BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Un viņš pasaka summu, kas, manuprāt, nepavisam nav niecīga.

— Kā liecina dokumenti, jums nav pamata minēt tik lielu skaitli, — strupi iebilstu. — Visi izdevumi, ieskaitot līdz šim izmaksātās algas …

— Bet laika patēriņš? — Rišāra kungs sašutumā ie­kliedzas. — Ko gan nemaksā idejas, atklājumi, negulē­tās naktis un sabendētie nervi? Jūs nespējat aplēst kāda uzņēmuma vērtību, aprēķinot vienīgi, cik cementa tur izlietots, tāpat kā pienācīgi nenovērtētu pats sevi, ņemot vērā tikai to, cik kilogramu miesas ir jūsu augumā. Tas, ko redzat šajā apkārtnē, dārgais kungs, ir dzīvs orga­nisms, vesela maza pasaule, kura, lai dievs man piedod, ir daudz pilnīgāka nekā lielā . ..

Šim vīram ir nepārspējama sajēga tehnikas jomā, bet daiļrunību viņš nav apguvis vairāk kā skolā, mācoties par Ciceronu. Turklāt Rišārs nemaz nenojauš, ka esmu labāk lietas kursā par viņa grūtībām, nekā viņš to var iedomāties.

— Jūs vai dzīvu noēdīs, — mierīgi paskaidroju. — Pa­gaidīs varbūt vēl mēnesi vai divus, pēc tam uzkūdīs pret jums bankas. Tagad tās jums tikai neizsniedz kredītu. Bet rīt jau saņems jūs spīlēs — pieprasīs atlīdzināt aiz­devumus. Izsludinās bankrotu un izlaupīs jūsu mazo pa­

sauli, pat nesamaksājot par ķieģeļiem, no kuriem tā celta.

— Un jūs gribat mani glābt! — Rišārs uzbudināts atņirdz zobus. — Gribat mani glābt no tā, lai dzīvu ne­noēstu, bet pats rīšus aprīsit. Cik aizkustinoši! …

— Paklausieties! — mēģinu iestāstīt viņam. — Es ne­esmu nekāds filantrops un, protams, neesmu atnācis šeit, lai jūs glābtu. Taču patlaban stāvoklis ir tāds, ka tiešām atradīsit glābiņu, ja drusciņ piekāpsities …

— Un jūs tai pašā laikā uzupurēsities …

— Savā ziņā tā jau iznāk. — Paloku galvu. — Vismaz tas pilnīgi iespējams. Jums šis pasākums būs izdevīgs. Man — droši vien ienesīgs, bet ļoti riskants.

— Kāpēc gan esat nolēmis šitā riskēt?

— Esmu nolēmis tāpēc, ka man ir krietni vien lielāks kapitāls nekā jums. Varbūt nevis intelektuālais, bet finansiālais. Kapitāls, kas ļaus izturēt boikotu gadu, di­vus vai vēl ilgāk.

— Tad nu dodiet pieklājīgu cenu! Dodiet cenu, kādu jums prasu! Tā ir prātīgi, taisnīgi noteikta, mērena abām pusēm-

— Cena būs mērena, ja nolaidīsit trīsdesmit procen­tus. Sī atlaide būs par to, ka esmu uzņēmies risku.

— Tas nekad nenotiks!

— To saku tādēļ, ka vairāk maksāt neparko nevaru, nevis tālab, lai pakaulētos.

— Tas nekad nenotiks!

Paraustījis plecus, pieceļos kājās. Man sāp ceļi. Arī galva.

— Tā ir jūsu pašu darīšana. Padomājiet labi! Ja būšu jums vajadzīgs, piezvaniet — mana telefona numuru taču zināt.

— Vai kurls esat, vai? — Rišārs aizsvilstas. •— Es jau teicu: tas nekad nenotiks!

Viņš pēkšņi iekarst, un tā ir laba pazīme.

— Es arī jums teicu: vairāk maksāt man nepavisam nav iespējams. Un vēl kas: nekavējieties pārāk ilgi ar atbildi! Pašlaik jau esmu uzsācis sarunas par citu da­rījumu, kas nav tik vilinošs, toties daudz, daudz dro­šāks.

Saimnieks paver lūpas, lai, sperot man pretī, šoreiz laikam izlamātos; es viņu apvaldu.

— Ne vairs jums uzstāšu, ne vairs šurp nākšu. Tomēr neaizmirstiet, ka tagad jums ir radušās vienīgās izre­dzes ne tikai atdabūt savu kapitālu, bet ari atstāt ar garu degunu lielo firmu šantāžistus.

To pateicis, aizeju, lai dotu viņam laiku mierīgi ap­svērt manus pēdējos argumentus. Starp citu, tādam vī­ram kā Rišāra kungs mierīgums nozīmē gluži relatīvu jēdzienu. Liekas, nopirkt «Hronosu» man ir ļoti izdevīgi savu nākotnes nodomu labad. It sevišķi vēl tādēļ, ka tad, ja šī operācija nevainagosies ar sekmēm, izdoto milzīgo summu vienmēr varēs atgūt. «Hronoss» ir ko vērts. Taču Rišārs neko man neziņo ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā. Varbūt tiešām vārdi — «Tas nekad nenotiks!» ir viņa galīgais lēmums. Bet varbūt Rišārs gaida, lai es pats atkal viņu uzmeklēju. Lai gaida ien! Sākšu noņem­ties ar citu darījumu. Svarīgākais ir uzreiz iejusties savā lomā.

Tā kā pagaidām vēl neesmu iejuties savā lomā, izman­toju brīvo laiku, lai izpētītu pilsētu, it īpaši nostūri, kurā atrodas firma «Zodiaks». Uzcelta kādā no galvenajiem bulvāriem, milzīgā firmas ēka iedveš cieņu ar smagnējo, drūmo fasādi. Mans uzdevums ir ielavīties aiz šīs fasā­des. Tad ātrāk varēšu doties tālāk pa savu «skrejceļu» — tuvoties Morandi.

Varbūt dažam tas šķiet muļķīgi — nopirkt veselu uz­ņēmumu, lai nodibinātu nez kādus sakarus ar nez kādu Morandi. Taču tas viss parādās gluži citā gaismā, ja ievērojam, ka šā Morandi dēļ ir izdarītas divas slepka­vības.

Starp zināmiem vai galīgi nenozīmīgiem datiem, kurus esmu ieguvis no Annas, ir kāds gaužām svarīgs ele­ments: Morandi spiegošanas uzdevumi ir saistīti ar viņa darba pienākumiem. Komandējumi plus spiegošana. Man l, tas skan šādi: «Zodiaks» plus C1P. Un, ja ne pats «Zo­diaks», tad kāda augsta šis firmas vadošā persona.

Paruna saka: «Nakts ir laba padomdevēja.» Tādēļ ne­jūtos pārāk pārsteigts, kad Rišāra kungs aiznākamajā rītā agri jo agri piezvana un pajautā, vai es nevarētu iegriezties «Hronosā». Tai pašā dienā ap pusdienu uz­ņēmuma īpašnieks beidzot padodas, trīs stundas bēris vārdus kā pupas, vicinājis rokas un drudžaini soļojis šurpu turpu pa kabinetu. Kapitulāciju svinam restorānā

«Pie trim muciņām», taču uzvarētajam ir gaužām mazs prieks no šim dzīrēm — viņš visu laiku nevis ar baudu tiesā izmeklētos ēdienus, bet zelē neskaitāmās frāzes par varen lieliskā «Hronosa» redzamām un neredzamām īpa- šībam.

Klausos viņā pacietīgi un, drīkstētu sacit, pat uzma­nīgi, jo turpmāk man būs nepieciešams smalki pārzināt pulksteņu ražošanu. Vēlāk, kad mums jau ir pasniegta kafija, notrāpījis izdevīgu brīdi, pārtraucu oratoru:

— Ielāgojiet savu domu … Es gribētu jums piedāvāt to, kas man nupat ir iešāvies prātā: vai jūs nebūtu ar mieru vadīt «Hronosu» — strādāt tajā par direktoru? Es gribētu teikt — tik ilgi, kamēr nebūsit uzsācis ko jaunu.

— Nekad vairs neķeršos ne pie kāda jauna pasā­kuma, — Rišārs uzbudināts saka, ar stingru rokas vē­zienu tik tikko neapgāzdams glāzīti. — Man nav ne ma­zākās vēlēšanās atkal sacensties ar šīm gangsteru ban­dām …

Gangsteri ir viens no Rišāra mīļākajiem sarunas te­matiem, tāpēc pasteidzos novērst viņa tirādes pret no­ziedzīgo pasauli.

— Nu, kā tad būs?

— Esmu ar mieru, — Rišārs asi atbild. — Pirmā prā­tīgā ideja jums ir bijusi nopirkt «Hronosu», šī tagad ir otrā. Jo — piedodiet, dārgais! — ja uzņēmums paliks jūsu pašu vadībā, man jau skaidri redzams tā gals. Ne­domājiet — nepietiek ar to vien, ka esat nēsājis kopš bērnu dienām rokas pulksteni, lai būtu izcils lietpratējs to ražošanā.

Es gan neesmu kopš bērnības valkājis rokas pulksteni. Patiesību sakot, pirmo pulksteni iegādājos, kad biju sa­ņēmis pirmo algu. Tas bija milzīgs modinātājs ar kar­tona ciparnīcu un zvanu, kas apslāpēti tirkšķēja kā zob­ārsta urbis. Te nu Rišārs ir maldījies, taču pārējie viņa spriedumi nav nepamatoti.

Atvadoties jaunais direktors man uztic naidīgā no» skaņā:

— Jūs esat visneķītrāk man devis triecienu — iekār­dinājis mani ar to, ka varēšu parādīt haizivīm garu de­gunu. Es palieku «Hronosā» tieši tādēļ, lai viņus atstātu ar garu degunu. Un atstašu arī, ticiet man!