Džekija Darela: ZVĒRI MANĀ GULTĀ

- Var jau būt, ka es spētu aprakstīt savus trīs ceļojumus, kaut arī tas noteikti izklausīsies drausmīgi.

- Manu mīļo zēn, tu taču negribi visā nopietnībā apgalvot, ka aprakstīsi trīs ceļojumus vienā pašā grāmatā? - Larijs šausmās iebilda. - Tu laikam esi jucis. Skaidrs kā diena, - katrs ceļo­jums jāapraksta savā grāmatā!

- Goda vārds, Larij, man tā nešķiet. Neaizmirsti, ka man nav nopietnas rakstīšanas pieredzes. Tev jau labi - tev patīk rakstīt, un tu to esi darījis jau gadiem ilgi, toties man pat vēstuļu rak­stīšana liekas garlaicīga. Pajautā mātei, cik reižu tiku viņai rak­stījis, kamēr biju prom no mājām.

- Tas nepavisam nav viens un tas pats. Lai nu kā, pamēģini, un tad jau redzēsim. Esmu gatavs izlasīt pirmās pāris nodaļas un godīgi izteikt savu viedokli, kaut arī par dzīvniekiem veltītu literatūru neko daudz nezinu. Turklāt esmu apņēmības pilns ieteikt tevi saviem izdevējiem - Fabers. Uzklausi manu pa­domu, netērē spēkus ar aģentiem - viņi tikai krāpjas un savāc tavu naudu par neko, bet sāk rosīties tikai tad, ja autors izrādās veiksmīgs.

Bija vairāk nekā skaidrs, ka Darels nepavisam netraucas se­kot šim "labajam, saprātīgajam padomam", bet es biju apņē­musies panākt, lai viņš kaut vai pamēģina. Vēlāk tonedēļ mēs noklausījāmies gaužām garlaicīgu radiopārraidi par dzīvi Rie­tumāfrikā. Dzirdējusi Darela ilgstošos vaidus, es ieminējos:

- Ja tu domā, ka varētu pastāstīt labāk, kāpēc neparunāt ar BBC par Rietumāfriku?

- Tu jau zini, ka tā nav tāda veida rakstīšana, kādu Larijs ie­teica, - viņš atbildēja.

- Protams, zinu, bet tas būtu sākums un vismaz kāds veids, kā nopelnīt, - es neatlaidos.

- Lai nu būtu, bet par ko lai runāju radio?

Man sāka zust pacietība.

- Beidz jel gausties un kaut vai pamēģini, Džerij. Galu galā tu ar saviem stāstiem par afrikāņiem un savāktajiem dzīvniekiem spēj mani uzjautrināt stundām ilgi, kāpēc gan nepamēģināt to visu sniegt klausītājiem? Apsoli, ka tu to izdarīsi. Tas tomēr ir labāk, nekā šeit sapūt.

Šis jautājums vairākas dienas netika pieminēts, un tad es dzirdēju Džeriju lūdzam Margo apvaicāties, vai kāds no viņas draugiem varētu aizdot viņam rakstāmmašīnu.

- Zinu, ka Džekam viena veca mašīna ir. Pavaicā, kad viņš atgriezīsies. Ja viņš aptvers, ka tu ar to vēlies nopelnīt naudu, esmu pārliecināta, ka viņš tev to aizdos.

Pēkšņi Darels nosprieda, ka nespēj sagaidīt Džeka atgrieša­nos - viņam rakstāmmašīnu vajadzēja tūlīt. Nomas maksa bija apmēram trīsdesmit mārciņas nedēļā, un tik daudz mēs vien­kārši nevarējām atlicināt. Nebija citas izejas, kā pārdot Džerija grāmatas, jo dažas no tām bija patiešām vērtīgas. Šo dārgumu pārdošana, likās, Darelu sasparoja, viņš sāka rakstīt uzmetu­mus par saviem Āfrikas ceļojumiem, pierakstīdams dažādas detaļas, kas varētu noderēt radiopārraidei.

- Esmu izlēmis, - viņš kādu rītu apņēmīgi paziņoja. - Es uz­rakstīšu par mataino vardi un tās ķeršanu. Vienīgā problēma ir noskaidrot, cik vārdu ir piecpadsmit minūšu ilgā aprakstā.

- Jābūt kādam paņēmienam, kā to izdarīt.

Mēs zinājām, ka kaut kur mājā atrodas "Rakstnieku un ak­tieru rokasgrāmatas" sējums, kas reiz piederējis Larijam, un visbeidzot Darela kundze to izraka no grāmatu kaudzes, kuru bija grasījusies ņemt līdzi uz Leslija mājām. Ieslēdzies mūsu mazajā istabiņā un nodrošināts ar nebeidzami daudzām tēj­kannām, Darels nodevās eksperimentam - "Matainās vardes medībām"; katra pabeigtā lappuse tika nodota man vērtēšanai un daudzo drukas kļūdu izlabošanai. Izklausās satraucoši, bet neviens no Darelu ģimenes neprata rakstīt bez kļūdām, kaut arī visi bija ieguvuši privātskolu izglītību, un Darela kundze.patiesi lepojās, ka viņa, kas bija mācījusies pavisam mazā amerikāņu skoliņā Indijā, gramatiku zināja labāk par visiem saviem bēr­niem, kas bija izglītoti par bargu naudu. Biju aizrāvusies ar stāstu par dīvainajiem abiniekiem ar bieziem, matiem līdzī­giem izaugumiem uz pakaļkājām. Šos dzīvniekus Džerijs bija atradis, sagūstījis un atvedis uz Londonas zoodārzu, un es ne­spēju vien sagaidīt, kad nākamā lappuse izritināsies no rak­stāmmašīnas ruļļiem. Lai taupītu laiku un Džerija divus pirkstus, es izdomāju vienkāršu paņēmienu drukas kļūdu labo­šanai - uzdrukāju labojumus uz līmpapīra, tad tos izgriezu un uzlīmēju uz aplamā vārda. Dabiski, tas bija ļoti nogurdinoši, bet galu galā izdevās sasodīto rakstudarbu pabeigt, un tad atlika to vairs tikai nosūtīt BBC radiolasījumu nodaļai Londonā un cerēt. Mūsu parastajai nodarbei - pasta gaidīšanai - pievienojās zināma aizrautība, vismaz ar mani tā notika. Darels neizrādīja nekādu interesi.

Kādu rītu Darels bez jebkāda redzama iemesla pēkšņi ieteicās:

- Varbūt tev vajadzētu apgriezt matus? Man apnikusi tava Centrāleiropas bēgles frizūra, - un, pirms es paspēju ko iesākt, viņš kopā ar Margo iestiepa mani vannas istabā un, vicinā­dams šķēres, metās uzbrukumā manām viļņotajām cirtām, pilnīgi neņēma vērā manus protestus un neļāva man ieskatīties spogulī. Viņi cirpa un cirpa, kamēr es sāku justies plikpau­raina. Kad abi beidzot bija ar savu rokudarbu apmierināti, viņi ļāva man paskatīties spogulī. Man par lielu pārsteigumu, re­zultāts bija gluži pieņemams, un manu īso griezumu vēlāk ļoti populāru padarīja Odrija Hepberna filmā Sabrīna Fair. Kopš tā laika daudzi centušies mani pierunāt, lai atkal ataudzēju ga­rus matus, bet Darels to nepieļāva, un es pati, aplūkodama vecas fotogrāfijas, nevaru teikt, ka pārmetu viņam.

- Tu taču saproti, ka Larijam daudzi darbi tikuši atmesti at­pakaļ, tāpēc nesaceries par daudz no vienas mazas uzstāšanās, - tas bija viss, ar ko dārgais laulenis mani mierināja.

Un tad beidzot pienāca atbilde: nevis strups atteikums, bet gan ārkārtīgi apburoša vēstule no Redlija kunga, kurš lūdza Džeriju piezvanīt un aprunāties par viņa radiolasljumu. Mēs steigšus metāmies uz Leslija māju parādīt visiem vēstuli un ari izmantot telefonu. Mēs tikko spējām noticēt - BBC ne tikai ļoti patika stāsts, bet darbinieki arī vēlējās to pavisam drīz pa­laist ēterā un gribēja, lai Džerijs pats to nolasītu.

Raidījumam bija lieli panākumi. Ikviens apgalvoja Džerijam, ka viņš ir dzimis radio stāstnieks, un Radio lasījumu nodaļa vienmēr ar prieku pieņems vēl citus stāstus, ja tie ari turpmāk būs tik labi. Tomēr vēl vairāk mani iepriecināja čeks par piecpa­dsmit mārciņām. Šis fakts beidzot pārliecināja Darelu, ka Larija ierosinājumam varbūt ir kāda jēga un ka viņam vajadzētu pa­mēģināt uzrakstīt grāmatu par savu pirmo ceļojumu uz Āfriku. Džerijs jau bija izdomājis piemērotu nosaukumu - "Pārpildītais šķirsts" - un nu vajadzēja tikai to nožēlojamo gabalu uzrakstīt.

Ar to bridi mūsu dzīve kļuva stipri atšķirīga. Darels atklāja, ka vieglāk ir rakstīt pa naktīm, kad neviens viņu netraucē, tā­pēc nolēma kļūt par nakts radījumu. Tas padarīja mūsu attie­cības visai saspringtas. Mūsu dzīves telpa bija ļoti maza, man bija ārkārtīgi trausls miegs, un es trūkos augšā no vismazākā troksnīša, taču nauda bija vajadzīga, tāpēc nācās pielāgoties. Tieši tajā brīdī, kad mūsu līdzekļi bija praktiski izsīkuši un nā­cās atteikties no īrētās rakstāmmašīnas, palīgā nāca dārgumiņš Džeks un aizdeva savu portatīvo rakstāmiekārtu, līdz episkais darbs būs pabeigts. Šī rakstāmmašīna grabēja ievērojami klu­sāk nekā mūsu īrētā, tāpēc es biju Džekam divkārt pateicīga.