BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Ģenerālis sēž ar melnu ādu pārvilktā krēslā tieši man pretim. Viņam pa labi un pa kreisi ir ieņēmuši vietas pulkvedis un mans šefs. Visi trīs cieši raugās manī. Viņu skatieni un ieilgstošā klusēšana arvien vairāk un vairāk mani nomāc.

«Labs ir,» beigu beigās ģenerālis ieminas, kā pārrau­dams kādas domas pavedienu, ko viņš ir šķetinājis. «Kā tu pats vērtē savu darbu?»

«Kā es vērtēju, tas ir skaidrs,» atbildu. «Vērtēju gau­žām slikti. Bet es iesaistījos darbā tobrīd, kad operācija varēja izjukt un nebija iespējams neko citu darīt kā tikai to, ko esmu izdarījis.»

«Gribi pateikt: ja tagad būtu viss jāsāk no gala, tu atkal uzsāktu to pašu?» ģenerālis pavaicā.

Klusēju. Viņš paveras uz manu šefu. Neveikli patriņā- jies krēslā, šefs saka:

«Tu rīkojies gluži tāpat kā Angelovs. Atkārtoji viņa pieļauto aplamību.»

«Ka man vajadzēja rīkoties?»

«Vajadzēja gaidīt. Vēl gaidīt.»

«Gaidīt? Cik ilgi? Līdz pastarai dienai?» nīgri nodo­māju, bet nesaku ne vārda.

Ģenerālis paskatās uz pulkvedi, kas, noliecis galvu, ar tabakas dūmos sadzeltūksnējušiem pirkstu galiem vieg­liņām bungo pa galdiņu, pārklātu ar sarkanu vadmalu.

«Ņemot vērā situāciju, kāda bija radusies pēc pasā­kuma sabrukšanas, es gan atzīstu par labu to, ka Bojevs lūkoja nodibināt sakarus ar Annu Ferrari,» pulkvedis ierunājas.

Iejaukšanās iedveš cerību. Bet tikai tam, kurš nepazīst pulkvedi. Tūlīt viņš paceļ dzeltūksnējo rādītāja pirkstu un pašauj pret manām krūtīm.

«Kāpēc tev bija jāiztaujā par Morandi?»

«Kā — kāpēc?» es vairs nesavaldos.

«Tieši tā: kāpēc? Lai izdibinātu to, kas jau ir zināms? Vai arī — lai zaudētu sakarus?»

Klusēju.

«Un vēl kas! Kālab šie pašdarbības mēģinājumi ar zvanu?»

«Pat ar vislabāko aparatūru es nebūtu noklausījies vairāk, kā esmu dzirdējis, izmantojot zvanu,» nomur­minu.

«Taisnība gan. Bet tikai reizi.»

Pulkvedis apklust, lai it kā ļautu man aptvert, uz ko viņš tēmē, tad turpina:

«Tev vajadzēja nodibināt šos sakarus mierīgi, bez ma­zākās steigas, bez jebkādas rīcības, kas modinātu aiz­domas. Tīšuprāt nodibināt tā, lai tos uzturētu ilgu laiku. Iekārtoties pamatīgi. Nodrošināties ar tik jutīgu mehā­nismu, ka nebūtu jābaidās no briesmām, noklausoties, ko runā istabā. Sādu mehānismu tirgū ir, cik vien vēlies. Un — gaidīt!»

Visi man skandina: «Jāprot gaidīt!» It kā es pats to nezinātu labāk kā viņi. Tomēr izrādās, ka pietiekami labi nezinu.

«Nu, bet tagad?» Ģenerālis paraugās man tieši acīs.

«Tagad man nepieciešams cits vārds un uzvārds. Le­ģenda numurs trīs.»

«Zini, Bojev, cik daudz pūļu jāpieliek, lai radītu jaunu leģendu,» ģenerālis mīlīgi saka.

Sajā replikā izpaužas viss: mana līdzšinējā darba no­vērtējums, sarūgtinājums par neveiksmi un norādījums, kā man jāstrādā tālāk.

Viņš uz brītiņu apklust, kā iegrimdams domās par pa­visam ko citu, tad pieceļas kājās.

«Labi. Būs arī leģenda numurs trīs.»

Izlecu no gultas, strauji norāvis segu nost. Mazliet izvingrinu locekļus. īslaicīga rīta rosme. Aši dodos uz vannas istabu un palienu zem dušas. Pēc tam līdz kak­lam apnikušais darbs — bārdas skūšana.

Ģenerāļa kabinetā notikusī scēna viscaur saausta no maniem priekšstatiem un senajām atmiņām. Nešaubos, ja tā norisinājusies īstenībā, sirdi būtu nospiedusi vēj smagāk. Man uzdevuši daudz vairāk nepatīkamu jautā­jumu. Un mani nosodījuši daudz asāk. Kā esmu pelnījis.

Nebiju pienācīgi novērtējis Annu. Ne jau nu viņas sa­prātu, bet pieķeršanos Morandi un pašsaglabāšanās in­stinktu. Nebiju paredzējis, ka Morandi Annu šokēs ar iebaidīšanu. Vismaz nebiju paredzējis, ka šokēs tik ātri. Tas bija muļķīgi un nepiesardzīgi no viņa puses atklāt

Annai noslēpumu par Konti slepkavību. Taču šī muļķība nāca par labu Morandi. Kaut vai pagaidām.

Pasūtījis pa tālruni brokastis, apģērbjos. Pa pievēr­tām balkona durvīm pūš rāms, dzestrs rīta vējš. Debesis tik zilas kā pavasarī, lai gan tagad ir jūnija nogale. Lejā, aiz apcirpto koku apaļajām zarotnēm, arī mirdz zilgrne. Taču tās nav debesis, bet Zenēvas ezers.

Esmu šeit ieradies agri no rīta, pirms divām stundām, un vēl neesmu patapis ne acu aizvērt. Toties miega badu kompensēju ar pamatīgām brokastīm. Tad noslēdzu dur­vis, nokāpju lejā un kā lietišķs virs soļoju pāri vestibi­lam, tomēr cilvēks, kas sēž pie lodziņa, mani ievēro.

— Esiet tik laipns, atstājiet savu pasi…

— Eju izņemt naudu no bankas, — es iebilstu. —- Tik­līdz pārnākšu, atstāšu.

Cilvēks piekāpīgi paklana galvu. Tas, kurš izņem naudu no bankas, vienmēr iedveš cieņu.

Nopērku tabakas veikaliņā, kas pirmais pagadās pa ceļam, pilsētas karti, steigā apskatu to un dodos pa tu­vāko tiltu uz pretējo krastmalu. C-rande rue, par spīti sa­vam nosaukumam, ir šaura un tumša ieliņa, kas rāpjas pa stāvu uzkalni uz vecpilsētu. Ieeja mājā, kurā man jā­tiek, arī ir šaura un tumša. Uzkāpju pa nodeldētiem ak­mens pakāpieniem otrā stāvā, izlasu pakrēslā uzrakstu «Georgs Ross» un divreiz nospiežu zvana pogu. Durvis atver maza auguma pavecs vīriņš lielu galvu un tievu putna kaklu, ģērbies halātā.

— Ko vēlaties?

— Vai jūs neesat Georgs Rosa kungs?

Vīriņš pamāj.

— Es gribētu zināt, vai šeit atrodas bērnu slimnīca.

Ja Rosa kungs nenoņemtos ar tumšiem darbiem, viņš

mani pasūtītu pie velna par tik idiotisku jautājumu. Bet šis cilvēciņš atkal paloka galvu un paskaidro, it nemaz nesamulsis:

— Jā. Jau trīs mēnešus. Nu, ienāciet!

Izgājuši cauri drūmai priekštelpai, nokļūstam senlai­cīgā viesistabā: diezin kāda stila mēbeles, kam apzeltī- jums galīgi noberzies, un milzīgs spogulis uz kamīna —» tik tumša un sazalējuša kā stāvošs ūdens.

— Jums ir laimējies. Tik tikko izvārīju kafiju, — na­matēvs labsirdīgi pavēsta, novēzdams ar roku uz krēslu, lai es tajā apsēžos.

— Lūdzams, nepūlieties vis …

Taču Rosa kungs jau iziet pa durvīm un pēc brītiņa atgriežas, nesdams paplāti.

— Mana kalpone nāk tikai desmitos, tādēļ atļaujiet man pašam jūs uzcienāt…

Atļauju. Un, kā atgādinādams, ka neesmu te ieradies, lai dzertu kafiju un tērzētu par laiku, piemetinu:

— Droši vien jau esat noģidis, ka mani ir atsūtījis Mersjē. Viņš liek apjautāties, kāda ir diagnoze.

— Zinu gan, zinu, — Rosa kungs pamāj. — Dzeriet vien kafiju, citādi atdzisīs!

Laipnībai ir savs ļaunums — tā aizņem pārāk daudz laika. Padevīgi malkoju kafiju, mazliet vēlāk iztukšoju arī glāzi konjaka, kura smarža un garša patiesi atbilst etiķetes zvaigznājam. Tikai tad saimnieks no jauna no­zūd un, ilgu laiku kaut kur uzkavējies, atnes man gaidīto aploksni.

To atveru. Ceku grāmatiņa, daži dokumenti, nauda, gredzens ar monogrammu un Morisa Rolāna pase, viņš pēc tautības ir šveicietis, pēc profesijas — tirgotājs, pēc izskata — uz mata kā es. Leģenda numurs trīs.

— Ar ko varu vēl jums pakalpot? — namatēvs iztapīgi ievaicājas, manī lūkodamies mazām, gaišzilām ačelēm.

— Esiet tik labs, iedodiet man tukšu aploksni!

Viņš atnes man aploksni, kurā ielieku Albēra Karē pasi un citus uz viņa vārda izrakstītos dokumentus, aiz­zīmogoju to ar pakalpīgi man piedāvāto zīmoglaku un klāt vēl pievienoju gredzenu ar monogrammu.