kāds naktīs dežurē, — sekretāre saka.

— Ejam mājās, — es aicinu, — jau atkal duša iet vaļā.

Laukā patiesi pēkšņi sācis līt stiprāk. Tikko dziramies

turpināt ceļu, noblīkšķ «Zodiaka» parādes durvis. Kāds cilvēks kā tumša ēna virzās taisni uz mūsu pusi. Edīte pagūst viņu sazīmēt. Tas ir van Altens, bet gaismas drīksna arvien vēl mirdz, izspraukusies zem ceturtā stāva logu aizvirtņiem.

Ātri pavēršos ar muguru pret fasādi, abām rokām ap­kampju Edīti un uzspiežu viņas lūpām savējās Pats nezinu, vai sievietes maigās lūpas vai šī lietainā nakts, vai arī nostāsts par eglīti nabago bērniem ir vainojams pie tā, ka negaidot kaismīgi iekļauju Edīti spēcīgās skaujās un turu tik ilgi, kamēr vien neskaidri var dzir­dēt, kā cilvēks paiet mums garām un nogriežas uz tiltu. Pēc brītiņa Edīte saka: