BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Vai labi gulējāt? — jautāju Edītei, kā jau pieklājas pēc smalkā toņa.

— Ļoti labi, mersi! — viņa atbild.

Bet viņas seja, par spīti svaigajam grimam, pauž ko citu. Tā ir bāla un nogurusi.

— Jūs esat atklājusi arī kosmētikas noslēpumus, —• es ieminos. — Līdz šim, ja nemaldos, nelikāt grimu.

— Vai gribat man to aizliegt?

— Kādēļ? Tikai atļaujiet dot jums padomu: nekrāso­jiet gluži lieki zem acīm zaļus vai zilus lokus. Glezno­tāji atzīst, ka šīs krāsas vairāk piedien ainavai nekā portretam.

— Jūs kaut ko sajēdzat no mākslas?

— Jā. Esmu lasījis grāmatu «Van Gogs — saules un neprāta gleznotājs». Lasīju kādreiz, braucot vilcienā, — kāds bija aizmirsis grāmatu kupejā. Diemžēl tiklīdz tiku līdz piektai lappusei, mans ceļš bija galā. Šādas grā­matas ir gaužām pamācošas, bet diezgan grūti lasāmas.

Sekretāre klausās ar vienu ausi manās muļķībās, jo­projām raudzīdamās pa logu laukā. Palēninādams gajtu, vilciens jau ripo starp vagonu rindām — tātad esam iebraukuši stacijā.

— Nu, un tagad? — Edīte pievēršas man, kad vilciens slīd gaužām lēni. — Kādas ieceres jums ir šodienai?

— Gan jau pateikšu. Vispirms sameklēsim viesnīcu.

— Es ļoti priecātos, ja mēs apmestos kaut kur stacijas tuvumā. Tik tiešām nejūtos labi. 1

Viesnīca, kurā ieejam, ir netālu no stacijas, turklāt moderna un mājīga.

— Vai vēlaties vienu istabu? — jautā kalpotājs pie lodziņa.

— Divas, — Edīte pasteidzas pasacīt.

— Divas atsevišķas istabas, — es apstiprinu. Šī dāma ir mana sekretāre.

— Jūs nekad nepalaižat garām izdevību uzsvērt, ka esat mans priekšnieks, — mazliet vēlāk Edīte man pār-1 met liftā.

— To daru vienīgi tad, kad gribu likt jums saprast, ka nav jāatbild pirmajai.

Mums ierādītās istabas ir viena otrai blakus, un, no­gaidījis aiz pieklājības pusstundu, pieklauvēju pie Edītes durvīm.

— Ienāciet, lūdzu, ja esat atpūtusies. Mums drusciņ jāpastrādā.

Darbs ir šāds — jāpazvana Rūdolfam Baueram uz importa un eksporta kantori. Edīte uzgriež telefona nu­muru un ceremoniāli uzsāk sava direktora vārdā valodu ar sekretāri, kas ir pacēlusi klausuli viņā galā, pēc tarrffl viņā galā sekretāre piezvana savam priekšniekam, un visa šā rituāla iznākumā beidzot varu tieši parunāties ar meklēto personu.

— Labrīt, es traucēju jūs kāda tuvinieka vārdā. Man šis tas jānodod no viņa.

— Ļoti patīkami! — atsaucas vīrs rosmes pilnā, jau­neklīga balsī. — Kad jums būtu ērtāk te iegriezties? ;

— Kad jums pašam tas būtu ērtāk.

— Divpadsmitos, vai ne?

— Lieliski.

Sekretāre vēro mani,, zināmā mērā pārsteigta par to, i cik šī saruna ir bijusi operatīva un veiksmīga. Lai viņas I izbrīnu vēl vairāk uzjundītu, izņemu rūpīgi iesaiņotos! paraugus un veikalniecisko darījumu papīrus, salieku * visu elegantā ādas portfelī, paskatos savā rokas pulk-) stenī — īstā «Hronosā» — un vedinu viņu:

— Mums vēl ir laiks pastaigāties pa pilsētu.

— Ja jūs šo pastaigu neturat par manu darba pienākumu, es gribētu palūgt, vai tā nevarētu man šoreiz iz­palikt.

— Kā vēlaties, — vienaldzīgi pasacījis, satveru rokā portfeli un dodos prom.

Minhene varbūt ir brīnum jauka pilsēta, tikai ne va­saras svelmē. TādēJ, īsu brīdi šaubījies, nolemju vis­pirms iepazīties nevis ar pašu pilsētu, bet ar alu, kam dots tās nosaukums. Alus ir varen labs. Un tieši karstajā tveicē.

Minūti pirms divpadsmitiem esmu pie Bauera sekretā­res, pēc minūtes — jau pie paša Bauera. Lai zina, ka precizitāte, kāda raksturīga vāciešiem, piemīt arī citām nācijām, teiksim, šveiciešiem.

Kaut gan Bauera balss skan jauneklīgi, viņš pats ir diezgan vecs, katrā ziņā pāri piecdesmitiem. Bet viņa sejā un staltajā augumā jaušams kāds dīvains spars un brašums, kas izrosās karaspēka parādēs, studentu div­kaujās un kazarmu laukumos. Viņš ļoti ātri izlasa Mo­randi vēstuli un uzreiz lietišķi noprasa:

— Kāds ir jūsu priekšlikums?

Bauers runā franciski — vārdi ir tikpat stingri un noteikti kā kustības.

Vēlreiz vispārējos vilcienos īsi izstāstu to, ko nesen biju klāstījis «Zodiaka» direktoram. Lai Baueru uzska­tāmi vēl vairāk pārliecinātu, izņemu paraugus un sīkus cenrāžus.

Uzmanīgi uzklausījis mani, viņš pašauj acis uz pa­raugiem un pamāj.

— Domāju, ka izdarīšu kaut ko jūsu labā. Ko tieši un kā, varēšu pateikt ne ātrāk kā pēc divām dienām. Cik ilgi jūs te paliksit?

— Cik ilgi būs vajadzīgs.

— Vareni! Tad nu vienosimies …

Pašķirstījis galda kalendāru, viņš nosaka mūsu nā­kamās tikšanās dienu un stundu. Pēc tam pasniedz man roku, cietu kā koks, un pavada mani līdz durvīm.

Pesimista priekšrocība ir tā, ka viņš paredz visļau­nāko, bet, ja visļaunākais nenotiek, izbauda patīkama pārsteiguma saldini. Pesimists ir vienīgais cilvēks, kurš priecājas par to, ka viņa cerības nepiepildās.

Tieši šādu pārsteigumu man sagādā otrā tikšanās ar

Baueru. Bez šaubām, ne jau pašā sākumā, nē, pēc diez­gan spriegiem, nomācošiem strīdiņiem.

— Jums ir labas kvalitātes pulksteņi, — vietējā im­porta un eksporta kantora pārstāvis iesāk bez liekiem vārdiem. — Taču tiem ir viens trūkums — tie grūti pār­dodami.

Domādams, ka viņš tūlīt klās vaļā vēl kaut ko tādu, ko esmu dzirdējis jau sarunā ar «Zodiaka» direktoru, pa­steidzos iebilst. Pacietīgi mani uzklausījis, Bauers saka:

— Mēs viens otru neesam sapratuši. Tie grūti pārdo­dami nevis pircēju neuzticības, bet pārdevēju opozīcijas dēļ. Jums būtu jāzina, ka jūsu preci boikotē.

— Ak tā, boikotē! — Nevērīgi atmetu ar roku. — Tās ir tikai dažu šveiciešu firmu intrigas. Nevienam nav tik liela vara, lai izraisītu boikotu visā pasaules tirgū.

— Neesiet tik pašpārliecināts! —- Bauers pakrata galvu.

Vēlāk it kā starp citu pajautā:

— Jūs, es skatos, vēl gluži nesenīt esat kļuvis par «Hronosā» īpašnieku?

— Itin pareizi.

— Un ar ko agrāk nodarbojāties?

— Ar to pašu. Tikai vēl nebiju uzņēmuma īpašnieks, bet tirgotājs.

— Jums piederēja veikals?,

— Jā.

— Kur?

— Lozannā.

— Jums tirdzniecībā ir labi veicies, ja esat sakrājis tik daudz naudas, lai nopirktu veselu uzņēmumu.

— Naudu bija sakrājis mans tēvs, nevis es savā vei­kalā. Tēvs bija vecmodīgs un baidījās ielaisties riskan­tās operācijās. Lielāko daļu līdzekļu viņš glabāja skaidrā naudā, apgrozībā laida vienīgi niecīgas summas, lai segtu ikdienas izdevumus.

— Tātad jūs esat pārkāpis šo zelta likumu?

— Tas nav zelta likums, kurš nenes zeltu. Cilvēkam vajag spēlēt augstu spēli, citādi nav vērts nopūlēties.

— Vai jums neliekas, ka esat pārāk riskējis? — Bau­ers vaicā, cieši palūkodamies manī.

Izturu viņa skatienu mierīgi, bez nekauniga izaici­nājuma

— Esmu ņēmis vērā ari risku, — atbildu. — Sliktā­kajā gadījumā visu pārdošu un neko nebūšu zaudējis

— Ja atradīsies pircējs … — Bauers ir citās domās.

— Un ja konkurenti neveiks daudz bargākus pasākumus. Var būt bargi, bargi pasākumi, Rolāna kungs!

— Nekādi pasākumi mani nebaida, — es apgalvoju.

— Protams, arī vērā likts risks paliek risks; bet kurš gan šodien neriskē?

Viņš atkal paveras manī pētīgi. Tad noprasa:

— Kas jums lika griezties tieši pie «Zodiaka»? Tā nav specializēta pulksteņu firma.