Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Džekija Darela

ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Mani nogurdinājuši daudzo cilvēku nebeidzamie apgalvo­jumi, cik ļoti viņi apskaužot manu "brīnumaino dzīvi" un kā man esot palaimējies tikt pie tik slavena vīra. "Ko gan vēl sie­viete no dzīves var gaidīt," tie eksaltēti skandē. Maigi izsako­ties, mana dzīve nepavisam nav brīnumaina, un ar vīru ir diemžēl kaut kā jāsadzīvo - vai nu viņš ir slavens vai nav.

Kaut arī mūsu tikšanās un vēlāk slepenā bēgšana notika tieši slavenāko sieviešu žurnālu labāko tradīciju stilā, tajās ne­bija nekā romantiska. Patiesību sakot, reiz es pilnīgi satriecu kādu cilvēku, paziņodama, ka apprecēju Darelu vienīgi tāpēc, lai atgūtu piecpadsmit mārciņas, kuras viņš man bija parādā/

Džerija Darela ielaušanās manā dzīvē no ikviena ar to ie­saistīta cilvēka viedokļa bija kaitinoša un sarūgtinājumu pilna. Tā kā es pēc dabas esmu diezgan savrups cilvēks un ar neiecie­tību izturos pret tiem, kas manā uztverē ir aprobežoti, izluti­nāti un pilnībā ekstraverti, [1] tad sākotnēji pret darela kungu izturējos ar nopietnām aizdomām.

Kāds mana nabaga plānprātīgā tēva draugs bija tēvu pieru­nājis iegādāties noplukušu komercviesnīcu, kas varētu sniegt "iespējamus papildienākumus". Man šis drūmais ūķis likās at­baidošs, un vēl atbaidošāks manās acīs bija čalojošais sieviešu bars, kas to apsēda. Tās izrādījās bēgles no Sadler's Wells operas trupas, kas Mančestrā bija ieradusies divu nedēļu provinciālā turnejā. Parastos apstākļos es izjustu līdzjūtību par viņu skarbo likteni - paciest šejienes klimatu, taču dāmas vienā laidā runāja tikai par kādu brīnišķīgu radījumu, kurš acīmredzot iemiesoja jebkuras sievietes mūža sapni, tā ka mana pacietība sāka zust. [2]

Tad kādā lietainā svētdienas pēcpusdienā viesnīcu gandrīz sagrāva sieviešu pūlis, kā lavīna iegāzdamies pa viesistabas durvīm un raudams sev līdzi jaunu, Rupertam Brūkam līdzīgu diezgan trauslas miesasbūves cilvēku. Spriežot pēc sievišķu idiotiskās izturēšanās, tam vajadzēja būt jau minētajam pārcil­vēkam - un tā arī bija. Es rūpīgi nopētīju šo radījumu un at­klāju, ka viņa pozēšana [3] ir visai uzjautrinoša. Taču pēkšņi vī­rietis ievēroja, ka es uz viņu skatos, un pievērsa man caururb­jošu skatienu. Aši atkāpos un devos prom no viesnīcas.

Nākamo divu nedēļu laikā mēs laimīgā kārtā redzējām viens otru ļoti reti, līdz kādu rītu mana nomocītā pamāte pie­runāja mani pavadīt Darela kungu uz dzelzceļa staciju, jo na­baga nelaimīgajam jaunajam cilvēkam neesot ne jausmas, kur tā atrodas - kaut kam tādam es gan nespēju noticēt. Viņa sie­viešu kārtas pielūdzējām tobrīd bija mēģinājums, tāpēc neviens cits palīdzēt nespēja, tomēr es nepārprotami paziņoju, ka daru to ar nepatiku.

Kad Darela kungs bija pārliecinājies, ka es nepavisam ne­priecājos par tā sabiedrību, viņš pārstāja apstarot mani ar savu milzīgo šarmu, ko sievietes parasti tik ļoti apbrīnoja. Kad ar pievilcību nekādus ievērojamus panākumus gūt neizdevās, mans ceļabiedrs pārslēdzās uz humoru, un, kaut ari to atzīt ir kaitinoši, viņam izdevās mani sasmīdināt - patiesībā pat tik ļoti, ka man kļuva žēl no viņa šķirties. [4] jutos mazliet vainīga, ka līdz šim nebiju pret viņu izturējusies īsti godīgi, tomēr ne­ļāvu šīm domām sevi mocīt, jo droši vien viņu vairs nekad ne- satikšu.

Beidzot lielā māja bija tukša, un tēvs nosprieda, ka tagad varētu ķerties pie viesnīcas remonta. Drīz vien visā ēkā ārdījās santehniķi, apmetēji, galdnieki un iekārtotāji, savukārt mēs, īpašnieki, bijām iesprostoti tajās istabās, kurās strādnieki mums atļāva apmesties. Pašā šī organizētā haosa virpulī uzra­dās Darels. Vai mēs varot piedāvāt viņam naktsmītni, kamēr viņš apbraukāšot visus apkārtnes zoodārzus pēc pasūtījumiem savai gaidāmajai dzīvnieku vākšanas ekspedīcijai uz Britu Gviānu? Mana pamāte, būdama līdzjūtīga dvēsele, turklāt nere­dzēdama citu izeju, piekrita dot viņam pajumti, ja viņš samie­rināšoties ar visu šo troksni un neērtībām un ieturēšot maltītes kopā ar mums kā ģimenes loceklis. Neko citu jaunais cilvēks nekāroja un drīz vien ērti iekārtojās, izaicinoši ķircinādamies ar manu pamāti un ar manu tēvu ielaizdamies garās, aizrau­tīgās diskusijās par jaunākajiem notikumiem.

Darels ātri iedraudzējās ar visiem, izņemot mani. Zinādams manu attieksmi, viņš tomēr bija pietiekami pārdrošs, lai lūgtu tēvam atļauju aizvest mani vakariņās, un vēl apbrīnojamāk bija tas, ka es pieķēru sevi piekrītam. Kad biju apradusi ar šo domu, tā mani pat iepriecināja. Tobrīd man nebija drauga, un es no­lēmu, ka pavadīt vakaru ar tādu sabiedrības spīdekli varētu būt interesanti. Pašai par lielu pārsteigumu, šis vakars man sagādāja lielu prieku, un mums lieliski saskanēja. [5] viņš man sīki izklās­tīja par savu dzīvnieku vācēja darbu, es savukārt stāstīju, kāda ir topošās operas solistes ikdiena. Pēc tam viņš sāka stāstīt par savu ģimeni - tas izklausījās neiedomājami aizraujoši un tik ļoti atšķīrās no manas pašas pieredzes. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija divi gadi, un kopš tā laika esmu tikusi raustīta no viena pie otra, dzīvojusi vai nu pie vecvecākiem vai pie kāda no dau­dzajiem, dīvainajiem tēvočiem un tantēm. Tā kā man pašai īstas ģimenes nebija, es apskaudu Džeriju par viņa laimīgo bēr­nību un drošību, un šo jūtu iespaidā izrādījās, ka stāstu viņam tādas lietas, kuras nekad nevienam netiku atklājusi. Līdz mā­jup iešanas laikam bija zudusi jebkura neuzticība vai naidī­gums, un es patiesi jutu, ka beidzot esmu atradusi draugu, ar kuru papļāpāt un justies brīvi.

Mani šis fakts stipri satrauca, jo jutu, ka šādā veidā pavisam viegli varu pārlieku aizrauties - tā nebija laba doma, jo man ik­katru mirkli nācās veltīt mūzikai. Jutos atvieglota, ka turpmā­kos sešus mēnešus, kamēr viņš uzturējās Britu Gviānā, mēs ne- sazinājāmies, kaut arī bijām sirsnīgi nosolījušies viens otram rakstīt. Es čakli apguvu dziedāšanas iemaņas publikas priekšā un, jāatzīst, biju pārāk nodevusies šai nodarbei, lai vispār prā­totu, ko tobrīd dara Džerijs.

Tādējādi jutos stipri satriekta, kad kādā maija pēcpusdienā ieraudzīju viņu sēžam mūsu viesistabā, ārkārtīgi labā un (pat manā žultainajā vērtējumā jāatzīst) pievilcīgā izskatā. Viņš aši paskaidroja, kāpēc atkal atrodas Mančestrā. Viņš bija atgrie­zies Lielbritānijā ar lielāko savāktās kolekcijas daļu, izmitinājis dzīvniekus vietējā zoodārzā un nu vēlējās pēc iespējas ātrāk iz­dalīt tos pa mājvietām un aizsūtīt naudu savam partnerim, kurš joprojām atradās Gviānā, lai varētu atvest arī pārējos dzīv­niekus. Protams, viņš atkal izspieda no manas pamātes atļauju apmesties pie mums; tā bija prātīga doma, jo viņš augām die­nām un naktīm bija pie saviem dzīvniekiem, tīrīja būrus, baroja un aprūpēja tos, un uzskatīt šādu cilvēku par viesnīcas iemīt­nieku jebkuram liktos neērti.

Mani šausmināja izredzes tik ilgi uzturēties Darela satrau­cošajā ietekmē, jo vairāk nekā jebkad biju apņēmusies izturēties noraidoši. Drīz vien viņš uzsāka pārdomātu kampaņu manas pretestības sagraušanai. Viņš vaicāja, vai es būtu ar mieru viņam palīdzēt sagatavot dzīvnieku sarakstus, ko izsūtīt uz dažādiem zoodārziem. Sarakstus vajadzēja pārrakstīt ar rakstāmmašīnu, man savukārt bija brīvi pieejama tēvam piederošā rakstāmma­šīna, un Darels bija iedomājies, ka labāk ar pārrakstīšanu nodar­boties man, nekā viņam pašam lūgt tēvam atļauju izmantot šo ārkārtīgi vērtīgo iekārtu. Es iedomājos, ka tas varētu paātrināt viņa aizbraukšanu un ļautu man nodoties savam īstajam uzdevumam, tāpēc sāku šo gigantisko darbu. Nekad nebiju zinājusi, ka pasaulē ir tik daudz dažādu putnu un zvēru. Kas gan bija makao, un kā var eksistēt tāda kombinācija kā vāverpēr- tiķis? Kas, debesu vārdā, bija milzu skudrulācis? Es apbēru Dže- riju ar nebeidzamu jautājumu virknēm, un viņš pacietīgi centās man visu izskaidrot.