Džekija Darela: ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Visas šīs drudžainās darbošanās laikā mana pamāte satrau­cās aizvien vairāk un vairāk, jo viņai vienīgajai nāksies stāties pretī tēva dusmām, kad tas atgriezīsies.

- Neraizējies, es atstāju vēstuli un silti iesaku iedot to vi­ņam, pirms vēl viņš atklājis manu nozušanu. Tādā kārtā, ja palaimēsies, tu varēsi novērst vētru.

Dabiski, īpaši atvieglota viņa nejutās.

- Tev vienkārši jānovēl visa vaina uz mani, - es apgalvoju ar aizceļojoša cilvēka pārliecību. - Pasaki, ka es iespītējos un tevi neklausīju. īpaši uzsver, kā tu centies mani pārliecināt, lai esmu prātīga un respektēju tēva viedokli. Pastāsti, kā tu lūdzies pagai­dīt viņa atgriešanos, lai varu pati visu izstāstīt. - Mani pilnīgi ne­uztrauca, kā pamāte mani nomelnos. Zināju, ka laba nebūšu tik un tā. Atstāju visu pamātes ziņā.

Nespēju saprast, kā man pēc gandrīz trīs stundu ilgas gulē­šanas izdevās tikt ārā no gultas, tomēr galu galā mēs iespiedā- mies gaidošajos taksometros un ceļojums varēja sākties. Rīts bija nožēlojams - pelēks, drūms un mitrs, galīgi nepiemērots līksmai bēgšanai, taču es biju pārāk nogurusi, lai uztrauktos par ko citu kā vien par tikšanu iekšā sasodītajā vilcienā.

Pēc ilgas blandīšanās pa staciju Džerijs beidzot noķēra vienu no izvairīgajiem radījumiem - nesēju. Viņš nebija ne jaunības spēka gados, ne īsti labā omā, tomēr beigu beigās parādījās ar ratiem un sakrāva tajos mūsu bagāžu, laipni apbrauca svarus un ripināja uz Londonas perona pusi. Mēs abi turējāmies aiz­mugurē, stiepdami papīra saiņus un vicinādami stāvlampu. Laikam izskatījāmies mazliet dīvaini šādā rīta stundā, jo tā vien likās, ka sacēlām nelielu sensāciju, streipuļodami šurpu turpu starp cienījama izskata biznesmeņiem.

Vecīgs uzraugs vēroja mūs tuvojamies pa peronu un norā­dīja nesējam, kur sakraut bagāžu. Kad bijām piebraukuši klāt, viņš sērīgi uz mums paskatījās.

- Vai jūs taisāties precēties? - viņš noprasīja.

- Jā, - es atteicu, pūlēdamās saturēt jūkošos saiņus.

- Nu ko, lai Dievs stāv klāt, - viņš teica un pavicināja ar ka­rodziņu. [17]

Mūsu ierašanās Bornmutā tās pašas dienas pievakarē bija satraucoši atšķirīga no ceļojuma drūmā sākuma, un es jutos ārkārtīgi atvieglota, būdama kopā ar cilvēkiem, kuri sirsnīgi atbalstīja mūs un mūsu laulību. Visa ģimene bija sapulcējusies mūs sagaidīt un vai kūsāja no sajūsmas, sacenzdamies cits ar citu mūsu uzmanības piesaistīšanā. Darela kundze pastāstīja, ka tikko saņēmusi vēstuli no Larija - viņš strādāja diplomātis­kajā dienestā Dienvidslāvijā - un dīvainā kārtā arī viņš šo afēru atbalstot. Šis fakts likās dodam zaļo gaismu pasākuma turpinā­šanai, kaut arī Margo iebilda, ka Larija viedoklim tik un tā ne­esot nozīmes; lai nu kā, bija patīkami saņemt ģimenes galvas atbalstu.

- Tā, mīļais, - Darela kundze pievērsās Džerijam, - kādas ir jūsu domas par kāzām?

- Nu, mēs ar Džekiju uzskatām, ka tām jānotiek pēc iespējas ātrāk - gadījumā, ja ierodas tētis ar bisi, - Džerijs atbildēja.

Tā nu nākamajā dienā tika izsludināta operācija "kāzas", un ģimenes locekļi tika izsūtīti pa visu Bornmutu dažādos uzdevu­mos. Mēs ar Džeriju uzmeklējām dzimtsarakstu nodaļu. Tur mūs izprašņāja burvīga sieviete, kura, par spīti dzimšanas apliecībai, nekādi negribēja ticēt, ka man jau ir divdesmit viens gads; galu galā ceremoniju tika nolikta uz divdesmit sesto feb­ruāri. Margareta pati sevi bija iecēlusi par virspavēlnieci un ap­solījusi sagādāt ēdienus, arī kāzu torti, savukārt Darela kundze un Leslijs uzņēmās gādāt, lai būtu papilnam dzērienu. Kad pa­ziņojām, ka kāzām jānotiek pēc trim dienām, dāmas, gluži pre­tēji mūsu iedomātajam, pārbijās. Kā gan tik īsā laikā visu varēs paspēt sagatavot, viņas vaidēja.

- Ak, neraizējieties, - Džerijs teica, - būs jau labi.

Nabaga Margo izmisumā metās prom no mājas, izrīkodama

sagaidīt viņu uz tēju pusčetros, jo viņai būšot nepieciešams at­gūt spēkus pēc grūtās cīņas konditorejā. Kad ieradāmies resto­rānā, viņas, protams, tur vēl nebija, tomēr drīz vien Margo pa­rādījās, starojoši smaidīdama, un pašapmierināti apsēdās.

- Kā klājās, Margo? - Džerijs vaicāja.

- Vajadzēja gan nopūlēties, - viņa atbildēja, - lai pierunātu to nožēlojamo konditoreju uzcept kādu kūku divdesmit četrās stundās.

- Nu, pastāsti jel, kas notika.

Viņa esot iegājusi konditorejā un smaidot pasūtījusi vien- kārtainu kāzu torti.

- Protams, kundze, uz kuru dienu?

- Uz pirmdienu, - Margo atbildējusi

- Ko? - pārdevēja noelsusies. - Tas nav iespējams!

- Saprotu, ka laika nav daudz, bet tās ir neparastas kāzas, ļoti romantiskas. Ziniet, viņi aizbēguši no mājām.

Šis paziņojums acīmredzami atstājis iespaidu, un drīz vien to zinājis ikviens visā konditorejā, un visi esot izrādījuši sa­jūsmu par sev piešķirto lomu romantiskajā lugā. "Cik jauki", "cik neparasti", "par tādām lietām parasti raksta avīzēs, bet ne­kad necerēju kaut ko tādu piedzīvot tepat mūsu pilsētā!"

- Lai nu kā, - Margareta smiedamās pabeidza stāstījumu, - viņi sirsnīgi apsolīja torti piegādāt laikā un lika man jūs abus apsveikt.

Pateicībā par viņas pūlēm mēs pasūtījām lielus krēma tortes gabalus. Margareta tos locīja iekšā ar acīmredzamu patiku.

- Tā, Džerij, un kā būs ar laulību gredzenu? - Margo vai­cāja, atkal kļūdama lietišķa. - Iesim un dažus apskatīsim!

Visbeidzot mēs vienojāmies par tievu, pieticīgu astoņšķaut- ņainu zelta stīpiņu, kura, kā juveliera ļoti praktiskais asistents piesardzīgi aizrādīja, nevalkāšoties labi, ja kundze grasoties da­rīt mājas darbus. Taču man gredzens patika, un, kas zina, var­būt vēlāk varēsim atļauties ko jaunu. [18] tika izdotas vēl dažas no mūsu vērtīgajām mārciņām, un pēdējā izšķērdības uzplūdā mēs visi saspiedāmies taksī, pa ceļam apstādamies pasūtīt pu­ķes - pušķi man un dažus rotājumus mājai. Kopējā sajūta bija aplama. Visi citi bija satraukti un sajūsmināti, bet mēs ar Dže­riju uzvedāmies kā mūžību precējušies, visu uzņēmām vēsā mierā un gandrīz vai tā, it kā mums uz to būtu visas tiesības.

Turpmākās divas dienas pagāja, iekārtojot mazo dzīvoklīti. Kaut arī tikai maza istabiņa mājas aizmugurē, tomēr tā bija burvīga. No istabas pavērās skats uz plašo dārzu aiz mājas, un tālumā varējām saskatīt Svētās Katrīnas zemesraga viršiem ap­augušo smaili. Ap priedēm lidinājās meža baloži un citi savva­ļas putni, un es nudien jutu, ka beidzot dzīvoju laukos. Margo bija mēbelējusi istabu vienkārši, bet tur bija omulīgi, īpaši, kad iekūrām uguni mazajā krāsniņā. Istabā tieši pietika vietas div- guļamajai gultai, mazam rakstāmgaldiņam, viendurvju drēbju skapim, kumodei un vienam šūpuļkrēslam. Bija patiesi uzjautrinoši izvietot visas mantas šajā istabā, kaut arī Džerijs satraucās par savām grāmatām. Margo gan drīz atrisināja šo problēmu un atgriezās ar grāmatplauktu, kam atradās vieta virs kumodes. Viņa atnesa arī mazītiņu skapīti pie gultas un lampu. Šajā stadijā nebija nepieciešams raizēties par virtuves piederumiem, jo ēst grasījāmies kopā ar visiem.

Šī miniatūrā jucekļa vidū grozījās arī Margaretas pirmais vīrs Džeks Brīzs.

- Tieši tas cilvēks, kas mums vajadzīgs, - Džerijs teica. - Mēs rīt precēsimies, varbūt tu piekristu būt par liecinieku, vai kā nu viņus dēvē dzimtsarakstu nodaļā? Ak, jā, šī ir tā persona, kuru es grasos precēt, - viņš piebilda, pastumdams mani uz priekšu.