BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Bet ja nu kāds ies man pa pēdām?

— Ja kāds ies tev pa pēdām, apmet nelielu līkumu un nes portfeli šurp. Vakar neviens mums nevilkās nopakaļ. Šodien vēl mazāk ticams, ka tev sekos. Bez šaubām, turi acis vaļā un, kā jau teicu, to dari tā, lai citi nenomanītu.

— Bet ja nu mani saņems ciet?

— Kas par muļķībām! Domāju, ka tu esi drosmīgāks.

— Te nav runa par drosmi vai bailēm. Vajag iepriekš apsvērt visādas varbūtības. Tāpat kā apspriežot kādu darījumu.

— Nu, ja tevi saņems ciet — tas tomēr nenotiks —, pirmām kārtām izstāsti šādu pasaciņu: kāds vecs klients, padzirdis, ka tu brauksi uz Bulgāriju, uzticēja tev portfeli un palūdza, lai tu to nodotu kādam tur. Un tev pat nav zināms, kas tajā ielikts …

— Tā ir skaidra patiesība, — naivi ieminos.

— Kā tad! Pieturies pie šīs versijas, un cauri! Es galvoju, ka tevi atbrīvošu. Taču, lai varētu tevi atbrīvot, nedrīksti mani iejaukt šai jezgā. Citādi es tevi neiz­glābšu! Vispār neaizmirsti, ka «Zodiaks» ir varens spēks' un tev nav ne mazākā pamata drebēt par savu ādu!

Izpildu rīkojumu tieši pēc visiem norādījumiem īsā rekordlaikā — pusstundā. Izrādās, ka nekas nav tik viegli veicams kā spiegu uzdevums dzimtajā zemē, ja attiecīgās iestādes jau iepriekš par visu ir lietas kursā.

Pārradjes viesnīcā, tūlīt ieeju mūsaina istabā, steigā pat nepieklauvējis pie durvīm. Stāvēdams pie loga, Rai­mans pārsteigumā pēkšņi satrūkstas un pavēršas pret mani.

— Ak, tu tas esi! Beidzot!

— Kādēļ «beidzot»? Viss taču izdarīts zibens ātrumā.

— Jā, bet man likās, ka jau pagājusi vesela mūžība. Nedomā, Moris, ka tevi pienācīgi nenovērtēju, tomēr tev vēl nav lielas pieredzes, šai darbā. Līdzko iztēlojos, kā tu veries apkārt ielu krustojumos, man auksti sviedri plūda aumaļām.

— Varbūt man trūkst pieredzes, bet es nekur neska­tījos apkārt, lai gan tāpat konstatēju, ka mani neizseko.

— Ļoti jauki! Tu man esi izdarījis lielu pakalpojumu.

— Nu, tas taču tīrais nieks, — atturīgi atbildu.

Un tā gandrīz ir svēta patiesība.

Savas misijas pēdējo daļu šeit veicu arī bez grūtībām, un te Raimanam ir lieli nopelni, par ko viņam pašam nav ne jausmas. Tā kā mūsainis nejūtas vesels, viņu apskata ārsts, kas atzīst, ka Raimans ir drusku apauk- stējies, un dažas tabletes krietni vien stiprina ja ne viņa organismu, tad vismaz miegu. Drīz vien pēc ārsta vizī­tes Raimans guļ kā nosists, un es tai pašā vakarā gluži parastā gaitā atstāju viesnīcu un dodos uz attiecīgo iestādi.

Un, lūk, aina, ko tik daudz reižu esmu iztēlojies, tikai tagad tā nav pavērusies iztēlē, bet īstenībā: smagas lus­tras apgaismotā kabinetā sēž ģenerālis, pulkvedis un mans šefs; cieši raudzīdamies manī, viņi rūpīgi apsver un novērtē katru manas rīcības soli, katru vārdu. Viņiem būtībā jau zināms galvenais un patlaban jānoskaidro vēl dažas niecīgas detaļas — tādas detaļas, par kurām stāstot es lāgu lāgiem izņemu kabatlakatu un noslauku pieri.

Protams, pulkvedis nespēj novaldīties neizteicis kri­tiskas replikas, kaut gan runa ir par sīkumiem. Viens no Šādiem nenozīmīgiem sīkumiem ir mana smuidrā sekretāre. Nevis tagadējā, bet sākotnējā lomā. Pulkve­dis viņas pieņemšanu darbā nosauc par «lēcienu tumsā».

— Bet vai tas nav bijis lēciens tumsā — staigāt pa Sofijas ielām, riskējot ar to, ka ik mirkli kāds paziņa var man pasacīt «sveiks, vecais»? — es iebilstu, skaidri ap­tverdams, ka visa šī operācija ir bijusi pulkveža ziņā.

— Velti tu esi raizējies, — viņš mierīgi aizrāda. — Viss tika tā iegrozīts, ka nevienam nebūtu bijis va­ļas sasveicināties ar tevi.

«Varēji to jau agrāk man pasacīt,» es nodomāju, bet atklāti nepārmetu, jo šobrīd atskan ģenerāļa balss.

— Labāk nenovirzīsimies no temata …

Sī piezīme ir izteikta pulkvedim, lai gan sarunu uz citu pusi esmu novērsis es, un protu novērtēt šādu laip­nību. Tāpat kā arī šādus vārdus:

— Liekas, līdz šim Bojevs ar visu ir ticis galā diez­gan labi.

Skolēnu valodā tie nozīmē: «Teicami — pieci!»

— Tagad turpināsim darbu. Vārds Bojevam.

Man ir dots vārds, tikai netieku gudrs, ko lai saku. 1 Viņi laikam gaida, ka likšu priekšā drošu, rūpīgi pārdo­mātu darbības plānu, bet tāda man nav. Savās pozīcijās nekustos ne uz priekšu, ne atpakaļ, jūtos kā cilvēks, kurš stāv pie hermētiski aizslēgta seifa, zinādams, ka tajā glabājas interesantas vērtības, bet nav iespējams nedz atvērt to, nedz pat pieskarties tam. Un man nekas cits neatliek kā vienīgi izklāstīt perspektīvas ar visām to grūtībām un uzstādīt hipotēzes par varbūtēju rīcību, ja, ja, ja…

Pabrīnos vien, ka mani skeptiskie spriedumi un prog­nozes izraisa viņos nevis vilšanos, bet redzamu atzinību. Pat mans šefs, kas citos gadījumos pacentās atgādināt, cik kaitīga varot būt šāda fantazēšana, šoreiz vairās lietot ienīsto vārdu.

— Tieši tā: pacietību, prasmi gaidīt, galēju piesar­dzību!

— Pierodi pie domas, ka no tiesas esi mainījis profe­siju! — Pulkvedis pasmīn.

Pēc tam mēs sīki iztirzājam apstākļus un visas tica­mās vai apšaubāmās iespējas. Līdz beidzot tumšās de­besis lēnām ietērpj plašos logus rītsvīdas zilnē.

Pārbraucu Amsterdamā pašā pusdienlaikā, tādēļ man izdodas Edīti pārsteigt, pēkšņi ieejot restorānā, kurā mēs vienmēr ieturamies. Atrodu savu sekretāri sēžam parastajā vietā — pie galda loga tuvumā — un visīstā­kajā brīdī, tad, kad viņa lasa ēdienkarti.

— Sveika, Edīt, esi tik laipna, pasūti mums abiem, — es palūdzu, apsēzdamies viņai pretim.

Sekretāres sejā atplaiksnī vārgs smaids, bet tas jau ir ko vērts, ja ievērojam, ka tajā bez noslēgtības vai ap­valdīta īgnuma retumis jaušams kas cits.

— Nupat domāju par tevi, — Edīte atzīstas, kad vies­mīle ir aizgājusi pēc maltītes. — Patiesībā visu laiku domāju par tevi.

— Es arī domāju par tevi. Un galvenais — par to, kaut tu neizdarītu ko aplamu.

— Pasaki skaidrāk — ko tad tieši? — sekretāre jautā, it kā nekā nebūtu nogrēkojusies, lai gan atskārš, uz ko es tēmēju. — Te pēdējā laikā ap mani lakstojās diezgan daudz vīriešu.

— Es nejaucos tavā pašas dzīvē. Man pietiek ar to, ka tie nav «Zodiaka» vīrieši.

— Bet kādi tad?

— Vai tu redzejies! Kuri no šiem daudzajiem pielū­dzējiem tevi visvairāk aplido?.

— «No daudzajiem» par spēcīgu teikts. Te figurē pir­mais cilvēks, kā rakstīts bībelē, Ādams Vorners un pir­mais vīrs «Zodiakā» — misters Evanss.

— Sākumam nav slikti. Tikai …

Viesmīle atnes apsvīdušus alus kausus un zupas šķīv­jus; kā jau esmu neskaidri nojautis, tā ir tomātu zupa, kas man riebjas, lai gan ēdienkartē tai cits nosaukums.

— Kas «tikai»? — Edīte atķeras, kad viesmīle ir at­tālinājusies.

— Es gribēju teikt: ja kāda karjera uzreiz sit augstu vilni, tā parasti drīz vien ir galā, jo tai vairs nav kur izvērsties tālāk.

Edīte ar baudu ēd zupu. Es, to nogaršojis, nolieku ka­roti. Brīnums, kā gan angļu un vācu rasēm iet pie sirds ar ūdeni atšķaidīts uzvārīts tomātu biezenis!

— Vai tu neesi mazlietiņ greizsirdīgs? — Edīte ziņ­kāri vaicā.

— Varbūt, bet tikai mazlietiņ. Ja vēlies, lai es būtu greizsirdīgāks, tev jāpastāsta kādi sīkumi.

— Pagaidām ar tiem esmu vēl nabaga. Misters Evanss ir divreiz saticis mani gaitenī un raudzījies diezgan vēlīgi, otrreiz pat apturēja mani un apjautājās, cik ilgi es te jau strādājot un kur tieši, un, kad biju atbildējusi, iesaucās «ļoti jauki», «ļoti jauki», arvien vēl aplūkodams mani no visām pusēm, tādēļ īsti nesajēdzu, par kuru manu auguma daļu viņš ir teicis «ļoti jauki».