BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Viegliņām smaidīdams, Raimans klausās manā mono­logā. Tad pasaka:

— Man ir ļoti patīkami, ka jūs esat iepazinies ar mūsu vienkāršajām reklāmām, lai gan tās vērtējat pārāk bargi. Droši vien jau esat atskārtis — mūsu sarunā sa­duras divi pretēji naidīgi uzskati par reklāmu, tik veci kā pati reklāma. Kā jums šķiet, vai nevajadzētu pasūtīt vēl pa konjaciņam?

Ierasti pamāju, izbrīnījies, ka, pašam nemanot, esmu kļuvis jauna idejiskā virziena pārstāvis reklāmas no­zarē. Viesmīlis gandrīz ar reliģisku bijību uzmanīgi uz­klausa Raimanu un pēc brītiņa pasniedz galdā divas glāzītes konjaka, tik mazītiņas, ka, manuprāt, šo divu lāsīšu dēļ nebija vērts nopūlēties. Mūsainis skaidri redz, ka es nicinu šādu pārmērīgu izsmalcinātību, un, viegli smīkņādams, izmet viesmīlim:

— Nu, brīnišķīgi … Bet vai jūs nevarētu pacensties un atnest mums pudeli?

Viesmīlis viņa jauno vēlēšanos uzņem ar tādu entu­ziasmu, it kā to vien būtu gaidījis, kaut gan zālē jau ir palicis daudz mazāk apmeklētāju. Pēc tam kad pilnā, tikko atkorķētā «Henesī» pudele ir iedzirkstījusies kā tīrs zelts uz galda un mazie mēriņi ir nomainīti pret vairāk piemērotām glāzēm, Raimans atkal atgriežas pie aizsāktā temata.

— Saturīgai reklāmai, ko jūs gaužām aizstāvat, ir vēl milzums piekritēju, tomēr tā tik un tā jau novecojusi. Tagad neviens nelasa reklāmas, lai uzzinātu par kādas preces priekšrocībām. Kādēļ? Tādēļ, ka katrs saprot: reklāmas uzdevums ir tieši uzsvērt šīs priekšrocības — izdomātas vai pārspīlētas —, tātad neviens vairs tām netic. Turpretim efektīvs izteiciens allaž atstāj iespaidu — un tāpēc vien. ka ir efektīvs. Sāds izteiciens paliek at­miņā …

Saruna turpinās'arvien vēl tādā pašā garā, un es to atbalstu, cik spēju, kā jau atzīts lietpratējs, pārstāvēdams vienu no divām naidīgajām skolām; pa to laiku zeltaini dzirkstošā dzēriena līmenis pudelē vienmērīgi pazemi­nās, ak vai, drīz nenovēršami nokritīs līdz dibenam. Kad temats būtībā ir izsmelts un konjaks — arī, Raimans no jauna sāk raiti tērzēt, man uzticēdams:

— Mīļais Rolān, galvenais nav tas, kādu reklāmu mēs izvēlēsimies. Bet gan tas, ka vismaz pagaidām jūsu «Hronosus» vispār nedrīkst reklamēt.

— Dārgais maestro, jūsu epilogs tik tiešām mani pār­steidz, — es iebilstu^ izlikdamies, ka esmu drusku iereibis.

— Tomēr es tev saku skaidru patiesību! — viņš pār­liecinoši apgalvo, skurbumā tapis manāmi možāks. — Reklāmas taktika, mīļais draugs, lai būtu kāda bū­dama, vienmēr izriet no tirdzniecības stratēģijas. Bet pareiza stratēģija, ja gribat zināt, neparko nepieļauj, lai jūsu «Hronosus» propagandētu tā, ka par tiem skan­dinātu malu malās.

Vēlēdamies pasaldināt man rūgto malku, viņš paņem pudeli, taču tajā atlikušas tikai nožēlojamas lāses, ko pat nav vērts liet glāzē.

— Ko jūs teiktu, ja mēs aizietu kur citur? — mūsainis ierosina. — Te jau ir kļuvis tik vienmuļi…

— Jūsu priekšlikums mani vilina … lai gan, taisnību sakot, man jāizpilda kāds neliels pienākums…

— Droši vien pret sievieti?

— Esmu apsolījis savai sekretārei… ka aizvedīšu! viņu uz kino … Viņa, zināt, arvien vēl nav īsti iejutusies " šai pilsētā …

— Uz kino?… Es ienīstu iestādes, kur nekas netiek sniegts.

— Tiek sniegtas filmas.

— A, filmas! Es pats uzņemu filmas. Tādēļ ļoti labi zinu, cik tās maksā. Paklau, paaicināsim jūsu sekretāri līdzi un aiziesim uz kādu jautrāku stūrīti! Tā vienlaikus ļ gan parunāsimies, gan izpildīsim doto solījumu.

— Cik lieliska ideja, — tūlīt tam piekrītu. — Bet tikai ļ ar noteikumu, ka pa ceļam man izskaidrosit savu reklā- 1 mas stratēģijas koncepciju.

Raimans samaksā rēķinu, pielikdams vēl dzeram­naudu, ko ieraugot verdziski padevīgais viesmīlis starot staro aiz prieka. Atstājuši restorānu, dodamies uz cen­tru, bet atkal sāk pamatīgi līt, un šādā lietū nopietnas i valodas vairs nevedas, tādēļ esam spiesti iegriezties ka­fejnīcā un no jauna iemest pa glāzītei franču konjaka. j

— Jūsu konkurenti ir lieli un solīdi uzņēmumi, — Raimans ņemas skaidrot, kad mums galdā ir uzlikts pa divkāršai saulaini dzirkstošā dzēriena devai. — Bez šaubām, tie nespēj saberzt «Zodiaku» pīšļos, kā»to būtu izdarījuši ar jums. Bet tas nav nekāds iemesls, lai mēs viņus velti kaitinātu. Pagaidām jau diezgan ar to, ka viņi pierod pie domas: «Hronoss» ir un — vai viņi grib vai negrib — būs, un šim uzņēmumam nav lielas nozī­mes, jo neviens tam neveltī īpašu uzmanību.

— Bet kur lai liekam produkciju? Un kāda velna pēc tagad vajag uzņēmumu paplašināt?

— Katrai precei, mīļais, atradīsies tirgus. Svarīgā­kais ir zināt, kāda prece kuram tirgum piemērota. Un nogādāt to tieši tur, nevis citur. Un vēl, protams, mācēt to aizlaist.

Mūsainis parasti jau tā ir bāls, patlaban, cik var no­manīt, no alkohola ir kļuvis vēl mazliet bālāks — un viņa balss skan drusku skaļāk. Taču domas risinās lo­ģiski, tāpat kā manējās, lai gan neieskatu, ka būtu kāda jēga tās izteikt.

— Jūsu precē nav iemantojusi labu slavu, tomēr ir augstvērtīga un lēta. Tātad tai atradīsim noietu tur, kur lielākoties ņem vērā ne marku, bet kvalitāti. Pirmām- kārtām zemēs aiz «dzelzs aizkara».

Jautājums ir nopietns; to cītīgi apspriežot, atkal un atkal ieraujam konjaku un, kad beigu beigās dodamies atcejā, viens otru saucam vārdā — un mūsu kājas vieg­lītēm grīļojas.

Mūs sagaidījusi, Edīte diez cik nepriecājas, tīšuprāt uzmet man tādu skatienu, ka cits ar jūtīgāku sirdi manā vietā uzreiz būtu nogāzies gar zemi. Tiešām biju apso­lījis sekretārei, ka mēs divatā pastaigāsimies pēcpus­dienā, bet pēcpusdiena, par spīti šim stiepjamam laika jēdzienam, droši vien jau sen ir aizritējusi, jo visur iedegta gaisma.

Līdz šim man nebija ne jausmas, ka Edīte prot izturē- tiek tik smalkjūtīgi: viņa nolemj nesagandēt mums ga­rastāvokli ar savu īgnumu un neciešamiem untumiem un ātri pielāgojas jautrajam noskaņojumam, kāds mēdz būt pirms svinībām. Edītei glaimo daži salkani, nodrāzti Raimana izteiktie komplimenti, viņa jūtas mazliet pār­steigta, ka mūsainis mani uzrunā vārdā — «Moris».

— Vai jūs arvien vēl neesat atraduši sev labu dzī­vokli? — Raimans brīnās, nevērīgi pārlaizdams acis viesnīcas iekārtai, kas, jāpiebilst, ir gluži mūsdienīga un mājīga.

— Lai dabūtu labu dzīvokli, nepieciešama laba pazī­šanās, — Edīte saka, pie spoguļa kārtodama matus.

— Bet «Zodiaks» taču ir neizsmeļams labu pazīšanos avots! — mūsainis iesaucas uzkrītoši sirsnīgi.

— Ak tā? — Mana sekretāre šaubās. — Es gan do­māju, ka «Zodiaks» ir saldētava, tikai aukstāka nekā citas.

— Saldētava? Ha-ha-ha, to jūs esat labi pateikusil Gluži tā jau nu nav. Vismaz tur gadās izņēmumi.

— Jā, — es iestarpinu. — Ir gan izņēmumi. Konrāds nesaldē.

— Kā tad! Nevienu pašu nesaldēju, — Raimans ap­stiprina. — Un to es pierādīšu. Dabūšu jums dzīvokli — droši paļaujieties uz mani!

Edīte gandrīz jau ir saposusies iziešanai — patiesībā viņa visu pēcpusdienu bija saposusies —-, un mēs bez liekas kavēšanās dodamies nakts izpriecu ceļā. Mums izpriecas sākas ar vakariņām greznā restorānā, kur katrs ēdiens un katra jauna pudele vīna tiek uzlikta galdā pēc ilgas, dziļas Raimana apspriešanās ar gal­veno viesmīli. Vēlāk mūsainis piedāvā mums noskatī­ties jauno «Evas» programmu — un mēs ieejam «Evā» tieši tobrīd, kad puskaila mulate, sarežģītā rituālā dejā vicinādama rokas un grozīdama gurnus, nomet pēdējās apģērba atliekas. Nākamie priekšnesumi atšķiras no pirmā vienīgi ar to, ka aktrises ir citas.