BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Edīte klusē. Pastiepju roku pār viņas plecu. Zināms, lai izmestu cigaretes izsmēķi pa logu laukā, nevis ap­skautu sekretāri.

— Un, luk, pēc vairāk nekā dienu ilgas mīklainas svārstīšanās galu galā piezvanījāt un, pauzdama tikpat mīklainu entuziasmu un prieku, pateicāt, ka pieņemat manu priekšlikumu.

— Varbūt man arī vajadzēja šo to pārbaudīt, tāpat kā jūs to esat darījis.

— Bez šaubām. Jums bija šis tas jāpārbauda, lai ne tikai pārliecinātos, vai esmu «Hronosā» īpašnieks un kas tas tāds par uzņēmumu «Hronoss», bet arī lai izdibinātu, kādi man ir sakari ar «Zodiaku». Jautājumi, kurus esat lāgu lāgiem uzdevusi, arī ir tēmēti šai pašā mērķī. Vārdu sakot, jums patlaban ir tiktāl svarīgi strādāt pie manis, ciktāl man ir pieejams «Zodiaks».

Lēnām aizdedzinu cigareti, lai Edītei ļautu atbildēt, tomēr viņa ieskata par labāku klusēt un raudzīties tālē. Varbūt derētu nesteigties. Varbūt tieši šobrīd viņa ap­sver, kā kārtējo reizi samelot, un, kad to būs izgudrojusi, laipni, iztapīgi saistīs ar meliem manu uzmanību.

— Jūsu apvainojumos bez pārlieku lielas aizdomības ir arī šis tas patiess, — sekretāre beigu beigās atzīstas. — Visa mana rīcība ir izskaidrojama ar interesi par «Zo­diaku» — to jūs jau esat atskārtis. Būtībā ne tik daudz par pašu «Zodiaku» kā par kādu cilvēku, kurš strādā šai firmā. Bet tas skar tikai mani.

— Paklau, Edīt: jūs esat briesmīgi iestigusi notiku­mos, kuri skar tikai jūs pašu. Viens — Minhenē, otrs — «Zodiakā» … Bet man nenāk ne prātā iestigt vēl dziļāk jūsu melos. Tieši jūsu rīcība liecina, ka tas tomēr tā nav. Jūs darbojaties pēc kāda cilvēka diktāta un, pirms kaut ko uzsākat, gaidāt no viņa instrukcijas. Kad piedāvāju jums vietu, jūs, nepieciešamības spiesta, šaubījāties, lai iegūtu laiku, pa kuru varētu paziņot par šo vietu un sa­ņemt papildu rīkojumu. Aiz šīs pašas nepieciešamības tikāties ar draudzeni — vīrieti. Es negribu ar varu pie­spiest, lai izstāstāt vairāk nekā, pēc jūsu domām, drīkst uzticēt, bet arī nevēlos, lai mani dusminātu muļķīgiem meliem. Kā jau teicu: rīt dabūsit aprēķinu un — ardievu!

— Es negribu no jums šķirties, jūs esat man vaja­dzīgs … — Edīte pusbalsī iesaucas, neviļus pavērsda- mās pret mani.

— Jūs arī esat man vajadzīga, taču jāvairās… — es nomurminu.

Edīte ir tā pagriezusies, ka viņas seja atrodas sprīža attālumā no manējās. Viņa elpo satraukti, kaut gan ne­maz nav jāvelk tik dziļi gaiss, lai būtu redzams, kas viņai par krūtīm.

— Es labprāt jums pateiktu visu, bet nespēju… — sekretāre nočukst, satverdama manu roku.

— Kādēļ? Jums taču valoda šķirtin šķiras.

— Tādēļ, ka tas neskar tikai mani pašu … kā jau esat atjautis … tas nav vienīgi mans noslēpums … vis­pār nav mans noslēpums …

— Labi, es neuzstāju ar varēm. Tomēr jums jāatzīst, ka nevaru strādāt kopā ar cilvēku, kam ir slepeni nodomi tai pašā nozarē, kurā pelnu maizi.

Edīte paspiež dīvaini neapzinātā jūtu uzplūdumā manu roku un lūdzas: ^

— Vismaz man apsoliet, ka nevienam neizstāstīsit… Apsoliet, ka klusēsit!

— Par to jums nav ko raizēties. Protams, ja jūsu intereses nevēršas pret manējām.

— Moris… — sekretāre gaužām uzbudināta saka, gluži negaidot pasaukdama mani vārdā. — Es esmu spiedze …

— Ā-ā, spiedze… — klusiņām nopurpinu. — Tā tik man vēl trūkst!

Viņa spēcīgāk spiež manu roku un raugās bažu pilnām acīm, kā šausminādamās pati par savu atzīšanos.

— Kādam izlūkdienestam tu kalpo?

— Nekādam… Kalpoju «Fišeram un Ko»..,

— Kas tā ir par spiegošanu?

— Komerciāla.

— Vai tāda ari ir?

— «Zodiaks» ļoti stipri aizskar «Fišera un Ko» inte­reses dažās jomās. Bez tam «Zodiaks» izstrādā kādus tālākas nākotnes projektus, lai aprītu atsevišķus uzņē­mumus un nodibinātu kaut ko līdzīgu monopolam. «Fi- šers un Ko» grib sīki uzzināt par šiem projektiem un būt lietas kursā par visu, kas notiek «Zodiakā».

To vienmuļi klāstīdama, viņa izskatās kā pašnāvniece.

— Es nedrīkstēju nevienam to teikt, nevienam — sa­proti?

«Tas ir tikpat, kā tu nevienam arī nebūtu teikusi. Kāda sena draudzene mani pat dēvēja par «Neviena kungu»,» klusībā nodomāju, bet pasaku:

— Skaidrs! Nu, nomierinieties! Neesmu no pļāpīga­jiem. Un tava slepenā misija man bijusi — nebijusi. Ar vienu vienīgu noteikumu: ja tu nedarīsi muļķības, kuru dēļ galu galā man noies greizi.

Mēs nemanot esam sākuši viens otru uzrunāt ar «tu», bet citādi tas arī nevar būt, kad, intīmi tērzējot, cilvēks vaļsirdīgi atzīstas spiegošanā.

— Es nekā nedarīšu bez tavas ziņas, — Edīte apso­lās. — Par visu vispirms vienošos ar tevi. Labi?

— Labi. — Un, lai būtu vēl labāk, man vajag aizsākto nomierināšanas ritu izpildīt līdz galam. Tādēļ pavirzos drusciņ pa labi un aplieku Edītei roku ap vidukli. Sai gleznajai sievietei ir apbrīnojami tievs viduklis.

— Ai, Moris, kaut tu zinātu, kā es tevi pirms brītiņa Ienīdu!

Pagaidām atturos uz Edītes atzīšanos atbildēt ar at­zīšanos, viņas pilnīgās krūtis tā piekļaujas pie manējām, ka pat elpu ņem ciet. Un te vēl ko piebilst būtu lieki, lidīte ir manās rokās — vārda tiešā un pārnestā nozīmē.

Liekas, «Zodiakā» ieceļ amatos atkarībā no dzīvsvara. Direktors Zenēvā bija resns. Bet galvenais tirdzniecības direktors Amsterdamā ir pagalam izblīdis. īsts milzis paretiem, rudiem matiem, lādzīgu, sārtu seju un varen lielu vēderu — laikam no pārmērīgas alus dzeršanas. Viņa vārdu, ko man jau bija teicis Bauers, ir diezgan grūti izdabūt pār lūpām — van Vermeskerkens.

Milzis laiski atlaižas atzveltnes krēslā aiz divus met­rus gara ozola rakstāmgalda. Seja tik sārta un mati tik rudi, ka viņš izskatās kā nokaitēts un tā vien šķiet, ka kuru katru mirkli no viņa galvvidus izšausies liesmas.

— Cik interesanti! — van Vermeskerkens labsirdīgi nodārdina zemā balsī, kad esmu viņam visu izstāstījis. — Ļoti, ļoti interesanti!

Jūtos apmierināts, un, cieši palūkojies manī, viņš ar­vien vēl tikpat labsirdīgi piemetina:

— Tomēr jūsu variants mums neparko nav pieņe­mams.

Milzis nospiež uz rakstāmgalda zvana pogu, tūlīt ienāk sekretāre, un viņš tai pavēl:

— Esiet tik laipna, atnesiet mums ko dzeramu!

«Ja būs kas dzerams, viss vēl nav zaudēts,» es no­spriežu un velku no kabatas cigaretes.

— Lūdzu! — Van Vermeskerkens pēkšņi attopas un, viegli elsdams, sniedz man iespaidīgu kārbu ar cigāriem.

Paņemu cigāru, un, kamēr to izsaiņoju un ar knaiblī- lēm nokniebju tam galu, sekretāre noliek uz galdiņa stūra atspirdzinošu dzērienu. Kā jau esmu gaidījis, tas ir alus. Slinki pamājot, milzis aicina mani pie galdiņa, un mēs, piegājuši tam klāt, iekārtojamies smagos, ērtos at­zveltņos. Van Vermeskerkens ar ierastām kustībām at­korķē divas «Tīborga» pudeles un piepilda divus kau­sus. Tad pēc paraduma paceļ savu kausu, iztukšo līdz galam, nošmakstina un, smagi dvesdams, atgāžas pret atzvalu.

— Interesants piedāvājums, tomēr nav pieņemams, — viņš rezumē jau pirmit teikto — Jūs jautāsit: kādēļ? Tādēļ, mans mīļais, ka, pieņemot jūsu piedāvājumu, mums jāpārtrauc sakari ar dažām solīdām šveiciešu fir­mām, ar kurām jau sen sadarbojamies. Nezinu, kā jūs tā esat sacēlis visus pret sevi: jūsu uzņēmumu pilnīgi boikotē.