Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

- Paklau, tā nekas nesanāks, tev vienkārši jāatnāk man līdzi uz zoodārzu un pašai jāapskata dzīvnieki, - viņš ierosināja.

Šāda doma man nepavisam nepatika, jo man bija ļoti stingri ētiskas dabas iebildumi pret savvaļas dzīvnieku turēšanu būros, turklāt visi zoodārzi, kurus agrāk tiku apmeklējusi, bija šausmīgi, smirdīgi ūķi, kādos es neiedomātos turēt pat beigtu kaķi. Savādi, bet Džerijs necentās mani pierunāt un neuzstāja, lai nākamajā rītā eju kopā ar viņu uz zoodārzu. Toties viņš centās man izskaidrot pareizi vadīta zoodārza īsto sūtību, to, cik svarīgi esot saglabāt brīvo dabu nākamajām paaudzēm, ņe­mot vērā cilvēku skaita palielināšanos un civilizācijas izpla­tību.

Viņš skaidroja, ka galu galā, cilvēkiem sarodoties aizvien vairāk un pamazām ielaužoties savvaļas radījumu dabiskajā vidē, zoodārzi kļūs par to pēdējo patvērumu. Viņš pastāstīja, kā centrālajā Āfrikā, aplam organizētas cece mušu apkarošanas kampaņas laikā, tikuši apšauti veseli bari lielo savvaļas zvēru. Vēl citur tika būvēti aizsprosti un appludinātas plašas terito­rijas, kurās pirms tam dzīvojuši un barojušies daudzi savvaļas dzīvnieki. Cilvēku interesēm saduroties ar šo dzīvnieku intere­sēm, dzīvniekiem neizbēgami nebija izredžu uzvarēt. Viņa karstākā vēlēšanās bija izveidot speciālu zoodārzu, kurā turēt un pavairot dažus no šiem dzīvniekiem - cerībā, ka tie pilnībā neizmirs, un īpaši kaismīgi viņš izteica uzskatu, ka visiem zoo­dārziem jāpārstāj būt par vienkāršām izklaides vietām un jā­kļūst par īstām zinātniskām iestādēm, kurās vissvarīgākais ir dzīvnieku labklājība.

Tādā garā viņš runāja visu ceļu līdz zoodārzam, un, pirms es paguvu atjēgties, mēs jau bijām iegājuši lielā koka ēkā, kuru pieskandināja dzīvnieku tarkšķi un spiedzieni. Es tūlīt pat ie­vēroju, ka te nevalda smaka, kas domās parasti saistījās ar zoo­dārziem. Tās vietā apkārt jaudās tīkamais salmu, pārtikas un dzīvnieku silto ķermeņu aromāts. Taču vislielāko iespaidu uz mani atstāja Džerija attiecības ar visiem šiem radījumiem. Pēkšņi šis šķietami aprobežotais jaunais cilvēks pavisam pār­vērtās. Biklums pagaisa, viņš svinīgi pastaigājās šurpu turpu gar būru rindām, cienāja ikkatru dzīvnieku ar gardiem kumo­siem un sarunājās ar to. Viņš tos patiesi mīlēja, un arī dzīvnieki dīvainā veidā mīlēja viņu [6] un izrādīja nepārprotamu uzticību. Tie spiedza kā mazi bērni, cenzdamies pievērst viņa uzmanību, vai arī dedzīgi lēkāja pa saviem būriem, lai taptu pamanīti. Es lēni sekoju Džerijam starp būru rindām, kautrīgi ielūkojos katrā būrī, un šie jaukie radījumi mani stipri aizkustināja. Slai­dais milzu skudrulācis, kas izskatījās gluži kā pārmoderns au­tomobilis, uzmanīgi piegāja pie sava mājokļa priekšējās sienas, lai tiktu pie glāstiem; daudzkrāsainie makao dažādās toņkārtās klaigāja "Robert!"; burvīgie mazie vāverpērtiķīši sēdēja kā klauni, piešķiebuši galvu sānis. Visi šie dzīvnieki kādā īpašā veidā neap­šaubāmi zināja, ka uz viņiem skatās, tomēr nelikās ņemam ļaunā manu klātbūtni - gandrīz vai šķita, ka viņi mani pieņem.

Mēs pavadījām zoodārzā krietni ilgu laiku, kamēr Džerijs katru no dzīvniekiem vēlreiz pabaroja un nomainīja samirku­šos salmus pret sausiem, un es vienkārši sēdēju uz kastes un vēroju viņu. Viņš strādāja klusi un prasmīgi, acīmredzami iz­baudīja savu nodarbi un uzrunāja ikvienu dzīvnieku, kam gāja garām. Viņš nepārprotami bija aizmirsis par manu klātbūtni un pilnīgi pievērsies tiem. Mani tas viss patiesi apbūra, un es gluži negribīgi pārtraucu klusumu, lai apvaicātos par dažā­diem dzīvniekiem.

- Nu, tagad es vismaz zināšu, par ko rakstu, - es teicu, kad bijām atgriezušies mājās. - Jāatzīst, viņi tiešām ir apburoši.

Pēc šī zoodārza apmeklējuma mūsu draudzība izvērtās pla­šāka. Es tajā laikā strādāju sava tēva pilsētas birojā, kur nu ska­nēja nemitīgi telefona zvani. Vai es piekristu kopā ar Džeriju paēst pusdienas? Ja nē, tad varbūt padzert rīta kafiju vai pēc­pusdienā tēju? Kā būtu ar teātra apmeklējumu vai kādas labas filmas noskatīšanos? Mans tēvs diezgan dzēlīgi painteresējās, kurš gan maksājot man algu, jo tā vien šķita, ka es lielāko daļu laika pavadu ārpus biroja.

- Neuztraucies, tēt, - es viņu mierināju, - mēs vienkārši esam labi draugi, un viņš tik un tā drīz brauks projām.

Vienīgā atbilde, ko no tēva saņēmu, bija īgns ņurdiens, taču viņš nepārprotami bija nobažījies, ka mani pārlieku apburs šā cilvēka uzmanība, kurš tik ļoti atšķīrās no citiem maniem draugiem.

Maniem vecākiem par lielu atvieglojumu, Darela kungs kādu rītu rāmi paziņoja, ka drīz došoties prom, jo visi dzīv­nieki nonākuši savās jaunajās mītnēs un nekāda cita iemesla uzturēties ziemeļos viņam neesot, turklāt viņš sen nebija re­dzējis māti un sprieda, ka vajadzētu atgriezties Bornmutā. Šo­reiz es pavadīju viņu uz staciju ar mazliet lielāku prieku.

Tikko biju atgriezusies birojā, iezvanījās telefons. Zvanīja mans tēvs un noprasīja, vai Džerijs veiksmīgi aizbraucis.

- Jā, - es apstiprināju.

- Nu tad mēs visi varbūt varēsim mazliet pastrādāt, - tēvs noteica un noskaitīja man veselu virkni rīkojumu. Nolikusi klausuli vietā, es pagriezos pret savu galdu. Biroja durvis at­sprāga vaļā, un tajās parādījās Džerijs Darels, spiezdams pie krūtīm lielu klēpi pavītušu krizantēmu. Viņš pastūma puķes uz manu pusi, nepārprotami paskaidrodams - "tās tev". Tad, pagriezdamies uz promiešanu, viņš saminstinājās:

- Tu laikam gan nevēlēsies ar mani precēties?

Pēc tam paraustīja plecus un greizi pasmīnēja.

- Nemaz necerēju, ka tu vēlēsies, - viņš teica un aizgāja.

Mana tēva atvieglojuma sajūtai nebija lemts ilgs mūžs, jo ar

katru pasta sūtījumu es saņēmu vēstuli vai pastkarti, reizēm ari garu telegrammu. Tad pienāca briesmīgā diena, kad bija atsū­tīta man adresēta liela paka. Manam tēvam tas likās par traku. Viņš iesauca mani savā istabā.

- Klausies, Džekij, starp tevi un to puisi Darelu noteikti kaut kas notiek. Neviens vīrietis netērēs laiku un naudu, rak­stīdams meitenei vēstules un sūtīdams viņai dārgas dāvanas, ja necerētu kaut ko saņemt pretī. Es gribu zināt patiesību, lai cik ļauna tā būtu. [7]

Es pūlējos nesmieties par sava parasti tik saprātīgā radītāja iz­turēšanos un bez jebkādiem panākumiem centos viņu pārlie­cināt, ka starp mani un Džeriju pilnīgi nekas nenotiek. Sekoja gara tirāde par bezprincipu vīriešiem, kuri pavedina nabaga ne­vainīgas sievietes neceļos, līdz beidzot es jutos tā, it kā piedalītos kādā Viktorijas laikmeta melodrāmā. Ap to brīdi situācija pārstāja mani uzjautrināt, es biju pamatīgi noskaitusies gan uz tēvu, gan Darelu. Tad man prātā iešāvās neķītra doma. Vai pats Džerijs nopietni ticēja, ka es vēlos viņu precēt? Bija darāms tikai viens - es nosūtīju telegrammu: "NOTEIKTI JĀRUNĀ ZVANI NEKA­VĒJOTIES APMAKSĀŠU RĒĶINU JA NEPIECIEŠAMS." Iedo­mājos, ka šāda taupība rosinās viņu rīkoties. [8]

Gandrīz nekavējoties pienāca atbilde: "PIEZVANĪŠU ŠO­VAKAR." Es nonīku pie telefona, kā pašai likās, stundām ilgi, tāpēc tobrīd, kad Darels tiešām piezvanīja, biju noskaitusies gan uz viņu, gan sevi, un nikni uzbruku tam. Kā viņš uzdroši­nās nostādīt mani tik neveiklā stāvoklī! Lai nebūtu vairs nekādu vēstuļu, pastkaršu, telegrammu un pilnīgi noteikti - nekādu paciņu! Kaut ari izjūtu pateicību par viņa iepriekš izrādīto laipnību, tas viss tālu pārsniedz normālas draudzības robežas, tādēļ visa veida sakari jāizbeidz. Nabaga Darels nespēja ne vār­diņu iespraust pa vidu.