Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Tā vien šķita, ka nu viss ievirzījies mums labvēlīgā gultnē, un pēc divu gadu ilgas knapināšanās un katra penija taupīša­nas mēs beidzot varam mazliet izklaidēties. Jaunā grāmata "Trīs biļetes līdz Advenčerai" bija sarakstīta ļoti vieglprātīgā tonī un, kā man likās, pārlieku piebārstīta ar skolas puiku hu­moru, taču Spenseram tā patika, un mēs pierunājām kādu draugu pārrakstīt manuskriptu mūsu vietā, tādējādi šoreiz ne­nācās noņemties ar līmpapīru. Atkal sākās nakts dzīve. Mūsu draugs turēja līdzi Džerija tempam, un rezultātā grāmata bija pilnībā pabeigta nieka sešu nedēļu laikā. Mūsu jauniegūto pašapziņu vēl vairāk cēla tas, ka "Pārpildītais šķirsts" iekļuva "Grāmatu biedrības izvēlē ", bet laikraksts Daily Mail to no­sauca par mēneša labāko grāmatu. Fabers sākotnēji nebija pie­kritis samaksāt par "Trīs biļetēm" avansā Spensera ieteikto summu, un Hārts Deiviss dedzīgi piedāvājās pārņemt Džeriju pie sevis; tad Fabers beidzot piekrita summai, vajadzēja izšķir­ties vai nu par kopīgu izdevumu, vai par Hārtu Deivisu. Tā sā­kās mūsu ilgā un laimīgā sadarbība ar Rūpertu Hārtu Deivisu un Ralfu Tomsonu, kurš kopš tā laika ilustrēja gandrīz visas Džerija grāmatas.

Nauda plūda straumēm, vismaz tā likās, tāpēc nu mēs no­pietni varējām sākt plānot dzīvnieku vākšanas ceļojumus. Man tika izrādīts īpašs pagodinājums - atļauts izvēlēties ceļojuma galamērķi. Kaut kāda iemesla dēļ man vienmēr īpaši aizraujoša likusies Argentīna, tāpēc es bez vilcināšanās izvēlējos tieši šo valsti.

Darelu, protams, aizrāva doma par Dienvidameriku, un viņš iztēlē jau pievienoja mūsu maršrutam Čīli un varbūt pat Paragvaju. Brālis Larijs mūs brīdināja, ka itin visi ar Dienvid­ameriku saistītie jautājumi jāapspriež augstākajā diplomātis­kajā līmenī, īpaši par Argentīnu, jo no paša pieredzes darbā Britu konsulātā viņš pārlieku labi pazina latīņamerikāņu īpašo mīlestību pret visu birokrātisko.

- Šī tev ir lieliska iespēja pārliecināties, ko īstenībā nozīmē gatavošanās tādam ceļojumam kā šis, - Darels paziņoja, - tāpēc tev tiek piešķirts tas gods rakstīt mūsu vēstules.

- Paldies, - es atteicu, - esmu bezgala pateicīga.

Gatavojoties ceļojumam, Džerijs arī rakstīja trešo grāmatu -

"Bafutas pēddziņi", jo, kā aizrādīja Spensers, tūlīt pēc atgrieša­nās no gara ceļojuma viņam nebūs noskaņojuma rakstīšanai, savukārt Hārts Deiviss bija apņēmies uzturēt spēkā pieprasī­jumu pec Darela gramatam, kas mums visiem pelnīja smuku naudinu.

Dzīve kļuva manāmi rosīgāka; tā kā Darels vienlaikus cen­tās rakstīt grāmatu, gatavoties ceļojumam un apdarīt vēl sim­tiem citu darbu, pat man kļuva neapšaubāmi skaidrs, ka vieni paši galā netiksim un mums noteikti vajadzīga sekretāre. Taču nebija viegli atrast kādu tik plānprātīgu sievišķi, kas ielaistos darīšanās ar mums. Uzzinājis par mūsu neapskaužamo stāvokli, palīgā nāca mūsu draugs - pēc tautības krievs.

- Zinu kādu, kura vada nelielu skoliņu sekretārēm. Viņa bieži aicina bijušās sekretāres pie sevis uzspodrināt stenogrā- fijas prasmi, un, cik atceros, šīs meičas bieži apvaicājas pēc pie­mērotiem darbiem.

- Es nevēlos nesaprātīgu jaunkundzīti bez smadzenēm, - Darels paziņoja, - bet gan vecāku sievieti, kura zina, ko dara, un uz kuru var paļauties, kura ierastos katru dienu un, kas vēl svarīgāk, pieskaņotos manām neprātīgajām darba metodēm - vārdu sakot, man vajadzīga svētā. [22]

Pēc dažām dienām iezvanījās telefons.

- Džerij, domāju, ka esmu atradis tev īsti piemērotu per­sonu. Vai tu pēcpusdienā varētu aiziet uz mana drauga māju un tur iepazīties ar šo varbūtējo sekretāri?

- Dabiski, - Džerijs atteica.

Pēc stundas Darels atgriezās ārkārtīgi pacilātā noskaņojumā.

- Domāju, esmu atradis pareizo cilvēku. Viņai ir apmēram četrdesmit gadu, viņa ir klusa un diezgan kautrīga, un, liekas, ār­zemniece, droši vien bēgle. Lai nu kā, rīt no rīta viņa šeit ieradīsies

uz trīs dienu pārbaudes laiku. Starp citu, tas bija viņas ierosi­nājums, jo viņa bažījās, ka varbūt strādā pārāk lēni un mums nederēs. Man personīgi viņa likās burvīga - domāju, ka viņa vienkārši izsakās par savām spējām pārāk pieticīgi.

- Viņa taču nestrādās šajā istabā, vai ne? - es vaicāju. - Viņa sajuktu prātā.

- Nē, viss nokārtots, es sarunāju ar Margo, ka viņa varēs strādāt tukšajā dzīvokli tepat blakus, vismaz līdz nedēļas bei­gām, kad tur ievāksies jaunie īrnieki.

- Nu ko, laba doma ļaut viņai iestrādāties palēnām, - es smējos, - pirms viņai nāksies te satikties vaigā ar tukšu pudeļu un tējas tasīšu bataljoniem.

Es nespēju vien sagaidīt tikšanos ar sievieti, kurai pieticis drosmes ielaisties darīšanās ar Darelu un viņa darbiem, tomēr nedomāju, ka no mums kāds bija īsti gatavs satikt tādu cil­vēku kā Sofija. Viņa bija padrukna, izspūrušiem, cietiem tum­šiem matiem, bālu ādu un brīnišķīgi rāmu izturēšanos. Sā­kumā izskatījās, ka esam viņu pārbiedējuši, taču viņa palēnām nomierinājās un uzklausīja Džerija pacietīgos skaidrojumus par manuskriptu un vajadzīgo kopiju skaitu. Mēs atstājām jauno sekretāri vienatnē ar manuskriptu, vienīgi ik pa brīdim iegriezāmies apvaicāties, vai viņa vēlas tasi tējas.

- Pēc manām domām, viņa ir īsts jaukumiņš, - es teicu, - un būs teicama sekretāre, ja vien spēs ar mums sadzīvot.

Sofijai nepārprotami ļoti patika uzdotais darbs, taču viņa tik un tā vēlējās vispirms nostrādāt norunātās trīs dienas un tikai tad pieņemt galīgo lēmumu. Nākamajā dienā izrādījās, ka. viņai jāstrādā mūsu niecīgajā istabiņā, jo blakus dzīvokļa jau­nie īrnieki nolēmuši ievākties divas dienas ātrāk. Sofija par šo faktu likās mazliet nomākta.

Tas viņu noteikti aizbaidīs, es nodomāju.

- Esmu pacentusies izbrīvēt jums vietu, - es paskaidroju So­fijai, pabīdīdama malā neiztrūkstošo paplāti ar tējas traukiem un izsmēķiem piebāztos pelnu traukus, - bet, ja netiksiet galā, lūdzu, pagrūdiet visu vēl tālāk, jo Džerijs vienmēr apgalvo, ka perfekti zina, kur kas atrodas. [23]

Sofija rāmi pārlaida skatienu istabai, kas nu izskatījās gluži kā pilsētas galvenā izgāztuve. Papildus mūsu parastajām gra­bažām visapkārt slējās dīvaini ekipējuma priekšmeti, un pa durvīm tik tikko varēja iekļūt, jo ārpusē augstās kaudzēs bija sakrautas kastes un ceļasomas.

- Ja jums kas vajadzīgs, padauziet pa grīdu, es būšu virtuvē un gatavošu pusdienas, - es teicu un steidzīgi nozudu, atstā­dama Sofiju vienatnē ar Darela jaunāko episko sacerējumu. Krietnu laiku vēlāk Sofija man atzinās, ka pēkšņā apstākļu maiņa viņu pamatīgi uzjautrinājusi un viņa visa šā jucekļa vidū jutusies pavisam mājīgi. Nedomāju, ka viņa jebkad ap­tvēra, cik sirsnīgi visi šajā mājā juta viņai līdzi - visi, izņemot Darelu, jo tas šo situāciju uzskatīja par itin labu iesildīšanās treniņu jebkurai sekretārei, lai iepazītu darba devēju patieso būtību.

Kad trīs dienas bija pagājušas, mēs bijām stingri apņēmušies neļaut Sofijai aizbēgt, un Sofija, par laimi, pati vēlējās palikt, ja vien mēs varēsim samierināties ar citiem viņas pienākumiem. Viņa piesardzīgi paskaidroja, ka tobrīd meklējot māju, kas būtu piemērota apmešanās vieta viņas vecajai mātei un brālim. Viņu māja Eseksā jau esot pārdota, tādējādi bija ļoti svarīgi pēc iespē­jas ātrāk atrast kādu citu dzīvesvietu. Mūs, gluži dabiski, neinteresēja, cik ilgi un kā mūsu sekretāre strādā, ja vien darbs tiek pabeigts, un viņa varēja nākt un iet pēc savas patikas. Pēc tam sekoja visgrūtākā saruna, kāda man dzivē gadījusies. Go­dīgi atzīšos, ka laikam gan nekad vēl nebiju satikusi cilvēku, kas tik pilnīgi neinteresētos par naudu, un man ar vislielāka­jām grūtībām izdevās pierunāt Sofiju pieņemt algu, kas kaut aptuveni atgādināja iztikas minimumu. [24] Tāda viņa ir arī šo­brīd, un tas pamatīgi sarežģī dzīvi, kaut gan viņa neizprot manu izmisumu. Drīz vien mēs pamatīgāk iepazinām savu at­radumu un spējām to novērtēt. Sofija bija ļoti jauka un ne­beidza mūs pārsteigt ar negaidītu rīcību. Reiz, atgriezušies pēc īsas trīs dienu vizītes Londonā, mēs atklājām savu mazo dzī­voklīti nevainojami iztīrītu. Rakstāmmašīnā bija atstāta zīmīte: