BOGOMILS RAINOVS: NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Saņēmis rokā fotoaparāta siksnu, Ļubo gausi nāk pa tilta ietvi, kā bezmērķīgi klīņādams, lai tāpat vien pael­potu svaigu gaisu. Tomēr es pietiekami labi pazīstu draugu, lai, redzot viņa šķietami bezrūpīgo izturēšanos, uztvertu, ka viņš tur acis vaļā, it kā grib palūkoties atpakaļ, bet neuzdrīkstas. To, ko neuzdrīkstas viņš, iz­daru es, — šobrīd uz tilta, cik tālu skatiens sniedzas, nekā nemana, vienīgi jaunieši bariņā iet pa otru ietvi, skaļi triekdami un smiedamies.

Kad Ļubo ir metru divdesmit no manis, ieraugu viņa aizmugurē automobili. Varbūt jau agrāk to esmu redzē­jis, bet tikai patlaban tam pievēršu uzmanību. Tas ir melns kravas buiks, kādu ir vai cik, brauc ar normālu ātrumu, tādēļ duras acīs vienīgi tad, kad strauji nogriežas no klātnes vidus, slīdēdams uz ietvi. Ļubo pavērsies pakāpjas soli sāņus, bet tieši tobrīd kravas mašīna ar buferi viņu pagrūž, nogāž gar zemi un aiztriec pret tilta margām, pēc tam, aizrībinādama man garām, traucas uz Mestri. īsu, īsu mirklīti manu acu priekšā pazib aiz stūres šofera garenā, bālā seja, pa pusei aizslēpta lie­lām, spoguļainām acenēm, un blakus sēdētāja ģīmis — tukls, uzburbis, plānu, iesirmu bārdiņu. Buikam drāžo- ties prom, mēģinu izlasīt tā numuru, taču tas ir pārāk nošķiests ar dubļiem, un galu galā kāda tam jēga: droši vien mašīnu nobēdzinās kaut kur Mestres nomalē, un diez vai kāds īpaši pūlēsies, lai atrastu slepkavas, kas nogalinājuši nepazīstamu cilvēku — cilvēku, kurš šai zemē nekā nav vērts.

Nepazīstamais guļ uz ietves, un ap viņu drūzmējas ziņkāru jauniešu bars. It kā kailas ziņkāres dzīts, es arī pienāku klāt.

— Jau beigts … — kāds saka.

— Nē, vēl kustas, — cits ievēro.

Cietušā kājas tiešām krampjaini raustās. Bet tā ir muskuļu spazma — tie vēl nezina, ka jau pieder miro­nim. Kāds aizskrien piezvanīt, palikušie strīdīgi ap­spriež, vai slepkavība ir bandas darbs vai ne. Pēc dažām minūtēm tālumā spalgi iekaucas policijas automobiļa signāltaure.

Dodos atpakaļ, tēlodams, ka nekur nesteidzos. Un ne jau tikai es. Arī jaunieši atstāj notikuma vietu, apdzen mani, soļodami uz pilsētas pusi, un nozūd, pirms ierodas policijas mazā kravas mašīna. Neviens nevēlas zaudēt laiku, lai ietu par liecinieku.

Kad esmu sasniedzis šoseju, garām aizjoņo «ātrā pa­līdzība» un policijas automobilis. Apstājies pagriežos, lai noskatītos epilogu. Ar baltu palagu pārklātas nes­tuves.

Tagad man vajadzīga telefona grāmata, bet, kamēr šai kvartālā uzeju kafejnīcu, aizrit ilgs, ilgs laiks. Neesmu paredzējis, ka grāmatā Artūro Konti vārda nav. Toties atrodu «Zodiaka» tālruņa numuru. Zvanīt uz «Zo­diaku» ir bīstami. Taču pašreiz, redzams, tā ir vienīgā iespēja.

— Lūdzu sinjoru Konti!

— Sinjors Konti jau aizgājis. Vai tad nezināt, ka jā­zvana darba laikā! — šveicars atbild neapmierinātības pilnā balsī.

— Piedodiet, man vajag viņam kaut ko ļoti steidzamu paziņot. Esmu nupat ieradies no Zenēvas. Esiet tik laipni, pasakiet adresi .. .

— Adresi . .. Adresi … — šveicars burkšķ arvien vēl tikpat neapmierināti. Tomēr ar pirkstiem laikam jau šķirsta darbinieku sarakstu, jo mazliet vēlāk klausulē atskan: — Strada Nuova deviņpadsmit.

Tagad nepieciešams cik necik sakopot domas un izdzert kausu alus, nolemju to izdarīt kur citur. Vispār pēc tikko pieļautās pārsteidzīgās rīcības cieši apņemos, ka turpmāk būšu bezgala piesardzīgs. Šveicaram taču var iešauties prātā pārbaudīt, no kurienes zvanīts. Vai arī viņš pats piezvanīs kādam un pastāstīs, ka sinjoru Konti esot meklējuši steidzamās darīšanās. Šodien nedrīkst vairs apgrūtināt vietējo policiju ar vēl viena cilvēka sa­braukšanu. Jo vairāk tāpēc, ka viņi ir pieraduši galveno­kārt izmeklēt slīkšanas gadījumus.

Atstādams kafejnīcu, iemetu acis pilsētas kartē. Un man kļūst skaidrs, ka līdz Strada Nuova varu aiziet kā­jām, — tas gandrīz kaut kas neticams šai pilsētā. Drīz jau būs septiņi. Ielas ļaužu pilnas. Pārgājis pār Baskāju tiltu, nokļūstu stacijas laukumā un nogriežos pa labi — Ildzi ļaužu straumei.

Deviņpadsmitais nams meklētajā ielā ne ar ko nav pievilcīgs, četriem stāviem, nolupušu fasādi un necilām parādes durvīm. Paeju garām šai ēkai, nelikdamies ne zinis par to, un turpinu ceļu, kamēr nonāku kādā lau­kumā, kurā ir piemineklis un — galvenais — kafejnīca. Apsēžos pie galdiņa ārā un pasūtu alu, ko jau pirmīt vē­lējos iedzert.

Krēslo. Laukuma malās ap namu fasādēm jau vērpjas palsa tumsa, vidū vēl ir gaišs, un te, gaismā, spilgti iezīmējas dižena bronzas jātnieka aprises. Spriežot pēc tā, cik lepni un cienīgi jātnieks sēž bronzas zirga mu­gurā, redzams, ka tas ir vai nu karavadonis, vai arī kāda vēsturiska majestāte. Drosmīgā, izcilā vīra sakostie zobi un sarauktā piere iedveš respektu, un tas mani uz­vedina uz domām par godu viņa piemiņai pasūtīt otru kausu alus.

Lēnām dzerdams alu, vēroju krēslā grimstošo lau­kumu un reizē pūlos šo to izmest no galvas, lai varētu vēsu prātu mierīgi apsvērt visu, kas mani gaida nākotnē. Taču tieši tas, ko vēlos izmest no galvas, ir gaužām stipri tur iegulies: čokurā savilcies ķermenis sabrauktām kājām, kas krampjaini raustās, pret akmens tilta mar­gām sasista galva pakailu pakausi un zemē nokritusi, samurdzījusies, asinīm piesūkusies balta panama.

«Man laiks iet pensijā,» saku pats sev. «Ja jau esmu kļuvis tik jūtīgs, noteikti jāiet pensijā.» Bet, tā kā šie vārdi sirdī nerod atbalsi, atkal pievēršos piemineklim. Tas patlaban viscaur ieslīdzis ēnā, tā nekrīt vienīgi pār jātnieka pleciem un galvu ar sakostajiem zobiem, un saraukto pieri. «Uz veselību!» es klusiņām murminu. «Un necel tik augstu degunu! Tā ir tava laime, ka jūsu laikos vēl nebija amerikāņu izlūkdienesta. Citādi, kamēr tu augstu paceltu degunu būtu sēdējis zirgā, tev būtu ielaiduši lodi mugurā. Tā nu izturies vienkāršāk!» Taču arī šīs muļķības paliek bez atbalss, jo tieši šobrīd sa­klausu Ļubo čukstam: «Man, brālīt, ir dēls! Viņam jau pieci mēneši.» — «Tev ir dēls,» es iebilstu, «bet tavam dēlam nav tēva.» Tomēr labāk ir atstāt pēc sevis dēlu bez tēva nekā tukšumu. Tā, teiksim, es neko neatstāšu, lai gan man arī varēja būt dēls — jau piecus gadus, nevis piecus mēnešus vecs. Bet tas ir cits stāsts.

Uz īsu mirkli apziņā uzdzalkstī kaut kas no šā cita stāsta, bet tikai uz īsu mirkli, jo ausīs no jauna ieskanas: «Vai dzirdi, brālīt, man ir dēls! Viņam jau pieci mē­neši.»— «Liecies mierā ar savu dēlu!» es saku. «Kaut tu būtu agrāk par to padomājis! Galu galā tev vajadzēja apgūt amatu — amatu sēdēt un gaidit. Tu vairs nejau­dāji ilgāk sēdēt un gaidīt. Un tevi aiztrieca peklē. Tāpat kā Veco.»

Bez šaubām, ļoti labi zinu, ka Ļubo lieliski prata šo amatu, un tā runāju tikai tādēļ, lai viņš vairs nečukstētu man ausī un ļautu sakopot domas. Varbūt uzdevums ne­bija viņam pa spēkam. Varbūt viņa nervi jau bija pārāk sabendēti. Tādi kā mēs bieži vien sabeidz sevi, pirms galvvidus kļūst kails. Amatu gan viņš prata gods go­dam. Vismaz savā laikā. Un tieši viņš to iemācīja man.

Atkal pārlaižu acis laukumam, tagad varenais jātnieks visnotaļ grimst blāvās ēnās. Arī manā galvā rosās ne­mierīgas domas un slīd blāvas ēnas. Lai tās kaut cik at­vairītu, parauju piedurkni augšup un pašauju acis uz pulksteni. Astoņi un divdesmit minūtes. Gaidīšu līdz desmitiem. Nē, gaidīšu līdz pusnaktij. Kādēļ taisni līdz pusnaktij? Varbūt tikai apmēram līdz pusnaktij? Tad būs mazāk apmeklētāju — mazāks risks. Cilvēks būs pārnācis mājās. Un pat nedomās, ka pašlaik kāds var pie viņa ierasties.