BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Kādas tev ir instrukcijas? — Ļubo pēc brīža ievaicājas.

— Man tās jāsaņem no tevis.

— Vai tad nemaz neesi lietas kursā?

— Nē, nemaz.

— Labi. Būtība to, kas man zināms, var pavē-stīt pāris vārdos. Un šis gadījums sākas ar kādu Stavrevu. Ārējās tirdzniecības darbinieku. Viņam ir pastāvīgi sakari ar ārzemju firmu pārstāvjiem. Stavrevu savervējis ameri­kāņu izlūkdienests pirmajos gados pēc Devītā septembra, bet viņam nekad neko nav licis darīt. Un tikai pirms sešiem mēnešiem pie viņa ieradies kāds aģents no rie­tumu firmas «Zodiaks», pateicis paroli, kuru Stavrevs diez vai cerējis kādrēiz vēl dzirdēt, un nodevis rāciju kopā ar instrukcijām, lai viņš sāktu strādāt. Un tas ir viss.

Ļubo izvelk no kabatas sagumzītu «Kentas» paciņu un sniedz man.

— Kā tā — viss? — jautāju, neapzināti paņemdams cigareti.

Mans draugs arī paņem cigareti un uz mirkli apstajas, lai iešķiltu uguntiņu ar šķiltavām.

— Viss, — viņš vēlreiz pasaka, un mēs, uzvilkdami dūmu, ejam tālāk pa šauro ēnas strēli. — Es gribu teikt: tas ir viss, kas man zināms.

— Kad ir aizturēts Stavrevs?

— Viņš nav aizturēts. Pats atnācis pie mums. Tik daudz gadus dzīvojis kā krietns pilsonis, sasniedzis go­dājamu stāvokli sabiedrībā, un tagad še nu tev — rācija! Protams, viņš vairākas dienas drebējis, šaubījies, pirms ieradies un visu izstāstījis. Starp citu, pēc mūsu norā­dījuma Stavrevs vēl līdz šim pilda aģenta instrukcijas.

— Tātad mums kā nekā ir divi skrejceļi — divi cil­vēki, — es secinu. — Viens, kurš ir savervējis Stavrevu, u.ri otrs, kurš atjaunojis sakarus ar viņu.

— Tikai viens! — Ļubo pārlabo. — Tas pirmais ir bijis karavīrs amerikāņu misijā un sen jau pazudis bez pēdām. Varbūt aizgājis viņsaulē. Viens vienīgs skrej­ceļš — Karlo Morandi, firmas «Zodiaks» Venēcijas no­daļas ierēdnis.

— Nu, tomēr …

— Jā, tomēr… Tikai izrādās, ka praksē šis «tomēr» nav ne plika graša vērts.

Esam sasnieguši kanālu. Līdzās tam atrodas brīvs marmora soliņš, pār kuru no stūra mājas krīt ēna.

— Pasēdēsim šeit, — Ļubo piedāvā un tūlīt dodas pie soliņa.

— Labāk kaut kur citur. Beidzos vai nost aiz iz­salkuma.

— Es aiz slāpēm, — draugs paklusi izgrūž, noslīg­dams uz soliņa. — Kā par nelaimi, mums nav daudz laika. Gan jau vakarā ieturēsimies.

Apsēžos blakus viņam, ievelku pēdējo dūmu un aiz­metu cigaretes galu stingajā kanāla ūdenī. Dziļā, pa- dzidrā ūdenī, kas slīpajos saulstaros laistās smaragd­zaļš, ēnā — melnzils.

— Tu jau sen te? — es noprasu.

— Gandrīz trīs mēnešus. Trīs mēneši aizritējuši, bet rezultāts ir nulle. Tādos apstākļos, kādi ir man, izsekot šo tipu nemaz nav tik viegli. Tomēr domāju — esmu izdibinājis visu iespējamo.

Ļubo apklust, un pēc tā var spriest, ka izdibinātais nav tik daudz vērts, lai par to stāstītu.

— Kas tas tāds par putnu — šis Morandi?.

Iebāzis kabatā roku, draugs izņem dažus fotoattēlus un kādu no tiem pasniedz man.

— Re, Dodžu pils un Morandi kā piedevai — viņš pa­skaidro. — Skaists uzņēmums, vai ne?

Paraustījis plecus, vērīgi ielūkojos tajā.

— Labāk es būtu kļuvis par fotogrāfu! Man fotogra­fēšana daudz vairāk padodas nekā jebkas cits.

Pie pils fasādes redzami daži garāmgājēji.

— Kurš tad te ir Morandi? — jautāju.

— Sitas — kopā ar sievieti.

Vīrietis, kurš stāv kopā ar sievieti, ir vidējos gados, maza auguma, plānām ūsiņām, bet uzpūtīgs kā pāvs, uz pakauša uzbīdītu ērmīgu platmali šaurām maliņām.

— Sieviete visādā ziņā pelna lielāku ievērību, — es apgalvoju.

— Jā, bet viņa nepiedalās spēlē. īstenībā arī Morandi, liekas, ir ārpus spēles. Viduvējs ierēdnis. Vējgrābslis. Varbūt tērē vairāk nekā pelna.

— Tātad…

— Tātad iedzīvojas parādos — un cauri! Bieži brauc dienesta darīšanās uz Zenēvu, kur ir cita «Zodiaka» no­daļa. Nekādi sakari, nekādas parādības neliecina, ka viņš darbojas izlūkošanas orgānos.

— Un šī sieviete?

— Viņa nav brīva, — Ļubo atbild, izraudams no ma­nām rokām fotoattēlu. — Tā ir viņa mīļākā.

— Vai esi mēģinājis dabūt šo sievieti savā pusē?

— Gaidīju tevi. Viņa, brālīt, galīgi izvirtusi. Ar viņu ielaisties ir bīstami un lieki. Taču esmu mēģinājis ko citu.

Viņš apklust un paveras savā pulkstenī. Tad paceļ acis un viltīgi pamirkšķina man — tāpat kā bijušais Ļubo Angelovs, jokdaris un blēdis, ko viņa draugi dēvēja par Sātanu. Tikai patlaban šai pamirkšķināšanā jaušas kaut kas nožēlojams, it kā Ļubo būtu vēlējies vairāk sa­sparoties nekā palielīties ar panākumiem.

— Man tagad ir kontakts ar kādu tipu, kuru sauc par Artūro Konti. Tas ir garš stāsts, ko vēlāk tev izklāstīšu sīki jo sīki. Konti un Morandi strādā vienā istabā, kopīgi uzdzīvo. Konti acīmredzot pazīst Morandi caur un cauri.

— Bet ja nu šis Konti…

Ļubo nepatikā atmet ar roku.

— Rimsties jel! Es zinu, ko daru.

— Galvenais, vai esi pārliecināts'…

— Ne par ko neesmu pārliecināts. Esmu pārliecināts vienīgi par to, ka citas izejas nav. Vēl jo vairāk — Konti ir apķērīgs. Uzreiz saprata, kas es par pircēju un kāda prece mani gaužām interesē. Lai uzsistu cenu, viņš sā­kumā izlikās, ka šaubās. Vēlāk bija ar mieru.

— Un kāds rezultāts?

— Tas šodien kļūs skaidrs. Konti jutīs, ka viņa kaba­tas ir pilnas, bet, ko dabūšu es, vēl nezinu. Varbūt viņš mani aiztrieks ellē, taču citas izejas nav. Jau trīs mēne­šus nīkstu veltīgi…

Paskatījies pulkstenī, draugs uzslienas kājās.

— Man jāiet. Mēs tiksimies tieši sešos. Līdz tam laikam jau būšu saņēmis ziņas. Tikšanās vieta — pirmā autobusu pietura uz Ponte della LibertāNopērc sev pilsētas karti un krietni vien papēti! Bet tagad, ja gribi paēst, ej pa šo pašu ielu līdz Morozīni laukumam.

Ļubo mazliet paceļ roku atvadām un tikai tad attopas pajautāt:

— No kurienes iebrauci, vai tieši no Francijas?

— Jā, no Francijas.

— Tātad tur jau esi ticis galā.

— Ne velti tu esi bijis mans skolotājs…

— Nejauc man prātus! — Draugs pasmaida. — Ja ne­bijis manis, būtu bijis cits. Katrā ziņā priecājos, ka esi ticis galā …

Tad piebilst bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto;

— Man, brālīt, ir dēls. Viņam jau pieci mēneši.

Morozīni laukums īsti neiederas Venēcijas pilsētas sejā — tā ainavā trūkst kanālu. Toties kafejnīcu te ir pārpārēm. Iekārtojos balti un zili svītrotas nojumes ēnā un, nezaudēdams modrību, cenzdamies neparādīt, ka esmu izsalcis kā vilks, ar baudu notiesāju Milānas kot­leti un milzīgu devu spageti.

Lai gan vēl ir agra pēcpusdienas stunda un laiks ļoti karsts : kafejnīcas terasē sēž daži dīkdieņi un pāris tū­ristu bariņu. Klātesošie par mani neliekas ne zinis, vie­nīgi viesmīlis grozās apkārt, cerot, ka vēl papildus ko pasūtīšu. Vēlēdamies sagādāt viesmīlim prieku, pa­lūdzu, lai viņš atnes kādu desertu, un izņemu no kabatas pilsētas karti. Izrādās, ka maršruts līdz Ponte delta Li­bertā ir vienkāršs. Jābrauc ar kuģīti no Akadēmijas tilta un jāizkāpj gala piestātnē. Ceļā droši vien paies pus­stunda. Tagad ir drusciņ pāri četriem. Tātad man ir pus­otras stundas brīvas, kurās atliek vēl pamieloties ar nieka desertu. Un, protams, arī gaidīt.