Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

- Protams, kad vien vēlies. Lai nu kā, jūs noteikti tagad esat ļoti noguruši, - Margo teica, gari nožāvādamās, - un domāju, ka mums visiem laiks gulēt.

Vēl ilgi nevarēju aizmigt, jo man pa galvu nemitīgi šaudījās visdažādākās domas. Negribēju izskatīties nepateicīga, bet es taču viņus tik tikko pazinu, un galu galā es vispār varēju no­lemt neprecēties ar Džeriju. [11]

Es pamodos, kad Džerijs purināja mani aiz pleca un sniedza tasi tējas.

- Tev nav uzreiz jānāk lejā. Karstā ūdens ir papilnam, un es tevi gaidīšu, kad būsi gatava.

Es tīšuprāt vilku garumā celšanos un mazgāšanos un prā­toju, kādi gan varētu būt pārējie viņa ģimenes locekļi. Es zi­nāju, ka Džerija māte ir atraitne un ka viņai ir pavisam četri bērni, no kuriem Džerijs ir jaunākais. Manas iztēles ainas bija ieskicējuši Džerija stāsti, un doma par satikšanos ar visiem man iedvesa šausmas. Visbiedējošākais likās vecākais brālis La- rijs, taču ar viņu tobrīd laikam vēl nenāksies tikties, jo viņš dzī­voja ārzemēs. Toties brālis Leslijs dzīvoja tepat netālu, un es viņam varētu nepatikt.

- Neviens no ģimenes locekļiem nejaucas citu darīšanās, ja vien nedomā, ka otrs kaut ko dara aplami, kas gan notiek gan­drīz vienmēr, - Džerijs man bija apgalvojis, tomēr būtu nepa­tīkami dzīvot tik cieši kopā, ja mani pilnībā nepieņemtu.

Saņēmusi spēkus smagajam pārbaudījumam, es kāpu lejā. Dzīvojamajā istabā skanēja balsis, taču sarunas aprāvās, kad es iegāju iekšā. Džerijs aši pienāca klāt un pievilka mani pie sīci­ņas, pavecas dāmas, kas stāvēja pie kamīna.

- Šī ir mana māte, - viņš teica.

Es biju bezgala pārsteigta. Viņa bija pilnīgi citāda, nekā biju iztēlojusies. Diezgan noraidošās gara auguma sievietes vietā, kādu vienmēr biju redzējusi iztēlē, manā priekšā stāvēja maza auguma maiga būtne ar jautrām, zilām acīm un sudrabotiem matiem. Viņa pasmaidīja un paspieda man roku.

- Paldies dievam, tu neesi blondīne, mīļā, - viņa teica, draiski smaidīdama.

Šajā brīdī istabā ienāca Margareta, un visi ņēmās skaļi smie­ties. Kļuvusi drošāka, es vaicāju:

- Ko jūs iesāktu, ja es būtu blondīne?

- Neko, - Darela kundze atteica, - tomēr jūtos ļoti atvieg­lota. - Vēlāk es uzzināju, ka visas viņas mīļākā dēla iepriekšējās draudzenes bijušas blondas zilactiņas - "kā govis", Darela kundze paskaidroja - un doma par kādu no tām vedeklas lomā iesvē- lusi viņā pilnīgas šaušalas.*

Todien vēlāk es satikos ar brāli Lesliju. Viņš trokšņaini ie­bruka dzīvojamajā istabā, meklēdams māti, uzmeta man īgnu skatienu, apgriezās uz papēžiem un iegāja virtuvē. Džerijs ie­veda viņu atpakaļ istabā un mūs iepazīstināja. Leslijs bija tumš- matis ar caururbjošām, zilām acīm un, kā visi šajā ģimenē (iz­ņemot Džeriju), nebija neko daudz garāks par mani. Nolēmu, ka arī viņš ir jauks.

Nedēļas nogale pagāja ļoti ātri, un man nācās visiem spē­kiem nopūlēties, lai piedabūtu sevi atgriezties mājās. Šoreiz braucu viena, jo mēs uzskatījām par drošāku Džerijam turēties tālāk no Mančestras, kamēr es centīšos pārliecināt tēvu atbal­stīt mūsu laulības - kaut ari viņa atļauja man nemaz nebija va­jadzīga.

Šis posms manā dzīvē bija diezgan mokošs, jo drīz vien vairs nebija šaubu, ka nekas nespēs darīt tēvu pielaidīgu. Beigu beigās viņš vispār atteicās ar mani runāt par šo tematu. Lai stā­vokli vērstu vēl ļaunāku, Džerijs bija kļuvis gaužām nepacietīgs un spieda mani pieņemt lēmumu - lai kāds tas arī būtu. Tajā laikā Margareta uzrakstīja man vēstuli, kurā atgādināja par savu priekšlikumu un piebilda, ka Darela kundze mūs finan­siāli atbalstīšot, līdz Džerijs atradīšot ko piemērotu. Es jutos drausmīgi - nevēlējos atsvešināties no tēva vai rīkoties pretēji viņa gribai, tomēr jutu, ka šī ir mana vienīgā iespēja reizi par visām reizēm izrauties brīvībā un sākt pašai savu dzīvi.

Kaut kāda sev vien zināma iemesla dēļ māte visas tās izmeklēti izsmalcinātās, ēteriskās sievietes, kuras tiku vedis mājās, uzlūkoja ar zināmām aizdomām. Turp­mākie notikumi pierādīja, ka pret brunetēm viņai būtu vajadzējis vērsties ar vēl jo lielāku piesardzību. Dž. D.

Un tad pēkšņi viss atrisinājās bez manas līdzdalības. Manam tēvam vajadzēja uz pāris dienām aizbraukt biznesa darīšanās, un negaidot ieradās Džerijs. Man vajadzēja tūlīt pat pieņemt lē­mumu.

Mēs stundām ilgi apspriedām radušos problēmu un tās ne­sāpīgas atrisināšanas iespējas, bet, protams, īsti saprātīgas izejas no situācijas nemaz nebija. Es centos spriest loģiski un aiz­rādīju, ka par Džerija atlikušo naudu mēs nemaz nevaram apprecēties, kur nu vēl izdzīvot, bet viņam, kā likās, uz visu bija gatavas atbildes. Galīgā izmisumā es izsludināju karadarbības pārtraukumu un solīju darīt zināmu viņam savu lēmumu četr­desmit astoņu stundu laikā. Es izmisīgi vēlējos teikt jā, taču uz­traucos par daudziem jautājumiem. Nerunājot par naudas trū­kumu - es zināju, ka tēvs neko nedos, ja apprecēšos pretēji viņa gribai -, vēl pastāvēja temperamentu problēma. Mums nebija itin nekā kopīga, un vai šādām attiecībām lemts ilgs mūžs, kad pirmais sajūsmas vilnis būs pāri? [12] Man bija ļoti daudzsološas karjeras izredzes, bet, ja apprecēšos, no tās vajadzēs atteikties. Bija pilnīgi skaidrs, ka Džerijam nepieciešama kāda, kas atbal­stītu viņa intereses, vēlētos pavadīt ārzemju ceļojumos un pil­nībā piedalītos itin visos viņa projektos. Es tam nebiju gatava. [13] no otras puses, viņš bija uzjautrinošs un apburošs puisis - tāds, uz kuru es varētu pilnībā paļauties. Es sāku pārliecināt sevi, ka mēs spēsim atrast kompromisu.

Darels nepārkāpa vienošanos un nākamo divu dienu laikā pat nepieminēja precēšanos. Kad pamiers beidzās, mēs nolēmām ko­pīgi aiziet uz kino un paēst vakariņas, tādējādi līdz mājās nākšanas brīdim abi bijām krietni pacilātā omā. Bija jau pavisam vēls un visi citi devušies gulēt, tāpēc dzīvojamā istaba piederēja mums abiem vien. Mēs vienkārši sēdējām siltumā un sarunājāmies par visu ko, izņemot precēšanos. Pēkšņi es jutos pagalam nogurusi un šausmās secināju, ka ir jau pieci no rīta. Trakajā steigā, lai tiktu laukā pa durvīm, mēs abi tajās iesprūdām, un, kamēr pūlējāmies atbrīvoties, Džerijs pavisam klusi vaicāja:

- Nu, vai tu precēsies ar mani? [14]

Tā kā šajā rīta stundā mans pretestības līmenis vienmēr ir vis­zemākais, es teicu - "jā, protams" - un ar to visi uztraukumi bija galā.

Beidzot es biju pieņēmusi lēmumu un nu neļāvu domās ielauzties šaubām. Mūsu laulība nepārprotami būs ļoti veik­smīga, tādēļ visi šķietamie šķēršļi pazudīs. Mani nepavisam neatturēja fakts, ka tobrīd mums piederēja tik tikko četrdesmit mārciņas, lai segtu apprecēšanās izdevumus. Mēs rūpīgi visu izplānojām. īpašā atļauja maksās kādas trīs mārciņas; tad vēl vajadzīgas vilciena biļetes līdz Bornmutai, šādi tādi izdevumi taksim, bagāžas pārvešanai un laulību gredzenam - jā, pietiks atlikulikām. Dabiski, tādas lietas kā saderināšanās gredzens vai medusmēnesis nemaz netika pieminētas, un tas mūs pat neuz­trauca - galu galā galvenais bija apprecēties.

Mana tēva atgriešanās laiks nenovēršami tuvojās, tāpēc mēs nolēmām bēgt uz Bornmutu un apprecēties tur. Pati dzīvo­šana vien Bornmutā būtu gluži kā medusmēnesis. [15]

Arodbiedrību darbība mani nekad nav īsti interesējusi, taču dzelzceļa darbinieku streika draudi rosināja mūs paātrināt aiz­braukšanu. Nākamās divdesmit četras stundas mēs drudžaini stūķējām tējas kastēs un visos citos daudzmaz piemērotos ie­saiņojumos manas mantas - grāmatas, notis, ierakstus -, kā arī tos krāmus, [16] ko Džerijs bija pamanījies sakrāt. Kad bijām ar darbiem pusē, es sāku šaubīties, vai vispār tiksim prom. Bijām pasūtījuši divus taksometrus nākamās dienas rītausmā un lū­dzām dievu, kaut varētu sastūķēt tajos visas mantas. Par spīti milzīgajai ceļasomu, kastu un čemodānu gūzmai, joprojām vajadzēja vēl kaut kur iesaiņot ļoti daudz mantu, tāpēc es izmi­sumā sāku darināt veselām kaudzēm brūna papīra saiņus; pē­dējās mantas tika sasaiņotas trijos no rīta.