BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Vai viss labi veicās?

— Raugoties pēc tā, no kuras puses to vērtējam, — izvairīgi atbildu. — Man nekā laba nav ko gaidīt, toties tev droši vien būs kas lielisks.

Edīte manāmi kļūst vēl nepacietīgāka.

— Tavu šefu ziņas ir apstiprinājušās, — es pastāstu, aizkūpinādams cigareti. — «Zodiaks» tiešām jau tīko ap­rīt dažus uzņēmumus. Un pirmais sarakstā, šķiet, ir iekļauts «Ilronoss».

Pēc divām dienām — nav aizritējis ne pārāk ilgs, ne pārāk īss laiks — mani atkal ieved pie sārtā milža, lai es viņam pavēstītu, ka pieņemu noteikumus.

— Vareni! — Direktors apmierināts paklana galvu. — Es jau tā domāju. Man pašā sākumā radās iespaids, ka esat saprātīgs un lietišķs. Izpildīsim formalitātes bez mazākās vilcināšanās. Pastarpēm jums nebūtu par ļaunu iepazīties ar mūsu priekšsēdētāju Evansa kungu. Es jau esmu stāstījis viņam par jums.

Van Vermeskerkena sekretāre pa garu, tukšu gaiteni ar daudzām durvīm aizved mani uz nelielu pieņemamo istabu un tur atstāj citas sekretāres ziņā — viņa sargā ieeju paša priekšsēdētāja svētnīcā. Sekretāre aicina mani apsēsties un pakalpīgi pasniedz rīta laikrakstus. Kad jau esmu paguvis diezgan sīki izskatīt presi un aplūkot glīto meitieti ar piemīlīgo seju, beidzot ietarkšķas tālruņa zvans — un sekretāre, pateikusi dažus īsus vārdus klau­sulē, pamāj man uz svētnīcas durvīm.

Pārlaižot acis kabinetam, kurā esmu ienācis, man uz­reiz pamostas aizdomas, ka priekšsēdētājs ir lasījis laik­rakstus, kamēr esmu gaidījis ārpus durvīm. Tie juceklīgi samesti kaudzītē uz viņa rakstāmgalda. Sagaidot mani, Evansa kungs tomēr atzīst par vajadzīgu piecelties kājās un vēlīgi pasniegt man ļenganu, garu roku.

Ievērojamu firmu priekšsēdētāji ir kā angļu karaļi — valda, bet nevada. Tādēļ biju iedomājies, ka ieraudzīšu muzejisku praulu, dižciltīgas ģimenes atvasi, kura ir mantojusi nevis bagātību, bet vārdu, kas nodrošina viņai godpilnu amatu un labu algu. Taču vīrs, kas mani uz­ņem, izskatās pašā spēku plaukumā, lai gan viņam jau ir pāri piecdesmitiem. Evanss ir kalsns un ļoti garš, iet, mazliet uzkucies kā liela auguma cilvēki, kuri staigā it kā pastāvīgās bailēs, ka tikai pret kaut ko neatsistos ar galvu.

— Es franciski runāju gaužām slikti, — viņš atbild uz manu sveicienu. — Kaut gan visu saprotu.

— Man gandrīz tāpat ir ar angļu valodu, — atzīstos.

Tā mēs apspriežamies divās valodās. Izrādās, ka tas

nemaz nav tik grūti, jo būtībā īsta saruna neizraisās. Laiks tiek ziedots diviem gariem monologiem, kuros tiek iestarpinātas dažas īsas replikas. Manējais ir par iespē­jām, kādas paveras projektētajai jaunajai nodaļai, ievē­rojot nenovērtējamās pulksteņu «Hronoss» īpašības. Evansa monologs — par «Zodiaka» raksturu, par ma­ziem sektoriem — ritenīšiem, kas visi kopā izveido lielu mašīnu, par tās priekšrocībām, par atsevišķā sektorā ra­dušās nejaušas, īslaicīgas krīzes gaužām niecīgo ietekmi uz šo mašīnu un tā tālāk, un tā tālāk. Man pat liekas — priekšsēdētājs atkārto līdzīgiem gadījumiem no galvas iekaltus ziņojumus, taču es nejūtos aizskarts, jo mans monologs diez vai skan oriģinālāk.

Evanss runā vienmuļi, nenieka nebēdādams, kā es uz visu reaģēju, un šķietami likdams saprast, ka izpilda garlaicīgu, neizbēgamu rituālu. Viņa glītā, vīrišķīgā seja, kurā viešas stipra griba un neatlaidība, ir kā sla­venajam Holivudas aktierim, kas tieši ar šādiem vaib­stiem ir ticis tik tālu, ka kļuvis par miljonāru. Tikai ak­tiera skatiens bija sirsnīgs, jūtu uzliesmojuma brīžos pat maigs. Bet Evansa pelēkās, saltās acis raugās vienal­dzībā drūmas un stingas, it kā viņš, vērdamies manī, domātu par ko citu vai arī — vēl vairāk — it kā aiz šīm acīm nebūtu cilvēka.

Bez manāmas ziņkāres vēroju sarunas biedru un bez manāmas ziņkāres aplūkoju iekārtu. Milzīgais kabinets drīzāk atgādina jūrniecības muzeju nekā komersanta kantori. Senu kuģu modeļi stikla ietvaros, navigācijas kartes, tvaikoņa stūres rats, kompasi, barometri — un kur vēl visvisādi dažāda lieluma gliemežvāki! Istabas viņā galā ir divas durvis. Vienas mazlietiņ pavērtas, un, cik var redzēt, aiz tām atrodas tikai mazgājamā ierīce. Logi spīd un laistās aiz tīrības, vērsti uz krastmalu, kur augstu slienas-koki.

— Vai jums ir kādas speciālas vēlēšanās? — Evanss jautā, pabeidzis monologu un brītiņu klusējis.

Tas nozīmē: «Vai tu nedomā, ka laiks iet prom?» — bet es nolemju izmantot šo izdevību.

— Es gribētu paturēt savu līdzšinējo sekretāri.

— Vai viņa tik skaista? — Evanss uzrauc uzacis.

Un tas ir vienīgais, pret ko viņš nepaliek vienaldzīgs, un vienīgais joks, ja šo nodrāzto izteicienu var atzīt par joku.

— Tas ir gaumes jautājums. Viņa kā nekā lielisk darbiniece, esmu pieradis pie viņas un …

— Labi, labi… — Evanss piekrīt. — Pasakiet manā vārdā Vorneram, lai ieceļ viņu šai amatā. Vispār jums vajadzētu iegriezties pie Vornera — viņš jūs pašu arī noformēs darbā.

Evanss pieceļas, lai galu galā es apjaustu, ka pie priekšsēdētāja neklājas sēdēt bezgala ilgi.

Šie cilvēki mētā mani kā futbola bumbu: van Vermes kerkens — pie Evansa, Evanss — pie Vornera. «Iegrie zieties pie Vornera!» skan tikpat nevainīgi kā «Uzsmē ķējiet cigareti!». Tomēr te īstenībā ir pavisam kas cits

Kadru daļas priekšnieks Ādams Vorners ir manos ga dos un droši vien vēl mazāk uzticas citiem nekā es. Vien mēr ātri var uztvert līdzvērtīgu pretinieku, jo uzreiz manāmas kopējas iezīmes savās un viņa domās un dar bībā. Vorners ir ģērbies labu labā, bet neuzkrītošā pe lēkā .uzvalkā. Viņa seja arī ir pelēka, neizteiksmīga, bez savdabīgiem vaibstiem. To. pašu drīkstētu sacīt pa acīm — dvēseles logiem, ja tās pārāk nešaudītos un ne slēptu tik dziļu aizdomlbu.

Vorners piedāvā man apsēsties pie rakstāmgalda un izņem no atvilktnes nez kādus formulārus, uz kuriem pat nepaveras. Viņa istaba ir maza, es teiktu, nabadzīga salī­dzinājumā ar impozantajiem direktora un priekšsēdētāja kabinetiem.

— Es diezgan slikti runāju franciski, — viņš brīdina mani.

— Tad nu varbūt jūs labprāt paklausītos kropļotā angļu valodā .. .

— Tas nemaz neaizskars manas nacionālās jūtas, — kadru daļas priekšnieks saka. — Esmu amerikānis.

Jāpiebilst, amerikāņi iedomājas, ka, nepareizi runājot angliski, viņi ir radījuši no šīs valodas gluži jaunu.

— Jūs esat no Lozannas, vai ne?

Piekrītoši pamāju ar galvu.

— Pēc tautības šveicietis?.

Ai kal pafnāju.

— Bet… — Te Vorners liekuļoti ieskatās sev priekšā noliktajos dokumentos. — Man šķiet, jūsu māte ir bijusi bulgāriete.

— Armēniete, — es izlaboju.

— Taču dzimusi Bulgārijā?

— Jā. Plovdivā. Patiesībā viņa atstāja šo zemi vēl jaunības gados.

— Skaidrs. Un tur vairs neieradās?

— Tikai vienreiz, cik man zināms.

— Kad jūs esat bijis Bulgārijā?

— Speciāli tur nekad neesmu bijis. Tikai reizi esmu iegriezies pa ceļam uz Turciju.

— Kad tieši?

Un karuselis sāk griezties. Tas tik ir karuselis: jau­tājumi un atbildes, un jautājumi uz jautājumiem, un no­virzes te uz vienu, te uz otru pusi, un nejauši iebildumi, lai tikai būtu ko teikt, un pēkšņi pavērsieni — tādi, it kā es pats pratinātu, sēdēdams Vornera vietā, bet viņš būtu ieņēmis manējo. Tā ir īsta pratināšana, spraiga un iz­smeļoša, un vīrs aiz rakstāmgalda diez ko nepūlas runāt draudzīgākā noskaņā. Sī pratināšana reizē ir arī pār­baude, kas man var Sūt liktenīga, leģendas pārbaude vi­sos samezglojumos un atšķetinājumos, visos sīkumos, pārbaude, kurā mani nervi ir saspringti modrībā un sirdi ir pārņēmis neliels, slēpts prieks, ka mūsējie ik nieku ir pamatīgi uztaustījuši un ikviens no jautājumiem, ar kuriem Vorners cer m^ni iedzīt strupceļā, jau iepriekš paredzēts, — tos dzirdot, liekas: saklausu pulkveža balsi tur, tālumā, tūkstošiem kilometru no šejienes, ģenerāļa kabinetā; un šai mirklī man ir ļoti, ļoti patīkami, ka pasaulē ir tādi atturīgi pedanti kā pulkvedis, kas ātrāk nerimstas, kamēr nav atklājis vismazāko detaļu.