BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Līdzko iestādēs darbalaiks beidzas, nonāku garajā, šaurajā Merčerijas ielā, kas tagad ir pilnum pilna ar gā­jējiem un skatlogu aplūkotājiem. Te nav kafejnīcu, tādēļ kādu laiciņu spēlēju gājēja lomu, pēc tam kā slaists ma- ļos gar skatlogiem. Izdarot dažas niecīgas pārbaudes, pārliecinos, ka par mani neviens neliekas zinis. Vispirms cītīgi izpētu, kāds ir preču sortiments vīriešu apģērbu veikalā, tad — divos sieviešu tērpu veikalos, vēlāk — virknē skatlogu, kur izliktas dārglietas, parfimērija un veļa. Laiku pa laikam pašauju acis uz namu, tikpat vecu un drūmu kā pārējie. Tā otrā stāvā pusatvērts logs, vējš liegi plivina plānus, baltus aizkarus. Jādomā, Anna Fer­rari pašlaik ir mājās. Un, kad šai dāmai līdz kaklam būs apnicis tupēt istabā, viņa izies laukā.

Jau otrreiz vērīgi apskatu Zaķa Fata un Kristiāna Diora parfimērijas izstrādājumus, līdz, uzmetis mirkli logam, skaidri redzu, ka tas ir aizvērts. Mazliet vēlāk Anna Ferrari iznāk no mājas. Viņai mugurā ir gaišzila linu kleita — diezgan īsa un diezgan šaura, lai neap­slēptu nekā, kas ir uzmanības vērts. Viegliņām šūpoda­mās gūžās, uz mani pat nepavērdamās, dāma paiet ga­rām un lēnām dodas tālāk gar skatlogiem. Tos viņa lai­kam aplūko divreiz dienā, taču, vienalga, atkal te pie viena, te pie otra apstājas ar neliekuļotu ziņkāri. «Viņa ir galīgi izvirtusi,» Ļubo teica. Tas nav vēl tik bīstami. It sevišķi, ja šī izvirtule ir varen valdzinoša. Nedz liela, nedz maza, nedz resna, nedz kalsna, viņa saista uzma­nību ne tikai ar auguma samēru harmoniju, bet arī ar disharmoniju — it īpaši ar pilnīgajām krūtīm. Sai sie­vietei droši vien vienmēr šķiet, ka cilvēki nespēj acis at­raut no viņas, jo, pat raugoties skatlogos, viņa nepalaiž garām izdevību ar savu stāju izcelt būtiskās auguma līnijas.

Pagājusi garām gatavo apģērbu veikaliem, Ferrari ap­stājas pie skatloga ar dārglietām. Es pienāku viņai klāt. Viņa ne acu nepacel uz mani, tās cieši pievērsusi pašā vidū noliktam gredzenam ar lielu topāzu.

— Tur tas ametists ir diezgan glīts, — pusbalsī saku it kā savā nodabā.

— Topāzs ir daudz skaistāks, — dāma gandrīz nevi­ļus iebilst un tikai tad paveras manī.

Grasos kaut ko pateikt, bet tobrīd man aizmugurē priecīgi atskan vīrieša balss:

— Anna!

Un uzreiz Ferrari atsaucas tikpat priecīgi:

— Mario!

Paspēris soli uz priekšu, Mario draudzīgi apķer Annu ap vidukli; viņā aiz pieklājības atstumj vīrieša roku nost, un abi manu acu priekšā aiziet līdz ielas stūrim, kur stāvot raiti runājas.

Tūlīt ieeju veikalā, parādu uz gredzenu ar lielo topāzu un lietišķi vaicāju: 1

— Cik maksā?

Pārdevējs nesteigdamies izņem dārglietu un sāk gari un plaši raksturot tas lieliskās īpašības.

— Cik maksā? — vēlreiz pajautāju. — Baidos, ka nokavēšu vilcienu. Man jābrauc prom.

Pārdevējs paceļ gredzenu pret gaismu, lai es labāk redzētu, kā dzirkst akmens, un nosauc gandrīz vai as­tronomisku skaitli.

— Zēl gan, žēl! — es saku, dzirdamies doties prom.

Pēc brītiņa atstāju veikalu, samaksājis pusi no pie­prasītās summas. Dāmu un viņas pielūdzēju ielas stūrī vairs nemana. Paātrinājis soli, ieraugu, ka tālumā uz Svētā Marka laukuma pusi- iet sieviete gaišzilā tērpā, viegliņām līgodamās gūžās. Viņa jau ir viena. Panāku Annu tieši laukumā, kad viņa sēžas pie kafejnīcas gal­diņa.

— Vai es drīkstētu jums ko piedāvāt?

Viņa pavērš acis uz mani, bet skatienā nav ne vēsts no vēlības.

— Vai tas atkal esat jūs?

— Tas pats. Vai drīkstētu …

Ferrari attrauc, īgnumā smagi nopūzdamās:

— Vairs nav glābiņa no nekauņām. Tikko vienu aiz­triecu ratā, jau otrs klāt.

Gribu pateikt, ka nepavisam neesmu tāds kā iepriek­šējais, taču atkal man aizmugurē kāds līksmi iesaucas:

— Labdien, Anna!

— Nu beidzot! — viņa skaļi saka.

Spriežot pēc viņas vārdiem, redzams, ka tieši šo atnā­cēju Anna ir gaidījusi. Tas ir jauns, melnīgsnējs skais­tulis platiem pleciem, bet manējie arī nav no šaurajiem, un viņš apmierinās ar to, ka nievājoši pārlaiž man acis, pēc tam iekārtojas brīvajā krēslā. Apsēžos pie blakus galdiņa Annas pielūdzējam aizmugurē, lai es varētu rau­dzīties dāmā, bet Apollons mani neredzētu. Pasūtījis glāzi martīni, raidu maiguma pilnu skatienu uz Annu.

Viņa aizrautīgi tērzē ar skaistuli, izlikdamās, ka mani nemaz neievēro, lai gan nemitīgi patur acīs, un, cik var noprast, vēl viena pielūdzēja klātbūtne viņai nav netī­kama, par spīti tam, ka pirmīt ir klīrīgi rādījusi dusmīgu vaigu.

Man atnes martīni; to izdzēris, garlaicības mākts, galu galā izvelku samta kārbiņu ar gredzenu, ko aplūkodams nevērīgi grozu pirkstos. Topāzs ir tiešām skaists, nepa­rasti liels un patlaban dienas gaismā lāsmo vēl daudz tīksmīgāk. Protams, tas tīksmina dāmu, kura sēž pie bla­kus galdiņa. Kopš Anna ir pamanījusi gredzenu, nemiers viņu pārņem arvien spēcīgāk. Sākumā zagšus, vēlāk pa­visam klaji viņa ik pēc brīža ziņkāri pablisina acis pār pielūdzēja plecu uz dārglietu. Abiem saruna vairs neve­das. Pareizāk sakot, tā ievirzās Apollonam nevēlamā gultnē, kā apjaušu, pa gabalu saklausot atsevišķus vārdus.

— Šodien nav iespējams, — Anna pavēsta.

— Bet tu taču man esi apsolījusi.

— Nebiju paredzējusi

— Tu mani āzē …

Un tā tas turpinās, līdz Apollons saskaities uzsviež uz galda saņurcītu banknoti un aiziet prom.

— Vai es drīkstētu jums ko piedāvāt? — atkal ievai­cājos, pēc pāris minūtēm pienācis pie dāmas galdiņa un apsēdies brīvajā krēsiā.

— Dodiet šurp apskatīt, — Anna bez aplinkiem pa­saka.

Pasniedzis viņai samta kārbiņu, pamāju viesmīlim.

— Ko jūs dzerat? — jautāju Annai.

— To pašu, ko jūs, — viņa atbild, ar acīm alkatīgi iedzēlusies akmenī stipras tējas krāsā.

Atbilde iedveš cerību uz savstarpēju saprašanos. Pa­sūtu divus martīni.

— Cik brīnišķīgs akmens! — Anna atzīst.

— Jūsu pirkstā tas zaigos vēl brīnišķīgāks.

Tieši šos vārdus dāma ir gaidījusi. Viņa uzmauc gre­dzenu zeltnesī un pastiepj roku tālāk, lai papriecātos par burvīgo ainu.

— Tik tiešām brīnišķīgs!

— Tāpat kā manas jūtas pret jums.

— Es neticu pēkšņi uzvilnījušām jūtām! — Anna nav vienis prātis.

Gredzens jau ir viņas pirkstā, tādēļ tagad nekas mani nekavē parūpēties par savu cieņu. Jebkura sieviete, pat galīgi izvirtusi, vienmēr vēlas, lai viņu vērtētu augstāk par to, kāda viņa ir īstenībā.

— Manas jūtas nav uzvilnījušas pēkšņi, — es apgal­voju, pagaidījis, kamēr viesmīlis uzliek galdā dzeramo.

— Zinu gan, zinu. — Anna paloka galvu. — Tās ilgst jau pusstundu.

— Tās ilgst gandrīz veselu mēnesi.

— Ak tā, tas ir kas jauns!

Viņa pārsteigumā paver pilnīgās lūpas, atsegdama glītus, baltus zobus. Seja izskatās tik vulgāra kā lēta kabareja dejotājai.

— Esmu redzējis jūs «Sirēnā». Diemžēl nebijāt viena.

— Kad plijas virsū tik daudz bezkauņu, palikt vienai laimējas retumis.

«Gandrīz jau mēnesi klaiņoju pa pilsētu, cerēdams, ka atkal jūs satikšu .. .*

Tomēr šo frāzi nepasaku. Kā jau teicu, pārmērībām vienmēr ir bēdīgas sekas. Nedrīkst Annu celt vai debe­sīs. Citādi ej nu sazini, cik izmaksās šī operācija. Un tikai piemetinu:

— Šodien no jauna esmu jūs atradis …