BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Esmu novērojis: jo pieticīgāks apmeklētājs, jo necie­nīgāk izturas pret viņu daži viesmīļi. Viņiem piemīt kāds savdabīgs mazohisms un briesmīgi kārojas, lai viņus ap­bērtu ar rīkojumiem autoritatīvas personas, kuru untu­miem nav gala. Tieši šāda daba ir arī šim viesmīlim. Kamēr runāju par vakariņām, viņš gandrīz vai danco manā priekšā, sajūsmā atkārtodams «jā, sinjor» vai «skaidrs, sinjor», un, šķiet, ar pūlēm valdās, lai nepie- liktu roku pie cepures kā karavīrs. Taču es nepārcenšos tik tālu, lai viņš to arī izdarītu. Ja pāršauj pāri pār mēru, vienmēr gaidāms pretējs rezultāts.

Es jau ņemos pamieloties ar bagātīgo maltīti, Morandi izdzer otro «Cincāno» un, kad viesmīlis ir atnesis man gaļu, pasūta trešo. Drīz vien pēc «galvenā ēdiena» man gadās vēl «papildu uzkoda» — Morandi draudzene, tā pati, kuru esmu redzējis fotoattēlā. Viņi man aizmugurē ierasti pasaka viens otram labdien, pēc tam pielūdzējs pusbalsī pārmet dāmai par novēlošanos.

— Tev ir tikai laimējies, — viņa nesatricināmi mie­rīgi saka, — esi dabūjis iedzert lieku reizi «Cincāno».

No jauna seko paklusa replika, un atkal dzirdama dā< mas balss:

— Nekā tamlīdzīga! Pasūti man vienu martīni!

Saruna šķetinās tālāk diezgan banāla, lai to nesa*

prastu pat tāds ārzemnieks kā es, un diezgan garlaicīga, lai to būtu vērts atstāstīt. No vienas puses — svelme, šuvēja, manikīre, no otras — skaidri neizpaustas, bet visnotaļ uztveramas Morandi šaubas par to, kā dāma pavadījusi laiku.

Sieviete pēkšņi iejautājas, kā vēlēdamās aizsākt valo­das par ko citu:

— Kad tu brauksi prom?

Man par sarūgtinājumu, Morandi kaut ko nomurmina, izvairīdamies no tiešas atbildes. Pēc tam savukārt no­prasa:

— Vakariņas ēdīsim?

— Tikai ne te! Šoreiz es gribētu aizbraukt uz «Excelsior».

— Ai nē, man nav patikas braukt uz Lido! — pielū­dzējs īgni iebilst.

Protams, beigu beigās viņi dodas uz «Excelsior». Kad viņi iet gar manu galdiņu, vērīgi nopētu abus no mugur­puses. Varen saistošs skats.

Lēnām notiesāju līdz galam kotleti ar skaisto gar­nējumu.

— Vai garšoja, sinjor? — viesmīlis iztapīgi apvaicā­jas.

Lai viņu pārlieku nelutinātu, tikai vēlīgi paloku galvu. Izdzeru tasi kafijas, samaksāju rēķinu un pieceļos. Man šeit vairs nav ko gaidīt. Tagad jāgaida krastmalā pie Dodžu pils, no kurienes sākas reiss uz Lido. Un kur ir arī atceļa galapunkts.

Noklausoties sarunu «Sirēna», esmu guvis gaužām trūcīgas li 11 nedrošas ziņas, bet tajās slēpjas kāds pa­matīgs grauds: Morandi paredzams brauciens. Sis sī­kums plus Ļubo izteiciens, ka Morandi bieži ierodoties Zenēvā, ierosmina mani nākamā rītā aiziet uz staciju un rūpīgi apskatīt vilcienu sarakstu. Vienīgais ātrvilciens Venēcija—Lozanna—Zenēva atiet pēcpusdienā. Ir vēl cits maršruts — ar pārsēšanos Milānā. Loģiski būtu pieņemt, ka lietpratīgs vīrs, kurš bieži braukā dienesta darīšanās, dosies pa vistaisnāko ceļu ar ātrvilcienu, lai nezaudētu veltīgi darbalaiku. Bet ir pilnīgi pieļaujams, ka lietpratīgs vīrs var arī iegriezties Milānā …

Lai nu būtu kā būdams, es nespēju dienu un nakti nīkt stacijā, tāpēc nolemju šoreiz labāk balstīties uz loģiku. Nu man vajadzēs nodoties necilam, pagalam nepatīka­mam darbam: ja nav iespējams izsekot cilvēku, jānovēro vilcieni.

To pašu dienu uzsāku dežūru. Divdesmit minūtes pirms ātrvilciena atiešanas jau esmu uz blakus perona, kur ļaudis bariņiem gaida vilcienu no Milānas. Starp pasažieriem, kas ieņēmuši vietu ātrvilciena kupejās, Mo­randi neredzu. Viņš nav manāms arī starp tiem, kuri patlaban vēl mudīgi soļo pa peronu, nesdami rokās če­modānus vai somas. Vilciens, pienācis no Milānas, aiz­sedz man redzes lauku, tāpēc jātiek uz cita perona. Taču Morandi joprojām nav, un ātrvilciens aizslīd tālē bez viņa.

Otrā dienā atkārtojas tas pats. Atšķirība ir tikai tā, ka tagad mans novērošanas postenis ir nevis uz perona, bet gan uzgaidāmajā telpā blakus grāmatu un žurnālu kioskam. Morandi neparādās vēl dažas dienas, tādēļ ar pūlēm valdos, lai pārbaudes dēļ īsu brīdi neuzkavētos pie «Zodiaka» ieejas vai «Sirēnas» terasē. Bet mākslai gaidīt ir savi likumi. Ja Morandi ir aizbraucis ar citu vilcienu, vienā vienīgā pārbaudē neizdosies noskaidrot itin neko, pat to, ka viņš ir aizceļojis. Ja viņš nav aiz­braucis, man var iziet gaužām muļķīgi.

Kad nevēroju dzelzceļu pie stacijas, stundas un dienas rit bezgala vienmuļas, garlaicīgas un smagas: dauzos apkārt pa pilsētu, iejucis tūristu pulciņos. Nezinu, kas vilktin velk tik daudz cilvēku uz Venēciju, bet, raugoties ļaužu plūsmā, man rodas tāda sajūta, ka redzu bēru gā­jienu. Venēcija grūst. Grūst gadu gaitā visa pašos pa­matos — lēnām un nepielūdzami no ūdens un lielā mit­ruma, ar ko caurcaurēm pievilgusies.

Varbūt tas man tā liekas aiz zināšanu trūkuma, taču, ejot pa ievērojamām vietām, mazāk izjūtu pagātnes va­renību nekā to, cik tā ir pārejoša: laika zoba un mitruma saēstas, nozaļojušas fasādes, iebrukuši mūri, saplaisāju­šas sienas, kuras ik mirkli var sagāzties, izļodzījušās marmora grīdas plātnes, kas līgojas zem gājēju soļiem. Iznīcība un trūdi slēpjas aiz žilbinoši skaistās ārienes, nāve, iemetusies šā krāšņā ķermeņa iekšpusē, arvien vai­rāk to grauž un grauzīs, līdz no tā pāri paliks kails ske­lets. Šādas «priecīgas un gaišas» domas pilnīgi saskan ar manu «možo» noskaņojumu.

Astotajā dienā, kopš esmu uzsācis dežurēt stacijā, galu galā saņemu nelielu balvu par neizsīkstošo pacie­tību: piecas minūtes pirms ātrvilciena aizbraukšanas Morandi ar savu āksta platmali galvā uzrodas uz pe­rona, nesdams rokā vieglu, elegantu ceļasomu, un cie­nīgi, lepni soļo gar vagoniem, kā apiedams goda sardzi.

Šoreiz visu noskatos, sēdēdams bufetē. Drošs paliek drošs — gaidu, līdz vilciens aizripo, un dodos prom pēc tam, kad esmu galīgi pārliecinājies, ka mans uzmanā­mais nav izkāpis laukā pēdējā brīdī. Morandi ir greiz­sirdis. Bet greizsirži ir spējīgi uz viszemiskāko rīcību.

Karstums, kas versmoja dienā, ir cik necik pierimis, no Lido puses pūš dzestrs jūras vējš, un, ejot pa plata­jām kāpnēm lejup uz Lielo kanālu, piepeši izjūtu neat­vairāmu dzīvesprieku. Soļi ir viegli, domas — skaidras, un nervu sasprindzinājums, kas šajās dienās tapa arvien stiprāks un stiprāks, nemanot atslābst, kā nākas. Vairs nemaz negribu iet pensijā, ar varēm ciešos, lai nesa­tvertu aiz rociņām bērnus, kas lēkā ap saldējuma pār­devēju, pat pamācoši aprāju sevi, ka man jau drīz būs četrdesmit gadu, tāpēc jāuzvedas prātīgi.

Svarīgākais ir tas, ka atkal varu koncentrēties, atvai­rīt parazītiskās domas par sāpīgiem notikumiem, izklie­dēt bailes un miglainās atmiņu ēnas, kas uzmācas tieši tad, kad vismazāk ir vēlamas. īsi sakot, esmu spējīgs strādāt tālāk.

Tālāk man janodibina sakari ar Morandi draudzeni. Es nospriežu: ja Morandi ir bijis atstāts ēsmai, triju ne­dēļu laikā neviens uz to nav uzķēries, tādēļ dažam var rasties pārliecība, ka ēsma nevilina vai nav ko vilināt. Jau tas vien, ka Morandi ir aizbraucis, apstiprina līdzīgu ieskatu. Un nez vai viņa izredzēto pastāvīgi patur acīs, turklāt palakstoties ap kādu sievieti vienmēr šķiet daudz nevainīgāk nekā nepārtraukti izsekot vīrieti.

Lakstošanās nav mana stiprā puse, bet, tā kā piederu pie vīriešu dzimuma, šo to sajēdzu arī šajā jomā un, iedams uz attiecīgo adresi, vēlreiz apsveru izstrādāto dar­bības plānu. Sī adrese man ir īsts ieguvums, balva par to, ka trīs stundas dirnēju krastmalā pie Dodžu pils tovakar, kad Morandi kopā ar savu draudzeni bija aizbraucis uz Lido. Sī adrese ir brīnum izdevīgā vietā. Dāma — kā man ir laimējies nejauši noskaidrot, viņu sauc par Annu Ferrari — dzīvo Merčerijas ielā, visrosīgākajā tirdznie­cības artērijā.