BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Здесь есть возможность читать онлайн «BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1977,, Издательство: izdevniecība «Liesma», Жанр: Шпионский детектив, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

BOGOMILS RAINOVS
NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU
Romāns
izdevniecība «Liesma» Rīga 1977,
No bulgāru valodas tulkojusi Eleonora Tjarve Mākslinieks Arvīds (Juleviuss
© Tulkojums latviešu valodā, «Liesma». 1977

NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Manas un Ādama Vornera līdzīgās īpatnības, kuras, šķiet, esmu uztvēris pašā sākumā, zināmā mērā atvieglo manu stāvokli: Vorners ar savu taktiku nespēj mani pār­steigt un pat gaužām negaidītus jautājumus uzdod tieši tad, kad jau skaidri zinu, ka tie tūlīt sekos. Taču tas nemaina manu kritisko situāciju. Vīrs aiz rakstāmgalda ir varen veicīgs un brīnum asu prātu, un tā ir drošākā ķīla tam, ka man nepaies secen neviens no iespējamiem bīstami āķīgiem jautājumiem. Klusībā slavēju to brīdi, kad esam vienojušies sarunāties angliski. Vienmēr, ja

kāds pietiekami labi nepārvalda svešvalodu, klausītājs daudzreiz attaisno to, ka viņš vilcinās, apklust vai ap­raujas pusteikumā, kā meklēdams nepieciešamo vārdu.

Tā ir spēle. Un jebkurā spēlē ir risks, šis tas neiziet cauri. Manas atbildes var būt nevainojamas, bet skanēt tā, ka vīrs, kas sēž man pretim, nāks pie slēdziena: «Tu, draugs, esi sacerējis nesatricināmu leģendu, tomēr tā ir un paliek tikai leģenda. Labāk ej un pūt pīlītes citur!» Tāpēc vajag spēlēt divās plāksnēs — pārliecināt ar da­tiem un pārliecināt psiholoģiski. Citiem vārdiem sakot, nedrīkst ne uz mirkli izlīst no tā šķietami lādzīgā, vaļ­sirdīgā cilvēka ādas, kurš īstenībā tāds nemaz nav, bet prasmīgi tādu tēlo. Lāgiem jāizvairās no liekas vilcinā­šanās, lāgiem — no pārmērīgas steigas. Uz vieniem jautājumiem jāatbild nekavējoties, uz citiem — vispirms jāpadomā, tad jādod jau sen gatava atbilde. Un tam vi­sam jānotiek dabiski, it kā jāizriet pašam no sevis, kat­ram teicienam jāpiemēro atbilstošs skatiens, sejas vaibsti un stāja. Tāpat kā uz skatuves, tikai mazliet savādāk. Jo diezin vai kāds aktieris ir spēlējis lugu, kurā katrs lieks vai neīsts žests viņam maksātu dzīvību.

— Es jau uztraucos, redzot jūsu interesi par manu pagātni, — pēkšņi ieminos ar smaidu uz lūpām. — Do­māju — droši vien kāds konkurents jums ir mani apme­lojis …

— Nu, esiet jel mierīgs! — Vorners savukārt pa­smaida. — Neesam bērni, neiesim klausīties nez kādās tenkās. Un vispār tas, ka jūs tā iztaujāju, pilnīgi atbilst kārtībai mūsu firmā. Mēs šeit, «Zodiakā», visi esam kā liela ģimene. Augstu vērtējam savus cilvēkus, rūpējamies par viņiem, tādēļ mums itin viss jāzina par katru.

Viņš Uzmet man skatienu, īsu, vienaldzīgu, bet tik negaidītu, ka es pat samulstu, un noprasa:

— Kad jūs slēdzāt veikalu Lozannā?

— Pagājušā gada maijā. Tūlīt pēc tēva nāves.

— Un kādēļ?

— Zināt, tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Mans tēvs ļoti baidījās uzsākt kādus darījumus un strādāja, lai tikai nevajadzētu sēdēt dīkā, veikals pavisam nīku­ļoja. Es redzēju, ka nav nekādas jēgas to vēl ilgāk tu­rēt…

— Bet jūsu tēva nāve sagādāja jums tieši laimīgu iespēju — piedodiet par izteicienu — tirgoties ar daudz plašāku vērienu.

— Šaubos gan. Es vismaz spriežu tā. Veikali, zināt, ir kā cilvēki. Ja reiz kādam radusies slikta reputācija, tur jau grūti kas grozāms. Mūsu firmu desmit gadus uzlū­koja par kvartāla sīkuzņēmumu, kas pārdod viduvējas preces …

— Varbūt jums taisnība, — Vorners piekāpjas. — Tā­tad jūs izlaidāt stūri no rokām pagājušā gada maijā?

— Jā.

— Un ieguvāt savā īpašumā «Hronosu» šogad jūlija sākumā?

Piekrītoši paloku galvu, saspringti gaidīdams, ko viņš vēl vaicās.

— Bet ko darījāt šo divu notikumu starplaikā?

Tas ir sen gaidīts jautājums. Veikali ir kā cilvēki un arī kā leģendas. Taču vislabākā leģenda nav izstrādāta tā, lai būtu pati pilnība. Un vislabākajai ir savas vājās puses.

— Ceļoju.

— Kur tad īsti?

Ir jautājumi, uz kuriem var brīvi atbildēt: «Neatceros!» Ak vai, šis gan nav no tiem!

— Gandrīz visu laiku pavadīju Indijā: Bombejā, Hai- darabadā, Madrasā/Kalkutā …

— Indijā? Kādēļ tik tālu?

— Tieši tādēļ, ka ta tik talu. Lai gan esmu sava tēva dēls, tomēr jums jau teicu, ka viņš bija viduvējs tirgo­tājs. Un vēl jāpiebilst, viņš izturējās pret mani tirāniski. Neņēma vērā nedz manus uzskatus par tirdzniecību, nedz manas vēlēšanās. Cik reizes nebiju lūdzis tēvam, lai ļauj man paceļot pa svešām zemēm — biju mūždien par to sapņojis —, viņš allaž atbildēja vienu un to pašu: «Pre­ces ceļo. Cilvēki sēž savās vietās.»

Mirkli klusēju, it kā es atkal dzirdētu nelaiķa tēva balsi. Tad vēlīgi piemetinu:

— Ko gan jūs gribat — viņš bija vecmodīgs cilvēks. Sērot jau nu es sēroju, taču, palicis viens, jutos kā brīvdienās atlaists skolnieks.

— Un devāties uz Indiju … Saprotu gan, saprotu. Jūs minējāt pat dažas pilsētas. Vai jūs nevarētu sīkāk pa­stāstīt par šo braucienu, par viesnīcām un ko citu …

Es gari un plaši klāstu, nosaucot visas pilsētas un to ievērojamās vietas, kuras nekad dzīvē neesmu citādi re­dzējis kā tikai fotouzņēmumos, bet par kurām galveno esmu iekalis no galvas.

Ādams Vorners visu laiku klausās manī uzmanīgi, tomēr it neko neatzīmē, lai gan viņam rokā ir pild­spalva un priekšā uz galda formulāri. Droši vien nepie­ciešamo ieraksta magnetofonā.

Kad jau ir aizritējusi stunda, kadru daļas priekšnieks beigu beigās nolemj, ka jāļauj man atpūsties. Es saku «atpūsties», jo dati tiks pamatīgi pārbaudīti un pēc pār­baudes sekos jauna jautājumu virkfie. Šādiem notiku­miem nav simt dažādu risinājumu: iepriekš izpēta, tad vispusīgi nopratina, pēc tam uztausta vārīgās vietas, at­kal papildus pratina, līdz cilvēku uzšķērž vai liek mierā.

— Ceru, ka neesmu jūs pārāk nomocījis.

Pēc trīs stundu ilgas tirdīšanas šie vārdi skan gau­žām bezkaunīgi, bet es tikai gurdi pasmīnu.

— Ne pārāk, bet diezgan pamatīgi.

— Attiecībā uz jūsu sekretāri visu nokārtosim neka­vējoties. Atsūtiet viņu pie manis!

Mazliet vēlāk jau sēžu kopā ar savu sekretāri mājīgā restorānā Damrakā.-Vorners tā man ir izspiedis dzīvības sulas, ka vajag izdzert trīs kausus alus, lai atjaunotu daļēji normālu organisma «apūdeņošanu».

— Vai tu vēl ilgi domā tā lieties un klusēt? — Edīte ziņkāri ievaicājas.

— Jau esmu atveldzējies. Un nupat grasījos tev pa­stāstīt pirmo jaunumu: tevi ieskaitīs «Zodiaka» štatā.

— Cik tu esi brīnišķs! …

— Otrais, — es apvaldu viņu, — arī pelna tavu uz­manību: paliksi mana privātsekretāre. Tā nu. uzvedies pret mani godbijīgi.

— Es būšu tava verdzene.

— Pagaidām domāju, ka tas nav nepieciešams. Svarī­gākais, lai tu neko nedarītu uz savu galvu. Lai vispār ne ar ko nenoņemtos ārpus tiešajiem darba pienākumiem. Man tāda nojausma, ka šiem cilvēkiem piemīt slimiga aizdomība un ir ievērojams magnetofonu krājums.

Tu jau sāc mani baidīt.

— Man nav nekādas vēlēšanās baidīt. Gribu tāpat at­gādināt pirmo un vienīgo mūsu vienošanās noteikumu …

Apklustu, jo viesmīlis pienācis liek galdā ēdamo: bif­šteku ar ceptiem kartupeļiem un svaigus salātus. Tā ir vienkārša, bet sātīga maltīte, kas lieti der darbdienā. Iekšķīgās «apūdeņošanas» labā pasūtu vēl divus kausus alus un, kad viesmīlis ir aizgājis, šķetinu savu domu tālāk:

— Tev, mīļā Edīt, darbs «Zodiakā» varbūt ir tikai epi­zode, man — nākotnes aicinājums …

— Labi, — viņa mani pārtrauc, uzdurdama uz dakši­ņas sulīgo bifšteku. — Vari pataupīt savas tirādes citai reizei. Es jau zinu, ko tu teiksi.

— Šaubos gan. Lūk, ko gribu pasacīt — tev jāierodas pie kadru daļas priekšnieka Ādama Vornera kunga, lai tevi iekārtotu darbā.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU»

Обсуждение, отзывы о книге «NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x