BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Saprotu: viņu vairs nesūta komandējumos, — zob­galīgi saku, uzlaizdams dūmu virpuli līdz pašiem gries­tiem.

— Tieši tā! — Anna atcērt, saniknojusies par. to, ka :.turgalvīgi turos viņai pretī. — Tie nebija parasti ko­mandējumi. Viņš vienmēr brauca aiz «dzelzs aizkara» … Skaidrs?

Bez šaubām, tas man ir skaidrs, tomēr arvien vēl tē­loju muļķi, kaitinādams sievieti, kamēr viņu izaicinu tik tālu, ka viņa klāj vaļā visu, kas zināms.

— Varbūt tā tas ir, — galu galā piekrītu ar neuzti­cības pieskaņu balsī. — Bet tad es nesajēdzu, kas tev vēl meklējams pie šā cilvēka.

— Nekas nav meklējams. Esmu viņam daudz pateicī­bas parādā. Kad Morandi pirms diviem gadiem mani atrada, strādāju par apģērbu demonstrētāju trešās šķiras modeļu namā — un manas algas pietika, lai nopirktu tikai zeķes un sviestmaizītes,

— Labi, labi!

— Turklāt viņš mani minimāli nodrošina ar visu. Ne­maz nerunājot par to, ka jebkurā brīdī viņu atkal var sūtīt. ..

— Nu labi, labi!

— Tu kā nekā esi ārzemnieks. Jāatzīst, īsts šiks, bet šodien dzīvo te, rīt jau pazudīsi bez pēdām.

— Es taču teicu, ka darīšanu dēļ man vajadzēs bieži te ierasties.

— Tātad mēs bieži tiksimies. Tomēr Morandi …

— Nu labi, labi, — trešoreiz apsaucu viņu. — Ne­domā, ka ar varu likšu tev darīt to, ko pati nevēlēsies. Jau pašā sākumā esmu tev apsolījis …

— Tad izbeidz jel šīs greizsirdības scēnas! Mani jau diezgan ir spīdzinājis Morandi.

Pēc šiem vārdiem iestājas miers — un Anna paaicina mani, lai atpogāju viņai kleitu.

Tas viss nemaz nav slikti, taču nepārsniedz manu jau iegūto datu ietvarus. Esmu vienīgi izdibinājis, ka Mo­randi pagaidām vai galīgi ir «izņemts no apgrozības» Cik un kādus uzdevumus viņš ir izpildījis un — pats gal­venais — kas viņam tos devis, šie jautājumi arvien vel jārisina. Anna ir pateikusi, ko pati zina. Mūsu sarunās it kā nejauši iestarpinātie, nevainīgie papildinājumi par Morandi sakariem, viņa darīšanām Zenēvā un citām lie­tām galu galā nekā īpaša nav snieguši. Tikai dažus ne­nozīmīgus sīkumus, kas visumā saskan ar to, kā Ļubo ir raksturojis Morandi: plītnieks un vējgrābslis, vecs meitu mednieks, kurš aiz šāda vai tāda iemesla ir pieķēries pie­tiekami juteklīgai, pietiekami rosīgai un pietiekami neuz­ticīgai draudzenei.

Tomēr saskarsmē ar Annu man ir krietni vien veicies. Viņa var lieliski noderēt nākotnē. Kaut tikai negadītos kāda kļūme un attiecības ar Annu arī turpmāk būtu, kā nākas!

Mūsu mīlestības epopejas septītās dienas vakarā, kad esam atgriezušies Merčerijas ielā Annas dzīvoklī, viņa mani brīdina, lai nebrīnos, ka pie apvāršņa pēkšņi parā­dīšoties Morandi.

— Viņš Zenēvā parasti uzkavējas kādu nedēļu un, tik­līdz pārbrauc, uzreiz nāk šurp.

Anna to pavēsta tāpat vien, un šķiet dīvaini, ka viņa ir tik vienaldzīga pret draudošajām briesmām.

— Kas notiks, ja Morandi mūs pārsteigs?

— Nepārsteigs vis. Tu aiziesi pa sētas izeju.

— Tātad augu nakti mēs sēdēsim uzmanīdamies.

— Ko nu runā niekus! Ja viņš līdz desmitiem neiera­dīsies, skaidrs, ka vispār neatnāks.

Drošības dēļ Anna man parāda gaitenīti un kāpnes, pa kurām var izlavīties sētā. Viņa nebūtu uzņēmusies šādas pūles, ja nojautusi, ka es iepriekšējās dienās rūpīgi izpē­tīju šīs vietas, kamēr viņa pirka ko ēdamu mūsu vēlīna­jam brokastīm.

Anna noģērbj pelēko mežģīņu kleitu, to pašu, kuru esmu viņai dāvinājis, un uzvelk halātu. Pēc tam dodas uz vannas istabu. Tobrīd kāds pie durvīm trīsreiz pie­zvana ātri un uzstājīgi.

— Tas ir Morandi, — Anna mierīgi pasaka. — Ej pro­jām!

— Never durvis vaļā, pirms neesi noklausījusies, ka es aizeju!

— Zinu gan! — Viņa pamāj. — Nu, ej projām, ej!

Dodos laukā. Taču, izgājis kāpņu telpā, nesteidzos tū­līt lejā, bet palieku pie durvīm, lai izdarītu niecīgu operā­ciju zvanam. Tas droši vien jau izsenis netiek izmantots, jo ir sabojājies, un nu tagad pienācis laiks to no jauna iedarbināt, lai gan kā citu ierīci. Zvana mehānisms ir piestiprināts gaitenītī pie pašām durvīm, kas ved uz gu­ļamistabu. Savlaicīgi esmu ielicis mehānisma metāla ietvarā sīciņu, bet Joti jutīgu mikrofoniņu, pievienodams to pie vada. Atliek tikai vēl savienot vada ārējo galu ar mazu membrānu, lai es varētu piedalīties vismaz kā klausītājs sarunā, kas drīz vien notiks. Tieši ar šo ope­rāciju arī tieku galā.

— Te ir kāds bijis… — dzirdu klusu, bet diezgan skaidru Morandi balsi.

— Un patlaban kāds ir… — Anna saka.

— Es gribētu teikt, kāds nepiederošs. Tā nav tavu cigarešu smarža.

— Tas ir tiesa. Tagad smēķēju «Kentu».

— Tev uz visu ir gatava atbilde, — vīrietis neapmie­rināts pārmet.

— Tāpat kā tu par katru nieku gatavs uzsākt strīdu. Tev laikam atkal gadījušās nepatikšanas…

— Nepatikšanu man vai cik.

Brīdi neviens nekā nebilst.

— Ko tad vēl gaidi — izstāsti! — saklausu Annas balsi. — Zinu, kamēr nebūsi izstāstījis, tev neuzlabosies oma.

— Ne pie kādas skaidrības neesmu ticis. Tikai no­jaušu, ka pār manu galvu savelkas tumši mākoņi… ka mani tur aizdomās … ka mani izseko …

— … Ka tev jau sadrillēti nervi ujn rādās rēgi… — sieviete papildina.

— Tie nebūt nav rēgi. Man ir pieredze šajā darbā. Taču nevaru saprast, no kurienes tas viss nāk.

— Noteikti tikai no tavām iedomām. Ja ne ar vienu neesi dalījies …

— Neesmu gan. Varbūt tu esi dalījusies.

— Kas par muļķībām! — Anna attrauc.

Tomēr viņas balss neskan gluži pārliecinoši.

— Tu tik daudz tērzē ar draudzenēm un frizierēm, ka droši vien pati vairs nezini, ko esi stāstījusi un ko ne.

Anna klusē.

— Nu, atzīsties! Ja kaut kur nejauši ko esi izmuldē­jusi, labāk atzīsties! Liec pie sirds, ka tie nedzen vis jo­kus.

— Kas tie tādi ir «tie»?

Vērīgi saausos, Morandi dusmīgi norūc:

— Nav svarīgi, kas. Svarīgi ir, ka tie nedzen vis jokus. Tavai zināšanai — Konti ir nošauts ne naudas dēj, bet tāpēc, ka izpļāpājies.

— Kādēļ man to neteici agrāk?

— Tādēļ, ka tikai Zenēvā man tas atklājās. Ja ar mani atgadīsies tas pats, kas ir noticis ar Konti, nedomā, ka tevi saudzēs.

Atkal brīdi neviens nesaka ne vārda. Tad Anna ieru­nājas klusā — pavisam citādā balsī:

— Karlo, es baidos …

— No kā tu baidies? Ko tad esi izdarījusi?

— Nekā neesmu izdarījusi. Bet šajās dienās mani ap­lidoja kāds tips… Protams, es tiku no viņa vaļā, viņš aplidoja mani…

— Kas tas par tipu?

— Kāds beļģis… uzdevās par tirgotāju… aplidoja mani un arvien prašņāja par tevi … Protams, es …

— Kā sauc šo tirgotāju? Kur viņš dzīvo? — Morandi rupji pārtrauc Annu.

Vairs negaidu, ko viņa atbildēs. Ir pēdējais laiks palū­koties, kurp ved šīs papildu kāpnes.

Ja pesimisti vienmēr gaida vissliktāko, es gandrīz pil­nīgi piederu pie viņiem. Lai gan manas saiknes ar Annu bija ievirzījušās idilliskā gultnē, tomēr jau aizvakar sa­maksāju rēķinu viesnīcā un nodevu savas mantas stacijā bagāžas glabātavā. Tā man tagad tikai atliek pašam aiziet uz staciju un iekāpt pirmajā vilcienā, kurš brauks uz rietumu pusi.

Pēc stundas snaužu tukšā kupejā, vieglītēm šūpoda­mies vienmērīgā, aijājošā riteņu klaudzoņas rakstā. Pa­snaužu un uzmostos, un atkal iemiegu, te mēģinādams sakoDot domas, te cenzdamies tās izkliedēt, jo patlaban nekā vairs nevaru vērst par labu un nekā vairs nevaru atgūt. Nekad nav patīkami zaudēt svarīgu «skrejceļu». Un, ja vēl šis «skrejceļš» ir vienīgais, tā jau ir katastrofa, nevis nepatīkams gadījums. Manās smadzenēs uznirst un izzūd neskaidras domas. Vajag pamatīgi apsvērt visu no paša sākuma. Ne jau tagad. Rīt vai vēlāk, bet noteikti viss jāapsver. Jāatrod izeja. Jāmaina dzīvesvieta. Jā­maina pase. Varbūt jāmaina arī galva.