Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

- Nabadzīte, - Džeks novilka, - kā tu pamanījies sapīties ar Dareliem? - Parāvis uz augšu vienu no savām pinkainajām uz­acīm, viņš vēl noprasīja, - nebija taču spiesta lieta, vai ne? - un tad ierēcās smieklos.

- Protams, būšu jūsu liecinieks, Džerij. Kaut ko tādu es ne­parko mūžā nepalaistu garām, taču uz kāzu dāvanu gan nece­riet. Ņemot vērā visus manus pienākumus, bērnus un sievas, es nudien nevaru atļauties izšķiest savu sūri grūti pelnīto nau­diņu par jūsu greznumlietām.

Drīz vien uzzināju, ka Džeks vienmēr izturējies kā pēdējais ubags, un nu tas jau kļuvis par ģimenes joku, bet īstenībā viņš, gluži kā visi citi Skrūdža tipa cilvēki, bija ārkārtīgi devīgs.

Svētdienas naktī mēs tradicionālās vecpuišu ballītes vietā noturējām nelielu ģimenes saietu, tādējādi grupiņa, kas nāka­majā dienā ieradās dzimtsarakstu nodaļā, izturējās neparasti mierīgi. Bez šaubām, diena bija tik drūma, cik vien iedomā­jams, pelēka un mitra.

Mēs laikam gan izskatījāmies dīvaini, jo bija pilnīgi skaidri redzams, ka ne Džerijs, ne es šim īpašajam gadījumam par godu neesam sagādājuši jaunu drēbju kārtu. Mums nebija liekas naudas drēbēm, tāpēc vajadzēja izlīdzēties ar jau esošajām. Es tomēr biju centusies turēties pie vecās paražas - uzģērbusi kaut ko vecu (mans mētelis), kaut ko jaunu (pāris neilona zeķu), kaut ko dāvinātu, kaut ko patapinātu (Margaretas blūze), kaut ko zilu (šalle). Darels izskatījās pavisam glīts un kārtīgs, un - pil­nīgi neiedomājami - bija pat nospodrinājis kurpes. [19]

Ceremonija bija diezgan īsa. Atceros, es nespēju aptvert, ko gan es daru, kāpēc esmu šādā afērā iesaistījusies, bet atguvos pietiekami, lai apstiprinātu, ka ņemu Džeraldu Malkolmu par savu likumīgi laulātu vīru. Drīz viss bija galā, un mēs braucām atpakaļ uz mājām. Džerijs smaidīja un spieda man roku. - Nu jau ir par vēlu, - viņš teica, - esmu tevi sagūstījis. [20] Kaut arī kāzu svinības notika šaurā lokā, tajās nekā netrūka. Tika teiktas runas, uzsaukti tosti un sagriezta, un notiesāta kāzu torte, kuru, kā solīts, piegādāja jau no rīta. Viesi ķircinājās un izjokoja cits citu uz nebēdu, un bija pilnīgi skaidrs, ka visi bija labā omā.

Ne reizi neatskanēja jautājums par medusmēnesi, jo mums vairs nemaz nebija naudas, bet es to uztvēru kā atvieglojumu un jutos gluži apmierināta par to, ka mūsu dzīvei nāksies ritēt vienīgi ap pašu mazo istabiņu un ģimeni. Dabiski, mūsu iz­priecas bija pieticīgas, taču mēs nekad nejutāmies garlaikoti

vai kaut kādā veidā ierobežoti. Bija kaudzēm grāmatu, ko lasīt, jauks lauku apvidus, kur pastaigāties, un dārgumiņš Džeks Brīzs mums bija iedevis vecu radioaparātu.

Mūsu naudas krājumi strauji izbeidzās, tāpēc man nācās rūpīgi novērtēt situāciju, palīdzēt Džerijam izplānot kampaņas un arī, svarīgāk par visu, plānot mūsu izdevumus. Tajā laikā Džerijam bija divas vājības - smēķēšana un tējas dzeršana, un es biju apņēmusies gādāt, lai viņam nekādā gadījumā nenāktos no tām atteikties. Mūsu pirmā nopietnā problēma bija sagādāt Džerijam darbu. Visi viņa pūliņi atrast darbu Anglijā izrādījās nesekmīgi, tāpēc mēs nolēmām, ka nāksies doties tālākos mek­lējumos, varbūt kādā savvaļas dzīvnieku apgabalā Āfrikā, vai pat emigrēt uz Austrāliju. Tā kā mēs nevarējām atļauties pirkt laikrakstus, kuros tika publicēti oficiāli sludinājumi, katru dienu devāmies svētceļojumos uz Centrālās bibliotēkas lasītavu. Darba piedāvājumu loks tādam cilvēkam kā Džerijs - bez aka- " dēmiskās izglītības vai komerczināšanām - bija gaužām iero­bežots, tomēr mēs cerējām, ka kaut kas ar dzīvniekiem saistīts visdrīzākajā laikā parādīsies. Turklāt vēl mēs noskaidrojām visu Austrālijas, Amerikas un Kanādas zoodārzu nosaukumus un adreses, un nākamo pāris nedēļu laikā nosūtījām veselas vēs­tuļu straumes ar Darela toreizējo sasniegumu aprakstiem, kas tik jaunam cilvēkam nemaz nebija neievērojami. Pēc tam mēs bažīgi gaidījām atbildes. Pārsteidzoši, cik nedaudzi zoodārzi saņēma drosmi kaut vai atzīt vēstules saņemšanu, un tie daži, kuri vispār atbildēja, neko nevarēja piedāvāt. Šis ieguldījums izrādījās pilnīgi nevērtīgs. Es gan nejutos kā zaudētāja, drīzāk vienkārši pārskaitusies, un mēs turpinājām blenzt laikrakstu sludinājumos.

Tajā laikā Džerija kādreizējais partneris vaicāja, vai mēs vē­lētos Mārgeitā pieskatīt piekrastes zvērnīcu, kas atradās viņa

aizbildniecībā. Viņš nevarētu atļauties maksāt mums algu, toties segtu mūsu dzīvošanas un pārtikas izdevumus, kā ari maksu par transportu. Darels ar sajūsmu pieķērās iespējai atkal strādāt ar dzīvniekiem.

- Lai nu kā, - viņš teica, - tev tas būs labs treniņš.

- Bet es taču neko nejēdzu no dzīvnieku kopšanas, - es ie­bildu.

- Drīz tu iemācīsies.

Mazais zoodārzs ietilpa piekrastes izpriecu parkā un bija pa pusei akvārijs, pa pusei zvērnīca. Drīz vien es biju aizrautīgi nodevusies banānu un apelsīnu mizošanai, kauliņu lupināša- nai no ķiršiem, mazuļu barošanai no pudelītes un vispārējai dzīvnieku kopšanas zināšanu apguvei smagā darbā. Drīz vien es arī sapratu vecā, labā noteikuma jēgu, ka neko nevajag mā­cīties no vīra. Man nekas netika aiztaupīts. [21]

- Es nevarēju dabūt ārā visus mēslus, kas uz tā būra grīdas, - es žēlojos.

- Nu tad padarbojies ar rokām, - tā bija visa palīdzība, kādu izdevās gūt.

Kaut arī darbs bija nogurdinošs un apnicīgs, es neparko ne­būtu palaidusi garām šo izdevību trīs nedēļu garumā, un sav­vaļas dzīvnieku aprūpe man sāka sagādāt prieku. Tomēr man arī nebija žēl atgriezties Bornmutā.

Augļu kapāšanas un būru tīrīšanas starplaikos man bija laiks, lai koncentrētos mūsu nākotnei, un sāka izkristalizēties kāda doma. Larijs Darels bija gluži sekmīgs rakstnieks un, cik man zināms, vienmēr mudinājis ari Džeriju ķerties pie rakstī­šanas. Ja viens no Dareliem spēj rakstīt un ar to pelnīt naudu, kāpēc otram arī nepamēģināt? Tā sākās operācija "Uzmākša­nās". Nabaga Darels cieta gaužas mokas. Dienām ilgi es plijos viņam virsū, rosinādama kaut ko kādam uzrakstīt.

- Es neprotu rakstīt, vismaz ne tā, kā Larijs.

- Kā tu vari to zināt, pirms neesi pamēģinājis? - es neatlaidos, un pilnīgā izmisumā nabaga Darels mēģināja izlikt dažas domas uz papīra.

- Par ko tad man vispār vajadzētu rakstīt?

- Nu, kaut vai par saviem ceļojumiem.

- Kurš gan gribēs kaut ko par tiem zināt?

- Es gribēšu, tā ka ķeries klāt!

Larijs ar sievu Evu tieši tobrīd bija Anglijā. Viņi gaidīja savu pirmo bērnu, un tika nolemts, ka mazulim labāk piedzimt An­glijā nekā Dienvidslāvijā. Kaut arī tikšanās ar ģimenes ģēniju bija nedaudz satraucoša, man jāatzīst, ka viņš bija daudz jaukāks cilvēks, nekā biju iztēlojusies. Larijs bija īss un drukns, viņā vienā mirklī varēja pazīt Darelu, jo viņam piemita viss Darelu šarms un humors, vienīgi daudz filosofiskāks un izsmalcinātāks. Gan viņš, gan Eva pret mani izturējās ļoti mīļi un laipni, un La­rijs pamatīgi uztraucās par Džerija nespēju atrast darbu.

- Kāpēc gan tu nesaraksti grāmatu par visiem tiem saviem briesmu pilnajiem ceļojumiem un pārmaiņas pēc nenopelni mazliet naudas? Galu galā, Britānijas ļautiņiem trakoti patīk stāstiņi par pūkainiem zvēriņiem un džungļiem, un uzrakstīt būtu tik vienkārši - tev ir papilnam materiālu un visa kā.

Džerijs, protams, nebija ieinteresēts turpināt šo sarunu, to­mēr juta, ka es uz viņu cieši skatos.