BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Tas ir riskants pasākums. Gandrīz tikpat riskants kā Ļubo .rīcība. Tikai atšķiras ar to, ka Ļubo nevajadzēja riskēt, man tas gribot negribot jādara. Viņam bija iespēja gaidīt, man tās nav. Ļubo pat nebija pārlieci­nāts, ka Konti ir kas zināms, es par to esmu pārliecināts. Man ir konkrēts jautājums, uz kuru Konti var skaidri un gaiši atbildēt. Līdz šim mūsu darbības apvārsnī vīdēja vienīgi Morandi. Bet buikā nebrauca Morandi — es būtu viņu pazinis pēc fotoattēla. Tātad bez viņa ir uzradušās vēl divas personas. Kas tās ir, to izdibināsim, kad kļūs skaidrs, kam Konti ir pastāstījis par saskaru ar Ļubo. Un tas noskaidrosies, ja Konti būs spiests to pateikt. Man viņš jāpiespiež.

Savs laiks gaidīt. Un savs laiks darboties. Galve­nais — nedrīkst sajaukt šos laikus. Kā sajauca Ļubo. Un arī Vecais.

Nelaime ar Veco gadījās gaužām sen — tad, kad va­jājām diversantu bandas pierobežas rajonos. Reiz sadzi­nām pēdas bandai, kas mitinājās pamestās ūdens dzir­navās. Ausa gaisma, un mums nebija ne jausmas, cik cilvēku paslēpušies dzirnavās, mēs bijām tikai četratā, tāpēc Ļubo aizsūtīja jauno puisi Savovu pēc palīgspē­kiem. Ļubo, Vecais un es ierāvāmies aiz kokiem. Pēkšņi kāds diversants nāca pa durvīm laukā — un Vecais, neievērodams pavēli, izšāva, trāpīja gan viņam, taču uz­modināja visu «stropu». Un nu bandīti plāja mums virsū pa logiem un spraugām, bet mēs centāmies taupīt pat­ronas; viņi atskārta, ka pretinieks ne velnam neder, un sagrupējušies devās ārā. Tad Ļubo lika atklāt uguni; piezadzies tuvāk, es vienu granātu iesviedu tai barā, kas bija sadrūzmējies pie durvīm, un tai pašā laikā Ļubo otru iemeta pa logu istabā. Nogranda divi sprādzieni, un iestājās nāves klusums. Granātu mums vairs nebija, patronu — pavisam maz. Vajadzēja gulēt un gaidīt pa­līgspēkus. Joprojām valdīja klusums, un Vecais reizi pēc reizes teica: «Kas tur kc gaidīt! Vai tad neredzat, ka ne­viens nav palicis starp dzīvajiem?» Augu nakti staigājot un uzglūnot ienaidniekam, viņš bija galīgi saīdzis un noguris un vēlējās pēc iespējas ātrāk atgriezties ciemā. «Ko tad mēs gaidām?» Vecais jautāja, un Ļubo vēl ne­paguva viņam uzkliegt, kad viņš jau pietrūkās kājās un aizskrēja, bet, tikko pabāza galvu durvīs, istabā sāka tarkšķēt automāts. Vecajam saļodzījās kājas, viņš pielie­cās, it kā būtu ko izlaidis no rokām un gribētu pacelt, ievaidējās un sajima uz sliekšņa, saraudamies sāpēs. Pēc brītiņa pienāca palīgspēki.

Tagad savukārt Ļubo nošāva greizi. Pēc divdesmit gadiem. Mūsu darbā divdesmit gados cilvēks var diez­gan pamatīgi sabeigt sevi. Var savecēt, pirms vēl nav izkrituši mati. Un man atkal rēgojas pie tilta margām visā garumā izstiepies ķermenis ar pakailu galvvidu un sagumzīta balta panama. Seju neredzu, jo tā piekļāvu- sies pie seguma plātnēm. Tā ir labāk.

Viesmīle paņem naudu no blakus galdiņa. Pie tā di­vatā sēdēja cilvēki vidējos gados, bet es pat neesmu manījis, kad viņi ir aizgājuši prom. Kā jau teicu, man laiks iet pensijā.

— Drīz slēgsit ciet? — vaicāju viesmīlei.

— Nē, nē! — meitene steidzas mani nomierināt. — Mēs strādājam līdz pusnaktij.

— Ko es varētu iebaudīt?

— Vai negribat Milānas kotleti?

Piekrītoši pamāju, lai gan pat Milānas kotlete der­dzas, ja to ēd divreiz dienā.

— Vai vēl aliņu?

Atkal pamāju.

Ak tā — «strādājam līdz pusnaktij». Neko teikt, mēs strādāsim pēc pusnakts. Svarīgākais ir tas, lai darbs virzītos uz priekšu. Lai darbs labi veiktos — tas ir svarīgākais, sinjor Konti, tāpēc pielūko, ka tu man neduļķotu skaidru ūdeni!

— Jums negaršo kotlete? — pēkšņi atskan viesmīles balss, un es satrūkstos.

— Gluži otrādi, — atbildu, pavirši uzmezdams acis aizsāktajam ēdienam un tukšajam kausam. — Bet tik karstā laikā gandrīz vai negribas ēst.

— Jā, šodien bija diezgan silts, — meitene ir vienis prātis. — Vēl aliņu?

— Labāk kafiju. Vai jums nebūtu lielāka tase?

— Protams, ka ir. Dubultā kafija.

Esmu izdzēris trīs dubultās «Espresso», kamēr mana pulksteņa lielais rādītājs ir panācis mazo virs cipara divpadsmit. Samaksājis atstāju kafejnīcu bez liekas steigas. Soļoju atpakaļ. Ielas vāji apgaismotas un gan­drīz tukšas. Strada Nuova — te laternu mirdz vairāk un kustība rosīgāka. Sasniedzis deviņpadsmito namu, neat­skatīdamies, nešaubīdamies iesnāju necilajā ieejā un dodos pa kāpnēm augšā, lasīdams uzrakstus plāksnītēs uz durvīm. Atrodu Artūro Konti vārdu tikai ceturtajā stāvā pa kreisi. Mierīgi piezvanu, tas ir, nedz bailīgi, nedz pārāk uzstājīgi. Neviens neatsaucas. Sekundes des­mit nogaidījis, atkal piezvanu. Šķiet, mājoklis nav ap­dzīvots. Drošs paliek drošs, nospiežu durvju rokturi. Un durvis paveras.

Ienācis iekšā, tās bez trokšņa aiztaisu ciet. Sataustu aizšautni un tikpat klusi pabīdu. Priekštelpa iegrimusi tumsā. Uzrāvis sērkociņu, ieraugu tieši pretim līdz kā i a ī vaļā pamestas durvis. Pieeju pie tām un iemetu acis istabā … Uz mata kā savā laikā Vecais.

Sērkociņa uguntiņa apsvilina manus pirkstus un no­dziest. Istabā arī ir galīgi tumšs. Droši vien logiem priekšā aizvilkti blīvi aizkari. Sagramstu līdzās durvīm elektrības slēdzi un noklakšķinu. Pie griestiem senā kris­tāla lustrā iedzirkstas desmitiem stikliņu. Bet ne jau lustra patlaban saista manu uzmanību. Piecu soļu atsta­tumā uz paklāja visā garumā izstiepies vīrietis. Viņš guļ uz mutes, izpletis rokas, it kā būtu gribējis aizķerties aiz kaut kā nāves brīdī. Paklājs piesūcies ar asinīm.

Piegājis klāt, saudzīgi paceļu nelaiķa galvu. Tas ir tas pats resnulis ar iesirmo bārdiņu, kurš brauca buikā.

Neliela atelpa. Pat vēl vairāk. Jau dažas dienas dzī­voju gandrīz kā turīgs dīkdienis. No rītiem ilgi vārtos gultā. Tad lieku, lai atnes man brokastis un laikrakstus.

Lēnām novannojos. Lēnām apģērbjos. Man nekur nav jāsteidzas. Atkal nāksies augu dienu klaiņot — bezmērķīgi, šur un tur.

Tā kā esmu ieminējies par laikrakstiem, jāsaka, abas slepkavības vietējā presē atspoguļotas tieši tā, kā jau to varēja sagaidīt. Par cilvēka sabraukšanu uz Potīte delta Libertā izsmejoši pavēstīts desmit rindās. Tajās ne tikai sniegta informācija par nelaimi, bet arī pastāstīts, ka esot uzieta Mestres nomalē atstāta mašīna un tagad no­tiekot izmeklēšana. Bet, kās tā par izmeklēšanu, visiem zināms. Tā tiks pabeigta pēc gada — noilguma dēļ, lai gan vispār neviens ar to nebūs noņēmies. Toties nelai­ķim Konti tīšuprāt veltīta skaļa reportāža. Baismīgs dzī­vokļa skats agrā rītā, līķis sarecējušu asiņu lāmā, izvan­dītas kumodes un galda atvilktne, ekspertīzes ārsta hipotēze, saruna ar vietējo komisāru un varbūtējs seci­nājums, ka drausmīgais noziegums galvenokārt motivē­jams ar laupīšanu, — tas viss tā izklāstīts, ka atgādina provinciālu daiļrunību. Kaut gan reportāža ir kliedzoša, tomēr šis notikums tāpat lemts aizmirstībai.

Sā vai tā, izrādās — nojauta, ka drīz man būs brīvas dienas, nav bijusi maldīga. Tagad es varu pilnīgi atpūs­ties, lai gan tālu no mūsu gleznainās Varnas apkai­mes — Melnās jūras piekrastes pērles. Vēl pirms šīm divām slepkavībām noģidu, ka man dotais uzdevums ir neizsakāmi grūts. Šodien jau esmu pārliecināts, ka tas ir arī neizsakāmi svarīgs, kaut gan arvien vēl neaptveru, kādēļ. Dažos romānos ir rakstīts, ka sadursmēs starp izlūkdienestiem līķi uz katra soļa krīt kā mušas, bet tās ir tīrās muļķības. Arī te, tāpat kā visur, slepkavība ir ārkārtējs pasākums, pie kura ķeras vienīgi izņēmuma gadījumos. Ļubo nogalināšana nozīmē, ka viņa slepka­vas ir pūlējušies par katru cenu novērst kādu viņiem gaužām nevēlamu, svarīgu atklājumu. Citādi viņi būtu samierinājušies ar to, ka uzlaiduši Ļubo pa pēdām pāris uzmākteņu, lai" cik necik iepazītos ar viņa biogrāfiju. Viņi tā ir baidījušies no šā atklājuma, ka nešaubīdamies padarīja aukstu arī Konti, uz kuru laikam nebija pārāk paļāvušies. Vispirms iesēdināja Konti buikā, lai viņš identificētu Ļubo, tad aizveda uz dzīvokli un aizsūtīja pie tēviem mājas apstākļos. Tā pircēju un pārdevēju da­būja pie malas un līdz ar to operāciju pēkšņi pārtrauca.