BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Ceru, jums nav pārāk neērti vērot striptīzu, — kad otrā šampanieša pudele izdzerta, Raimans pievēršas Edītei, pamanījis, ka viņa ir gandrīz uzgriezusi muguru skatuvei.

— Nē, bet mani pārņem dusmas.

— Kāds tur brīnums! — mūsainis uzreiz piebalso vi­ņai. — Striptīzam ir' nozīme vienīgi tad, ja tas atklāj ko neparastu, kas ir tik daudz pūļu vērts, lai to noska­tītos. Bet te šo dāmu miesās nekas tāds nav manāms.

— Nu, tās neliekas vis tik nejaukas, — vēlīgi paklu­sām iebilstu.

— It sevišķi tiem, kuriem nav labas gaumes, — Edīte man iedzeļ, arvien vēl neaizmirsdama, ko esmu pret viņu nogrēkojies.

— Ja tas ir mājiens, nedomāju, ka būtu dots pilnīgi vietā, — Raimans labsirdīgi izsakās. — Pēc tam kad mūsu draugs ir izraudzījis tādu sekretāri kā jūs …

— Neskurbiniet mani ar komplimentiem! Diezgan jau galva reibst no šampanieša.

— Vai tie ir komplimenti? Jūs neapzināties pati savu vērtību. Mīļais Moris, kur gan tu esi ķēris šādu bril­jantu?

— Ak, briljantu! Labāk nepārspīlēsim! — nopurpinu. — Katrā ziņā Edīte ir drausmīgi pieķērusies man.

Sekretāre pašauj uz mani iznīcinošu skatienu, bet es izliekos, ka esmu aizrāvies ar izrādi, kur šoreiz izģēr­bjas gluži citiem sarežģītiem paņēmieniem.

— Jūs sevi nenovērtējat, kā nākas, viņš arī jūs pienā­cīgi nenovērtē, — mūsainis pļāpā, un mēle viņam jau metas. — Man vajadzētu pacensties, lai tu, mīļais Mo­ris, paliktu greizsirdīgs. Diemžēl pēc sava kalibra ne­deru viņai.

— Jums neizdosies Morisu nobaidīt. Viņš jau ir teicis, ka droši paļaujoties uz manu uzticību, — Edīte atbild manā vietā.

Mēs runājamies tāpat vai gandrīz tāpat vēl nākamos divos nakts lokālos, kur Raimans mūs ir atvilcis, lai parādītu kaut ko mazāk vulgāru. Izrādās, ka te «mazāk vulgarais» arī ir izģērbšanās — individuāla vai kolek­tīva, un, ja starp šīm un iepriekšējo ir kāda nianse, es pats to nejaudāju uztvert.

Reklāmu nodaļas vadītājs varonīgi tērzē, neļaudams valodām pārtrūkt, neatkarīgi no tā, ka tagad ar grūtī­bām izdabū vārdus pār lūpām un savirknē teikumos. Viņš pievēršas te man, te Edītei; daudz biežāk Edītei. Sekretāre uzvedas tā, ka savā nodabā to atzīstu par labu: neklīrējas, lieki nevalšķojas, reizēm pat parupji pasaka taisnību, radīdama iespaidu, ka viņa ir vaļ­sirdīga.

. Izšķiramies ar Raimanu vēlu naktī pie viesnīcas dur­vīm. Pavadu Edīti uz viņas istabu un, pēkšņi juzdams briesmīgu nogurumu, brītiņu atlaižos viņas gultā.

— Tavs striptīzs ir burvīgāks nekā jebkurš cits, — nomurminu, vērodams, kā sekretāre vakara tualeti no­maina pret nakts tērpu.

— Ne uz ko vairāk arī neceri, — Edīte lakoniski pa­saka. — Šodien pēcpusdienā galīgi nomocījos, tevi gaidot.

— Jā, toties esmu ieguvis draugu. Mīļā Edīt, drau­dzība ir kaut kas svēts! It sevišķi saldētavā.

Sekretāre neiebilst ne vārda. Un manī rodas drosme piecelties un pamēģināt uzlabot mūsu mazliet naidīgās attiecības, brālīgi apskaujot Edīti. Viņa arī tam pārāk nepretojas. Tas ir gan labi, gan slikti, jo pēc katra mūsu tuvības brīža jūtu, ka viņa no manis viltīgi aizslīd, nevis man pieder.

Nejauša iedzeršana ne jau vienmēr ir uvertīra šim «kaut kam svētam» — draudzībai. Nereti gadās, ka cil­vēks, ar kuru esam sirsnīgi runājušies un jūtu uzban­gojumā situši viens otram uz pleca, otrā .dienā mūs sa­tiek un paiet garām, vēsi pateicis: «Labdien — kā klā­jas?» Tādēļ esmu patīkami pārsteigts, kad Konrāds Rai- mans pēc divām dienām ienāk manā kabinetā, apvelta ar kādu salkanu komplimentu Edīti, draudzīgi sarokojas ar mani un pavēsta, ka esot mums sameklējis dzīvokli.

— Nupat man zvanīja … es pats to vēl neesmu ap­skatījis, bet, kā apgalvo, tas esot brīnišķīgs. Ja vēlaties, aiziesim visi kopā turp pievakarē.

— Labprāt, — atbildu, — tikai ar vienu vienīgu no­teikumu: šoreiz jūs būsit mūsu viesis.

Zināms, Raimans aizrāda, ka tas nemaz neesot ne­pieciešams, jo tieši mēs arvien vēl te esot viesi un šo to tamlīdzīgu, tomēr galu galā ir ar mieru, un mēs vieno­jamies par tikšanos.

— Tu esi prātu zaudējis! — Edīte rājas uz mani, kad ejam pusdienās. — Tavs draugs ir aktieris — un nekāds talantīgais. Viņš ir uzsūtīts, lai tevi izsekotu, un viņa brīnišķais'dzīvoklis laikam pilns ar mikrofoniem.

— Laikam gan, — esmu vienis prātis. — Bet kāda tam nozīme? Ja mēs noīrētu dzīvokli, par kuru būtu droši, ka tur nav mikrofona, mums piesardzības dēj, vienalga, vajadzētu izturēties tā, it kā tie būtu. Tādēļ kāda tam nozīme? Ja mēs atteiktos no laba dzīvokļa, kad vēl neesam dabūjuši nekādu, tas modinātu aiz­domas.

Dzīvoklis tiešām ir apbrīnojams — ko tur raizēties par varbūtējiem mikrofoniem! Tā ir gandrīz vesela māja — omulīgs, šaurs, augsts namiņš sarkanām ķieģeļu sienām, baltiem logiem un durvīm, gluži tāds kā pasakā, uzcelts otrā šķērsielā aiz «Zodiaka» tieši pie tiltiņa, kas uzbū­vēts pār klusu kanālu zaļganiem, snaudošiem ūdeņiem. Apakšējā stāvā dzīvo pusmūža saimniece, kas vecos, la­bos laikos ir bijusi rantjē. Otrā stāvā ir guļamistaba, zāle, virtuve un vannas istaba, trešā — guļamistaba, vannas istaba un ziedos ieslīgusi terase. Telpas ir ļoti gaišas un ļoti tīras, pasteļtapetes prasmīgi pieskaņotas mierīgajiem mēbeļu krāsas toņiem. Katrs stāvs ir pilnīgi izolēts, vienīgi kāpnes kopējas, tādēļ nav jābaidās, ka sekretāre pārāk uzmācīgi traucēs savu šefu un — ot­rādi. Tikai dzērumā varētu atteikties no šāda dzīvokļa, bet es nespēju pastāvīgi spēlēt dzērāja lomu.

— Nu, kā jums patīk? — Raimans pieklājīgi jautā, balss noskaņā jaušams neliels uzvaras prieks.

— Cik te ir jauki! — Edīte atbild. — Bet es jau ne­esmu noteicēja.

Ļoti jauki! — piebalsoju. — Mīļais Konrād, tu mums esi izdarījis nenovērtējamu pakalpojumu.

— Nu, šis pakalpojums man neko nemaksā, — mū­sainis saka arvien vēl tikpat pieklājīgi uzvaras priekā.

Pēc tam mēs dodamies nosvinēt šo veiksmi.

Mana draudzība ar Raimanu nemanot kļūst par ik­dienišķu parādību. Sī draudzība aprobežojas ar to, ka mēs kopā stūra kafejnīcā iedzeram kafiju pirms pusdie­nām un tur satiekamies vēl pēcpusdienā, lai iemestu glāzīti un krietni ieturētos, tomēr tas nav maz, dzīvojot lielā pilsētā, kur pilns nepazīstamu cilvēku. Visumā ņe­mot, mūsainis ir kluss un nopietns, mīļuprāt vairāk at­bild uz jautājumiem nekā tos uzdod. Viņam un tikai vi­ņam «Zodiakā» es riskētu it kā nejauši šo to pavaicāt. Konrāds Raimans — tas ir vārds, ko esmu spiešus izspiedis no Morandi. Vienīgais sakarnieks starp Mo­randi un izlūkdienestu.

Ir aizritējis vesels mēnesis, kopš esam ieradušies Am­sterdamā. Pārbaudes un pratināšana jau aiz muguras, neērtības, kas rodas svešā pilsētā, — arī. Mēs esam iekļāvušies šejienes ikdienā — kanalizētā vārda tiešā un pārnestā nozīmē: atvēruši lietussargus, staigājam gar kanāliem, ejam uz darbu un pārnākam no darba, izbraucam ārpus pilsētas, apmeklējam lieliskas kafejnī­cas, mums ir māja un atliku likām brīva laika, lai gar­laikotos.

Holande ir bagāta zeme. Galvenokārt ar valgumu. Te viss šķiež valgumu — debesis, leknās, tumšās pļavas, koši zaļās koku lapotnes, neskaitāmie kanāli, ezeri, mel- drāji, drēgnais vējš un neģēlīgais lietus, te izlikdamies, ka vairs pat nesmidzina, te gāzdams strāvām. Ja cil­vēki šajā zemē skrietu, lai izbēgtu no lietus, viņiem visu mūžu būtu jāskrien. Taču viņi ir mierīgas dabas, nav paraduši uztraukties par sīkumiem. Bērni spēlējas uz ietvēm lietū, sievas, stāvēdamas pie ieejas durvīm, tenko lietū, jaunieši, sapulcējušies bariņos, strīdas un smejas lietū, un kur vēl iemīlējušies pārīši, kas šeit, tāpat kā visā pasaulē, skūpstās uz ielas neatkarīgi no laika ap­stākļiem.