BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Tieši pēc stundas, kad biju aizsnājis garām kafejnīcai, un tieši noteiktajā brīdī es, žņaugdams labajā saujā gaužām mazu papīra lapiņu, iegriezos Kalverstraat universālveikalā, pa kura durvīm ienācēji un ārā gājēji drūzmēdamies plūda kā divas pretējas straumes. Sprau­cos cauri burzmai, lai tiktu pie letes, kur pārdod vīriešu tualetes piederumus. Kad nokļuvu pie tās, papīriņa saujā vairs nebija. Mirklīgā tikšanās jau bija notikusi. Man atlika tikai vēl šo to nopirkt tālajam ceļam.

Ne viens vai divi, bet pieci vajātāji var sekot kādam, var pienākt itin tuvu un ielenkt viņu no visām pusēm, tomēr izmanīgam vīram tas nav nekāds šķērslis, lai uz mirkli tiktos, nepasakot paroli. Jo neviens no vajātājiem droši vien nezina, kur, ar ko un kad šī tikšanās noritēs, un pārāk lielā drūzmā nav iespējams izšķirt, vai cilvēks nejauši vai tīšuprāt ir sadūries ar kādu uz tik īsu brī­tiņu, lai tikai pagūlu kaut ko iegrūst viņam rokā.

Un tā man tagad nekas cits neatliek kā atbalstīties pret sēdekļa atzveltni, klausīties lidmašīnas motoru vienmērīgajā, apslāpētajā rūkoņā un klusībā ar ļaunu prieku vērot, kā Raimans varēm slēpj savu izbrīnu.

Kad lidmašīna, mezdama gaisā plašu loku, sāk lais-| ties uz aerodromu, mūsainis saka, pieliecies man pie pašas auss:

— Tev nav pat portfeļa, man bez tā vēl divas ceļa­somas. Vai tu nevarētu panest manu portfeli, kamēr iziesim cauri muitas apskatei?

— Nu, protams, Konrād! Kādēļ gan ne!

Un, lūk, mēs jau izkāpjam lidlaukā; es nesu rokā Rai­mana portfeli, kas nav liels, toties ļoti smags. Ieejam zāiē, kurā notiek muitas apskate, starp citu, bez jebkā­dām formalitātēm. Kamēr gaidām, kad izsniegs mūsu ceļasomas, mūsainis neizlaiž mani no acīm, bet man joprojām noskaņojums ir gaišs, un brīžam paraugos apl kārt tikai aiz tīri dabiskas ziņkāres, kādu izjūt katrs, nokļuvis svešā vietā. Sī dabiskā ziņkāre ļauj pārliecināt ties, ka te ieradušies divi manējie. Bet viņi izliekas mani nepazīstam, un tas ir pietiekams pierādījums, ka mans atsūtītais paziņojums ir sasniedzis savu mērķi.

Mums atnes ceļasomas, un vienlaikus pa durvīm ienākj sagaidītāji, to vidū ir daži, ar kuriem Raimans jau sa| pazinies, agrāk viesodamies šai zemē, un kuri — gluži pamatoti — lielākoties velta uzmanību viņam, bet pret mani izturas kā pret zemāku vīru.

— Principā mēs jau pirms divām nedēļām zinājām! ka taisāties atbraukt, — saka galvenais no trim sagai-': dītājiem, — bet kas to būtu domājis, ka ieradīsities tik pēkšņi! Tādēļ neņemiet ļaunā, ka neesam pienācīgi sa­gatavojušies.

— Ko nu uztraucaties! — Raimans mierina. — Mēs esam atbraukuši darīšanās, nevis banketu vai oficiālu ceremoniju dēļ.

— Cik ilgi cerat te palikt?.

— Man šķiet, triju dienu būs diezgan, vai ne? — Mū­sainis aiz pieklājības pievēršas man.

Es pamāju ar galvu arī aiz pieklājības, jo šādus jau­tājumus izšķir viņš pats.

— Cik jauki, nu tad iesim! — galvenais aicina.

Šoferi paķer mūsu ceļasomas, kāds no viņiem vēl gra­sās izņemt man no rokām portfeli, bet es, uztvēris zī­mīgo Raimana skatienu, to paturu.

Nezinu, kā ir sagatavojušies tirdzniecības darbinieki, manējie acīmredzot visu ir nokārtojuši, cik vien labi jaudājuši. Sagaidītāji mūs zibenīgi aizved no lidostas uz viesnīcu «Rila», kur man ierāda istabu vienā stāvā, Raimanam — citā un mums pavēsta, ka pēc pusstundas jau būšot klāts pusdienu galds. Tikko sagaidītāji ir aiz­gājuši, es nokāpju Raimana istabā, lai atdotu viņam portfeli. Mūsainis to paslēpj ceļasomā, kurai pieliktas pārāk pamatīgas un sarežģītas atslēgas, kādas paras­tām ceļasomām nemēdz pierīkot.

— Kas tad tur iekšā, zelta stieņi, vai? Kamēr nesu, roku novilka.

— Nav vis zelts, bet kaut kas tāds, ko nedrīkst mētāt, kur pagadās, — reklāmu nodaļas vadītājs pasaka.

Un, lai mani neapvainotu ar savu neuzticību, piebilst:

— Vēlāk tev paskaidrošu.

Mums pasniedz pusdienas mazā zālē, ko no ziņkāriem skatieniem aizsargā durvis un aizkari. Bez manis un Raimana pie platā galda iekārtojušies vēl četri bulgāru Arējās tirdzniecības darbinieki. Nevienu no viņiem nepa­zīstu, un tas ir labi, jo nekas nav tik nogurdinoši kā sēdēt pretim pazīstamiem un visu laiku tēlot, ka viņi tev ir galīgi sveši.

Divi bulgāri diezgan ciešami runā franciski, un tas man atvieglo jau iepriekš — ar vēlīgu Raimana piekri­šanu — izteikt dažas piezīmes par pulksteņu «Hronoss» labajām īpašībām. Manas piezīmes pamodina viņos ne jau nu pārmērīgu, tomēr pietiekami lielu interesi, kas dod cerības uz veiksmi. Raimans pa to laiku runājas ar pārējiem par varbūtējām «Zodiaka» iespējām iepirkt da­žas bulgāru preces, taču tas viņu netraucē uzmanīgi se­kot, ko es stāstu un daru. Mana saruna ar nepazīstama­jiem it nemaz nav divdomīga.

Pēc pusdienām paredzēta pusstundu ilga atpūta, tad notiks pirmā veikalnieciskā apspriede ministrijā. Rai­mans mēģina likt saprast, ka ceļā esam drusku nogu­ruši, bet velti — apspriede jau noteikta. Abi ar Raimanu dodamies pa kāpnēm augšā uz savām istabām, un. kaut gan atpūta, kā jau minēju, ilgst tikai pusstundu, mūsai­nis pagūst šai pusstundā divreiz man piezvanīt aiz da­žādiem smieklīgiem ieganstiem un divreiz ienākt manā istabā: pirmoreiz, lai palūgtu smaržūdeni, otrreiz, lai vienotos ar mani par kopīgu braucienu uz ministriju. Tomēr kādā starpmetā pamanos iziet uz balkona, vēlē­damies paelpot svaigu gaisu.

Izrādās, ka blakus balkonā, atbalstījies ar elkoņiem pret margām, stāv un izklaidīgi raugās uz baseinu skvē- riņā mans darbabiedrs un draugs.

— Tavējais pārāk tevi apspiež …

— Un viņam ne prātā nenāk likt mani mierā.

— Tev jāpagudro, kā līdz naktij uzrakstīt visu, ko gribi paziņot, lai to varētu izpētīt un apspriest. Parīt vakarā tevi izsauks.

— Sis mani neatlaidīgi izseko.

— Par to daudz neraizējies! Šovakar, kad ziņojums būs gatavs, tepat arī to atdosi man. Vai tev vēl ir kas sakāms?

— Nogalināja Ļubo.

— Tā jau mums likās. Vai šis nav tas vainīgais?

— Sis ir organizētājs.

Mans biedrs atkal palūkojas uz baseinu. Zinu, par ko viņš domā, jo es arī domāju par to pašu, bet ne jau vi­sam, par ko mēs domājam, ir sakars ar darbu. Šobrīd kāds pieklauvē pie durvīm — un es atgriežos istabā, jfl

— Mēs varam aiziet kājām, — Raimans saka mirkli pēc tam, kad esam devušies pa kāpnēm lejā. — Līdz mi­nistrijai pāris soju.

— KādēJ gan ne! Derētu drusciņ izlocīt kājas, — lab­prāt piekāpjos, klusībā pasūtīdams viņu pie velna.

Taču, izgājuši laukā, redzam, ka stāvvietā jau gaida mašīna.

— Apspriede nenotiks ministrijā. Esam izraudzījuši mājīgāku vietu, — paskaidro tirdzniecības darbinieks, kas atbraucis, lai mūs aizvestu.

Pēc apspriedes pievakarē mums līdz vakariņām atliek pusstunda brīva, jo bez neviena starpbrīža sastādīta programma būtu pārlieku aizdomīga. Kā jau esmu pa­redzējis, mūsainis tūlīt, izmantodams izdevību, aicina mani kopā ar viņu pastaigaties pa pilsētu, lai ātrāk no­skaidrotu, vai tajā man ir paziņas vai nav.

Diemžēl ir gan. Tieši tobrīd, kad lēnām soļojam gar kafejnīcu «Bulgārija», iztālēm pamanu, ka pretim nāk mans kaimiņš — jnēs dzīvojam vienā kvartālā —, liels balamute; viņš man nav tik tuvs, lai zinātu, kur es strā­dāju, bet nav arī tik svešs, lai neuzrunātu mani. Ļoti labi pazīstu šo balamuti un esmu drošs, ka viņš jau pa gabalu sirsnīgi sāks vicināt roku, apturēs mani un ne­laidīs prom neuzsitis man uz pleca un nepajautājis: «Bojev; kur gan tu biji pazudis?» — un tā ar savu ne­vainīgo muļķību izjauks operāciju, kas radīta, pieliekot tik spriegas pūles un nodarbinot tik daudz prātu.