Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

- Dieva dēļ, kas noticis? - viņš nebeidza taujāt, kad beidzot tika pie vārda. Es centos izskaidrot sava tēva attieksmi pret mūsu sakaru, un Džerijs, man par sarūgtinājumu, tēva bažām pilnīgi piekrita. Viņš uzskatīja, ka labākais šajā situācijā būtu pēc iespējas ātrāk atgriezties un mēģināt visu noskaidrot. Velti Džeriju pierunāt lieki nešķiest naudu, viņš apgalvoja, ka tas esot mazākais, ko viņš varot darīt, lai mūsu mājā no jauna sāktu valdīt miers un harmonija. Tajā brīdī, kad noliku klau­suli, istabā ienāca tēvs. Es viņam pastāstīju, kas noticis un ka Džerijs grasās ierasties un visu tēvam paskaidrot personīgi.

- Labi, labi, - tēvs teica, - es tam jauneklim skaidri un gaiši likšu saprast, ka viņa lakstošanās ap tevi mani neiepriecina. Galu galā, kas viņš tāds ir? Ko mēs par viņu zinām? Spriežot pēc paša stāstītā, viņa izcelšanās ir visai apšaubāma un viņam galīgi nav naudas, nedz ari, spriežot pēc rakstura, pastāv izre­dzes kādreiz to iegūt. [9]

Es vēlreiz apgalvoju, ka mani ne mazākajā mērā neinteresē ne Džerijs pats, ne viņa izredzes nākotnē un ka tētis ceļ traci par neko.

Pēc divām dienām manu nelaimju cēlonis ieradās pats per­sonīgi, taču tobrīd šī situācija mani nepavisam vairs neuzjaut- rināja un es nevēlējos neko citu, kā mieru mājā. Norūpējusies gaidīju, kamēr mans radītājs un Darels ieslēgušies apspriedās. Biju zināmā mērā gaidījusi niknu brēku, taču tās vietā dzirdēju nepārprotemi miermīlīgu sarunu, kuru pāris reizes pārtrauca skaļu smieklu šaltis. Līdz sarunas beigām biju pārskaitusies gluži zilimelna.

Pie sevis laimīgi smaidīdams, Darels man pavēstīja, ka viss esot kārtībā.

- Ko tu viņam teici? - es uzstājīgi noprasīju.

- Nu, es viņam tiešā tekstā vaicāju, kāpēc viņš iebilst pret mūsu draudzību, un viņš apgalvoja, ka nepavisam neiebilstot ne pret mani personīgi, ne pret to, ka mēs izklaidējamies. Viņš gluži vienkārši uztraucas - kā jebkurš normāls tēvs, kas nevē­las, lai viņa ļoti talantīgā meita, kuru gaida spoža nākotne, tē­rētu laiku sadzīves sīkumos.

Es eksplodēju. Tātad mans tēvs drīzāk sliecās ticēt kādam bū­tībā svešiniekam, nevis man.* Tas bija pilnīgā pretrunā ar visu, ko viņš man līdz šim bija teicis. Džerijs mani noķēra, pirms pa­guvu mesties tēvam pakaļ.

- Nu, nu, nomierinies, tas nabaga cilvēks ir patiesi satrau­cies, bet domāju, man izdevās viņu pārliecināt, ka es gan ļoti vēlētos tevi apprecēt, tomēr negrasos uzspiest savu sabiedrību, ja esmu nevēlams.

- Liels paldies, - es atcirtu, - bet ko man tagad iesākt?

- Tas nu tev pašai jāizlemj, vai tā nav?

- Kad tu brauksi atpakaļ uz Bornmutu?

- Ak, pēc pāris dienām. Ja jau tavam tēvam nav iebildumu, ka mēs satiekamies, tad laikam gan to varētu izmantot.

Tēva izturēšanās mani patiesi sāpināja. Pēc lielās brēkas viņš pēkšņi bija visus pārmetumus atsaucis. Ja jau tā, es varētu gan viņam sagādāt iemeslu uztraukumam. Tēvs domāja, ka esmu nopietni aizrāvusies ar Džeriju, ka varētu aizbēgt un ar viņu apprecēties, - lai notiek, tā arī būs.

Džeriju pavisam viegli varēja pierunāt uzkavēties ilgāk, un es līdu vai no ādas ārā, lai būtu kopā ar viņu pēc iespējas ilgāk, paliku ārpus mājām stundām ilgi pēc atļautā laika un apmieri­nāta vēroju tēva sejas izteiksmi, jo skaidri redzēju, ka viņš ir neganti noskaities, tomēr, ņemot vērā paša sarunu ar Džeriju, neko nevarēja iebilst.

Tomēr bija kas tāds, ar ko neviens no mums netika rēķinā­jies. Es biju uzsākusi šo spēlīti, lai atdarītu par muļķību, bet pēkšņi aptvēru, ka mūsu attieksme vienam pret otru ir mainī­jusies. Mēs bijām pavadījuši kopā ikkatru brīvu brīdi un drīz vien sapratām, ka emocionāli aizvien vairāk pieķeramies viens otram, tā ka atvadīties nepavisam nebūs viegli. Vēl mums abiem bija pilnīgi skaidrs, ka situācija ir neatrisināma. Nebija nekādas iespējas apprecēties, jo es biju nepilngadīga, savukārt Džerijam nebija darba un finansiālais stāvoklis noslīdējis ze­mākajā līmenī - visa viņa bagātība sastāvēja no 200 mārciņām. Turklāt vēl viņa veselība sāka šķobīties, un, tā kā pirms diviem gadiem neganta malārijas lēkme bija viņu gandrīz novedusi kapā, pat mans tēvs jutās satraukts. Mēs ar Džeriju stundām ilgi apspriedām nepatīkamo stāvokli un nolēmām, ka Džeri­jam labākais šajā situācijā būtu atrast darbu. To izdarīt nebūs viegli, jo viņš prata vienīgi apieties ar dzīvniekiem, un ar zoolo­ģiju saistītu darbu atrast vienmēr bija grūti. Lai nu kā, viņš ap­ņēmās uzrakstīt vēstules vairākiem zoodārziem un cilvēkiem, kas varētu viņam palīdzēt.

Tā sākās vismokpilnākais laiks manā mūžā. Lai padarītu situāciju vienkāršāku, Džerijs atgriezās Bornmutā, līdz izdo­sies kaut kā nokārtot savu nākotni. Mēs uzturējām sakarus vie­nīgi ar vēstulēm un retumis sazvanījāmies.

Pa to laiku man apritēja divdesmit viens gads, un vairs nebija vajadzīga tēva piekrišana laulībām, taču Džerijs jopro­jām bija stingri apņēmies atrast jelkādu darbu. [10] Gaisotne mā­jās aizvien vairāk sabiezēja, tāpēc jutos patiesi iepriecināta, sa­ņēmusi ielūgumu apciemot Džerija māsu Bornmutā. Viņa gatavojās vēlreiz precēties un uzskatīja, ka būtu jauki visiem satikties, īpaši tāpēc, ka mēs ar Džeriju nu jau pavisam nopietni grasljāmies precēties. Nācās pamatīgi nopūlēties, līdz saņēmu atļauju doties uz Bornmutu visu nedēļas nogali, un Darels ie­radās man pakaļ. Ceļojums bija brīnišķīgs.

Kad nokļuvām mājās, bija jau vēls, un šo sagaidīšanu es ne­kad neaizmirsīšu. Nekad vēl nebiju bijusi tādā istabā, kur no kamīna ārā rēgojās, kā likās, puse ābeļdārza. Kad kamīnā esošā koku daļa bija nodegusi, kāds, kas atradās tuvumā, iestūma atlikušo dziļāk kamīnā. Tas vismaz bija veids, kā sasildīties, un raženais, jaunais vīrietis, kurš sēdēja līdzās Margaretai, acīm­redzot nevēlējās izšķiest enerģiju, saskaldot kurināmo mazā­kos gabalos. Baltās sienas klāja koši krāsaini austrumnieku pa­klāji un pastkartītes, kas attēloja dažādas vietas, kuras ģimene un draugi bija apmeklējuši. Tas viss izskatījās ļoti bohēmiski. Māsa Margareta sēdēja uz dīvāna, ģērbusies garā rūtainā uz­svārcī. Viņa mums abiem uzsmaidīja un teica, ka māte nogu­rusi no gaidīšanas un devusies gulēt. Ēdamais esot pielieka­majā, un mūsu gultas saklātas.

Mēs apsēdāmies pie kamīna, ēdām un runājāmies. Marga- reta laiku pa laikam uzdeva kādu nenoteiktu jautājumu par mūsu nākotnes plāniem, īpaši izvaicāja Džeriju par darba ie­spējām. Kā jau visi jaunieši, mēs bijām optimisma pilni un ce­rējām, ka kaut kas drīz vien radīsies.

- Jā, bet ja nu gadījumā nerodas, - viņa it kā starp citu ieminējās, - man ir kāds priekšlikums. Diemžēl nevaru atdot naudu, ko esmu tev parādā, Džerij, toties jūs abi varētu pārcel­ties uz kādu no maniem dzīvoklīšiem un dzīvot kopā ar ģi­meni. Galu galā māte drīz no šejienes pārcelsies uz dzīvi pie mana brāļa Leslija, tātad jums vieta atradīsies bez pārmērīgiem izdevumiem. Tomēr es neuzstāju, lai jūs izlemtu uzreiz. Vien­kārši padomājiet. Ja izlemsiet, istaba jūs gaidīs.

- Kā Džekija vēlēsies, tā arī darīsim. Ne jau visi vēlas uzsākt laulības dzīvi ar pustrakiem jauniegūtiem radiniekiem, - Dže­rijs piezīmēja.

Man uzmācās sajūta, ka mēs sasteidzam lietu dabisko gaitu - es nevēlējos nekādus lēmumus pieņemt strauji.

- Vai drīkstu pateikt savu lēmumu vēlāk? - es vaicāju.