BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Un tas ir viss?

— Vai tad vēl maz?

— Nu, bet Evas [2] mūžadraugs?

— Ādams Vorners? Viņš atļāvās vēl vairāk — uzai­cināja mani uz vakariņām.

— Un tu, protams, aizgāji?

— Kā gan citādi? Pats taču esi apgalvojis, ka, atsa­koties no kaut kā laba, var modināt aizdomas.

— To es neesmu vispārinājis. Biju domājis konkrētu gadījumu ar dzīvokli.

Viesmīle atkal parādās — šoreiz atnes divas teļa ga­ļas filejas ar ceptu kartupeļu bagātīgu piedevu. Tas ir gluži parasts ēdiens, bet garšīgs un barojošs, kā liecina gadsimtiem ilgā cilvēku prakse. Ieturoties kādu laiku klusējam, patiesāk sakot, līdz tam brīdim, kad filejas esam notiesājuši un meitene pienāk, lai uzzinātu, kādu desertu vēlamies.

— Mēs runājām par sīkumiem, — atgādinu Edītei.

— Vai, tā bija tikpat kā otra pratināšana, tikai aizda- rināta ar austerēm, balto vīnu, tītara cepeti un apelsīniem! Šim vīram tik tiešām nav ne mazākās gaumes. Viņš ēd tītara cepeti kā austeres, piedzerdams klāt balto vīnu.

— Vai tu nevarētu atkāpes par ēdieniem atlikt uz vē­lāku laiku?

— Es taču teicu: tā bija otra pratināšana. Lai gan noritēja kā draudzīga saruna. Sākot par mani un bei­dzot par tevi. Galvenais temats — mūsu savstarpējās attiecības.

— Šiem cilvēkiem itin nekā nav svēta, — nīgri saku.

— Visvairāk viņš centās izdibināt, kā mēs esam iepa­zinušies.

— Ceru, ka tu te nebūsi lfkusi lietā savas variācijas.

— Kādas variācijas? Izstāstīju visu tā, kā bijām vie­nojušies: izlasīju sludinājumu un ierados. «Kādēļ,» Vorners noprasīja, «viņš pieņēma tieši jūs?» — «Kā lai es to zinu?» pajokojos. «Domāju — tādēļ, ka pārējās ne­bija tik pievilcīgas.» Tad nu viņš droši vien pirmoreiz uzmanīgak nopētīja manu «fasādi». «Jā,» saka, «kā rā­dās, tā laikam būs bijis.»

— Un tālāk?

— Arī tālāk tādā pasā garā. Lai gan reizes piecas Vorners pateica — «Es negribu urdīties jūsu intīmajās attiecībās.» un «Ceru, ka neesmu pārāk nekautrīgs.». Viņš pavaicāja, vai es esot bijusi kopā 1 ar tevi Indijā. Bū­tībā ar to arī iesāka runāt par tevi. Pasacīju, ka tu esi bijis Indijā vēl pirms mūsu iepazīšanās, un to ļoti nožē­loju, jo man līdz kaklam apnicis klausīties tavas pasakas par šo zemi. Moris, vai tiešām tu esi bijis Indijā?

— Šādi saskari ar Vorneru tevi iedzīs postā, — es aizrādu. — Tava iedzimtā aizdomība jau paliek mania­kāla.

Viesmīle atnes kafiju. Piedāvāju Edītei cigareti un arī pats uzsmēķēju.

— Kā tev, Moris, liekas, kādēļ Vorners ir pamanījies mani nopratināt tavas prombūtnes laikā?

— Mana prombūtne te nekrīt svarā. Vorners gluži vienkārši domāja, ka ar mani ir beigas, un gribēja re­dzēt, vai tu arī no kā baidies.

— Ar tevi ir beigas?

— Jā, jā. Man ir tāda nojausma, ka šis ceļojums bija ' rīkots pārbaudes dēļ. Viņi acīmredzot mani ir noturējuši j par bulgāru spiegu vai par ko tamlīdzīgu.

Viņa negaidot tā sāk smieties, ka seja pēkšņi pārvēr­šas — vairs nav noslēpumaini nopietna, bet gaiša un līksma kā jaunai meitenei.

— Tu — bulgāru spiegs?

Edīte atkal sirsnīgi, aizrautīgi smejas.

— Man šķiet, ka te nekā nav tik smieklīga, — aiz­skarts novelku. — Tu laikam domā, ka esmu galīgs stulbenis. ,

— Nepavisam ne, — viņa iebilst, mēģinādama apslā- '! pēt smieklus. — Bet tieši bulgāru spiegs, ha-ha-ha …

Mazliet sadrūvis, pacietīgi gaidu, kad viņai pāries smieklu lēkme.

— Nu, kā tur cilvēki dzīvo? — sekretāre jautā galu galā pierimusi. — Vai patiešām tik drausmīgi?

— Kādēļ gan drausmīgi? Varbūt vienīgi kāds nokrīt no piektā stava. Bet arī te šādi gadījumi nav patīkami.

Papļāpājuši vēl par šo to, mēs dodamies prom īstā laikā — brīdī, kad lietus uz neilgu laiciņu ir pārstājis. Aiz pieklājības pavadu Edīti līdz pašam viņas mājoklim augšējā stāvā un aiz pieklājībās ieeju tajā. Tapetes, mēbeles, paklājs guļamistabā uz grīdas ir gaišzaļos toņos, un šie maigie toņi kopā ar terasi, ko rotā krāšņumaugi un puķes, piešķir telpām īpašu svaigumu, kāds parasti ir dārzā, un man tā vien gribas te pasēdēt ilgāk.

Sekretāre pienāk pie kaktā novietota atskaņotāja un uzliek kādu dzirdi plosošu plati. Edītei piemīt neaptve-1 rama slimīga slieksme uz džeza mūziku — nevis uz nodrāztu, tīkamu, bet uz to, kuru viņa dēvē par «nopietno džezu». Cik varu spriest pēc viņas iemīļotajiem šedev­riem, «nopietnā džeza» galvenais un vienīgais mērķis ir parādīt, ka vislabāko motīvu ar nelielām pūlēm var pārvērst briesmīgā kakofonijā.

— Vai tu negribētu atpūsties? — Edīte ieminas, sapratusi, ka plate nejaudā mani aizdzīt prom.

— Zini, visam savs laiks, — vieglprātīgi atbildu, atzvildamies mīkstā rezēdu krāsas krēslā.

— Tad atļauj man iet novannoties.

— Jūties kā savās mājās.

Kamēr izklaidīgi klausos, kā gaudo saksofons un aiz sienas žurdz ūdens, manā iztēlē miglaini atainojas ne tikai ūdens strūklas, bet arī zem tām palīdis kails augums, un mans skatiens tausta istabu. Pēkšņi uzma­nību pievelk kāds mirdzošs priekšmets, kas rēgojas no galdiņa stūrī samestu kinožurnālu apakšas. Tas ir gluži nekaitīgs tālskatis. Tomēr vārds «tālskatis», dabiski, saistās ar jēdzienu «vērošana».

Nolādēdams ziņkāri — šo cilvēku netikumu, laiski pieceļos un paņemu tālskati. Tas ir neliela kalibra, apda­rināts ar perlamutru, viens no tiem tālskatiem, ko sie­vietes ņem sev līdzi, iedamas uz teātri. Lai labāk pār­baudītu, kā tas rāda, izeju terasē. Tālumā, tieši pretim, starp diviem blakus namu smailajiem jumtiem manāma daļa no «Zodiaka» fasādes. Man par lielu pārsteigumu, šis mazītiņais perlamutra rīks ir tik spēcīgs, ka skaidri saredzu priekšsēdētāja kabineta logus.

Edīte pa durvju spraugu iemet aci terasē, ziedoša un svaiga, ģērbusies sniegbaltā peldmētelī.

— Te ir patīkami, vai ne? Starp visām šīm puķēm …

— Un ar visām tavām blēņām. Kālab tev vajadzīga šāda manta?

Sekretāre palūkojas uz tālskati, un viņas seja pēkšņi kļūst noslēpumaina. Viņa rāda tādu vaigu, kas nešau­bīgi pauž: «Klusē jel!» — nevērīgi pateikdama:

— Protams, teātrim. Nopirku gadījuma preču vei­kalā. Zini, esmu drusciņ tuvredzīga, un, tā kā man kādu dienu bija jāiet uz teātri…

Skaidrs, saruna par šo tematu būs jāturpina_ citreiz. Bet tas vēl nenozīmē, ka mums tagad jāsēž un jāraugās, rokas klēpī salikušiem. Pienācis pie Edītes, apskauju viņu ap pleciem, ko sedz mīkstais peldmētelis.

— Mīļā Edīt, izkāpusi no vannas, tu esi tik skaista kā Venera, izpeldējusi no dzelmes …

— Nepļāpā niekus!

— Hronoss un Venera, — es nerimstos. — Laika dievs un Mīlestības dieviete …

— Hronoss nav dievs, bet titāns. Neiestiedz mitoloģi­jas purvā!

Pēdējie vārdi man paslīd gar ausīm, jo tīrā, svaigā Edītes seja gandrīz piekļaujas manējai un neļauj vērīgi klausīties. Edīte man nepretojas, taču viņas izturēšanās ir dīvaina — tajā nekas cits nav jaušams kā vienīgi pa­cietības pilna vienaldzība. Mūsu draudzība ir tikai ro­taļa, turklāt tā diez ko neaizrauj abus partnerus. Un šai rotaļā sliktākais ir tas, ka viss liekas darīts pa īstam, bet patiesībā — izskata pēc.

Pēc dažām dienām Vorners piezvana man uz kabinetu un palūdz, vai es nevarētu aiziet pie viņa. Ko lai iesāku, jāiet vien ir, kaut gan Vorners jau reizēm rādās man sapnī.