BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Sekretāre apsēžas, uz gultas pie loga, pārliek vienu kāju pār otru, un līdz ar to viņas gūžas spilgti, izteik­smīgi izcejas zem šaurajiem svārkiem. Es nevilšus pa­vēršu skatienu uz šiem puslīdz apslēptajiem daiļumiem, taču Edīte pasteidzas manu iekaismi atvēsināt.

— Arvien vēl nespēju aptvert, kādēļ jums bija nepie­ciešams līdz pēdējam brīdim neteikt, ka brauksim uz Amsterdamu, nevis uz Zenēvu.

— Tādēļ, ka tikai pēdējā brīdi radās iemesls braukt uz Amsterdamu, — es improvizēju.

Man netīk melot par niekiem, bet dažreiz tā ir vienīgā izeja, lai izvairītos no gariem un veltīgiem strīdiem.

— Šis iemesls ir gaužām slepens?

— Nē, itin nemaz. Tas skar sarunas ar «Zodiaka» Galveno direkciju. Vispār skar tieši to, par ko tik dziļi esat šaubījusies.

Viņa pētīgi palūkojas manī, bet ne vārda nesaka.

— Minhenē jūs mocīja drausmīgas galvas sāpes, — līdzjūtīgi ieminos ne no šā, ne no tā.

— Jūs pat nespējat iedomāties, cik tas bija šaus­mīgi! — Edīte apstiprina.

— Cilvēks, kuram nebūtu bijis tik stiprs organisms kā jums, būtu aizgājis taisni kapā. Jau veselu nedēļu neizejot no istabas vien, ne tikai vēl mokoties ar galvas sāpēm, var nonākt līdz pašnāvībai.

Tā mēļodams, aizveru kupejas durvis.

— Izbeidziet jel šos pliekanos jokus un netaisiet dur­vis ciet! — Edīte saka, nezaudēdama mieru un saval­dību.

— Briesmīgs caurvējš pūš. Galvas sāpes no jauna var rasties tikpat ātri, kā ir mitējušās. Un tad vēl — mums vajag parunāties.

Edīte paskatās manī, un viņas brūnajās acīs viežas jau pazīstamā modrība un bažas.

— Par ko tieši?

— Par daudz ko. Sāksim kaut vai ar šādu nieku: sa­kiet — no kā jūs baidījāties Minhenē?

- Es baidījos?

Viņa pēkšņi iesmejas skaļi, pat pārāk skaļi, kā mēdz smieties dažas sievietes, kad viņām uzdod netīkamu jau­tājumu.

— Labi, tad sāksim ar citu: kas jūs īpaši interesē «Zo­diakā»?

Sekretāre pārstāj smieties un tagad raugās manī salti, gandrīz naidīgi.

— Vai būs vēl trešais jautājums?

— Būs gan trešais, gan ceturtais, gan piektais. Un kur vēl paskaidrojumi, kas jums būs man jādod par sa­viem daudzajiem meliem!

— Kādus tieši melus jūs domājat?

— Visus. Man jums-jāsaka — nevienu no tiem neesmu palaidis garām neievērotu. Varbūt es neesmu lietpratējs glezniecībā, bet ne jau nu tāds muļķis, par kādu mani esat noturējusi… vai baudkārs labvēlis, kurš izrauga sev sekretāres pēc miesas apaļumiem .. J

Edīte klusē, arvien vēl naidīgi mērodama mani ar ska­tienu.

— Es rīkojos korekti: piedāvāju jums vietu tai laikā, kad meklējāt darbu, maksāju pasakaini lielu algu, kaut gan jāstrādā tik maz, bet, par visu to atlīdzinot, jūs melojat un neesat pret mani vaļsirdīga.

— Nesaprotu, par ko īsti jūs runājat, — viņa saka, kā tikko pamodusies no miega. — Esmu strādājusi tik daudz, cik darba man esat devis. Attiecībā uz pārējo varu teikt — es neesmu salīgusi atklāt jums sirdi, lai gan neaptveru, kādi mani šķietami meli ir tik stipri jūs sarūgtinājuši.

— Redzat, Edīt, mūsu rīcībā vēl ir vesela nakts, un man nav ne mazākās vēlēšanās to aizvadīt daiļrunībā. Ja negribat arī šoreiz uz vaļsirdību atbildēt ar vaļsir­dību, beigsim šo sarunu. Rīt jums izmaksāšu visu, kas pienākas saskaņā ar līgumu, un varat būt brīva.

Zaudējumu atlīdzībai par līguma laušanu noteikta diezgan pamatīga summa, tādēļ maniem vārdiem būtu N vajadzējis drīzāk skanēt kā patīkamam solījumam nekā draudiem. Taču, kā jau biju paredzējis, Edīte tos uz­ņēma pavisam citādi.

— Sakiet — ko tad galu galā esmu nogrēkojusies? Kad esmu melojusi? Ko no jums slēpusi?

— Esmu jau uzdevis divus jautājumus.

— Labi, es atbildēšu. Runājot par Minheni, jums tie-1 šām taisnība. Sajā pilsētā dzīvo kāds cilvēks, kuru esjļ nevēlos sastapt. Nedz viņu pašu, nedz viņa tuviniekus.

Kāds cilvēks, kurš savā laikā ir nejauki apgājies ar mani, bet krietni vien vēlāk sadomājis skriet man paka|. Tomēr tas viss skar tikai mani pašu, un neapjēdzu, kā­dēļ būtu bijis jāuztic jums. Runājot par «Zodiaku», jūs gan esat maldījies. Nekas mani īpaši nav interesējis šajā firmā, vienīgi esmu cerējusi, ka iekārtošos tur pa­stāvīgā darbā un reizēm kaut kur aizbraukšu uz «Zo­diaka» rēķina.

Protams, tikpat veikli kā uz šiem diviem jautājumiem Edīte var atbildēt arī uz pārējiem. Tādēļ nolemju, ka, vadoties pēc likuma «nav jātērē velti laiks!», jāpārņem iniciatīva savās rokās.

Aizkūpinājis cigareti, uz brītiņu pieveru acis, lai sa­kopotu domes un dotu iespēju sekretārei pārvarēt bailes, tad iesāku:

— Jūs esat beigusi studēt franču literatūru pirms čet­riem gadiem. To noskaidrot ir ļoti viegli. No šiem čet­riem gadiem vienu esat pavadījusi mašīnrakstītāju kur­sos, sešus mēnešus — «Fišera un Ko» firmā. Tātad divarpus gadu ir zuduši bez pēdām, un grūti pat iedo­māties, ka jūs šo metu esat nodzīvojusi dīkdienībā, ja ņemam vērā jūsu enerģisko dabu un — sevišķi — ap­liecinājumu, ka jums neesot bijis piederīgo, kuri labprāt būtu uzturējuši jūs vēl ilgāk.

Edīte lūko kaut ko iebilst, es viņu pārtraucu:

— Pagaidiet, tas ir tikai sākums! Pievērsīsimies ot­ram punktam: palikusi bez darba, jūs atstājāt Cīrihi, jo vairs nevarējāt dabūt vietu. Bet, pavirši pārskatot vie­tējo periodisko presi, it īpaši slejas ar maznozīmīgiem sludinājumiem, redzams, ka Cīrihē tolaik ik dienas ir meklētas vidēji piecas sešas mašīnrakstītājas un sekre­tāres. Tad trešais: iebraukusi Zenēvā, lai izmēģinātu laimi, pirmais, ko esat uzzinājusi no savas draudzenes, ir vēsts par vakanto vietu «Zodiakā». Taču patiesībā tā «Zodiakā» radās tikai divas dienas pirms mūsu tikšanās, un to nav grūti konstatēt, palasot laikrakstos maznozī­mīgo sludinājumu slejas. Bet jūs bijāt ieradusies pirms desmit dienām un šīs desmit dienas esat sēdējusi, rokas klēpī salikusi, lai gan minētajās slejās katru dienu ir bijuši ievietoti paziņojumi par vakantām vietām citos uzņēmumos.

Edīte klusējot raugās tālē, it kā tas, ko es saku, uz viņu nemaz neattiektos. Turpretī es visu laiku cieši ve­ros viņā, jo no pieredzes zinu, ka iedarbojas pat tāds skatiens, kas nav raidīts tieši uz acīm.

— Negribu vispār vēl atcerēties jūsu melus par izdo­māto draudzeni, ja tikai tā nesaucat vīrieti, ar kuru esat satikusies Zenēvā.

— Vai tas arī jūs kaitina?

— Beidziet jel izlocīties! Tas mani nekaitina tādā no­zīmē, kādā jūs domājat, taču uzvedina uz noteiktiem se­cinājumiem. Bet vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par «Zodiaku». Kā par nelaimi, jūs aizlaidāt garām šo gaužām kāroto vietu, un, kā par laimi, tobrīd jums pie­dāvāja citu — turklāt vēl līdzvērtīgu. Un jūs nepriecā­jāties par šādu veiksmi, bet neaptverama iemesla dēļ šaubījāties un atlikāt atbildi uz nākamo dienu…

— Dzīve mani ir mācījusi neuzticēties katram, ko ne­jauši sastopu . ..

— Vienu mirklīti! Lai gan bijām norunājuši, ka pie­zvanīsit man no rīta, to izdarījāt pēcpusdienā …

— Es jau teicu, ka biju jums zvanījusi no rīta…

— Un samelojāt. Jo no rīta es biju izgājis, lai satik­tos ar «Zodiaka» direktoru; jūs bijāt dzirdējusi par šo tikšanos iepriekšējā dienā, un būtu bijis muļķīgi mani meklēt tieši tad, kad jums ir gluži skaidrs, ka neatra­dīsit.