Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Mūsu spāņu un portugāļu draugiem piemita vēl viens tī­kams paradums - piemētāt klāju ar apelsīnu mizām un visu pārējo, kas citos apstākļos tiktu samests jūrā. Bija neiespējami izmantot kopējo vannu, jo tā nekad nebija īsti tīra un pastāvīgi šķita, ka tajā tikko mazgājies liels grizli lācis un miesas šķīs­tīšanas laikā zaudējis pttsi kažoka.

Taču, par spīti šīm sīkajām neērtībām, mūsu ceļabiedri bija jautra kompānija, katru vakaru dziedāja, spēlēja ģitāras un de­joja, un mēs visi, kaut arī cits citu nesapratām, lieliski satikām. To visu atceroties, es saprotu, ka šis bijis teicams paņēmiens, kā iepazīt spāņu un portugāļu temperamentu un arī apgūt dažādas pamatfrāzes spāņu valodā - vēlāk, ierodoties Buenosairesā, tās mums izrādījās ārkārtīgi noderīgas. Es ar prieku izbaudīju katru ceļojuma minūti, taču nabaga Darels nespēja pārvarēt spējo vil­šanos par sliktajiem dzīves apstākļiem un atbaidošo pārtiku.

Mēs viesojāmies vairākās aizraujošās vietās - Vigo zvejas ostā Spānijā; jaukajā Lisabonā ar tās senatnīgajām celtnēm un debeszilajām flīzēm; Kanāriju salās ar ceļojošiem tirgotājiem un lētu spāņu brendiju; Brazīlijas Resifi ziemeļos ar tās cuku­rotajiem debesskrāpjiem, kuriem visās malās rēgojās plaisas, nebeidzamiem džungļiem un visdaiļākajām sievietēm; Riode- žaneiro ar mozaīkas klātajām ietvēm, nepārtrauktām, īgnām auto taurēm un dīvainiem kalniem kā cukurgalvām; Santosā - kafijas eksporta ostā krāšņās Sanpaulu pievārtē, kas ir lielākā Brazīlijas pilsēta; noplukušajā, draudzīgajā Montevideo, Graf Spee kapsētā; tad tālāk - dubļainajā Riodelaplātā, un tā līdz pat brīnišķīgajai Buenosairesas pievārtei, kas iezīmējās cauri rīta miglai un pielika punktu Darela skumjām.

Mūsu atvadīšanos no Pīrsiem gaitenī, turpat pie kajītēm, rupji pārtrauca izcili sarkansejains jaunākais virsnieks, kuram cieši pa pēdām sekoja eleganti ģērbies vīrs, izskatā gaužām lī­dzīgs Ādolfam Menžū.

- Es esmu Džordžs Gibss no Britu sūtniecības, - viņš stādījās priekšā. - Mani atsūtīja nogādāt jūsu bagāžu cauri muitai un ie­kārtot jūs Grīnsletas kundzes dzīvoklī.

Viņš iespurcās.

- Vai zināt, es krietni nopūlējos, kamēr jūs atradu. Tur augšā, pirmajā klasē, neviens nezināja, ka vispār esat uz klāja.

- Tam nu es ticu gan, - Džerijs atteica, savilcis seju greizā smaidā. - Neliekas, ka kuģa personālsastāvu interesē jebkas zem pirmās klases līmeņa. Lai nu kā, man mūsu ceļabiedri pa­tika daudz labāk par vienu otru no atbaidošās pirmās klases publikas, ko satikām pieturvietās.

Gibss atzinīgi pasmīnēja.

- Jā, tātad, kas vēl ietilpst jūsu bagāžā bez tā, kas jums pie rokas?

Mūsu cieņa pret Gibsa kungu ievērojami pieauga, kad pie­redzējām, ar kādu vieglumu viņš dabūja mūsu mantību cauri muitai, kamēr visi pārējie pasažieri vēl dedzīgi strīdējās ar muitas ierēdņiem baltajos uzvalkos. Pēc tam mēs vienā stie- pienā aiztraucāmies pa Buenosairesas glītajām, koku ieskauta­jām ielām un iekārtojāmies Grīnsletas kundzes brīnišķīgajā dzīvoklī ar skatu uz ostu. Šī ļoti laipnā dāma bija draugos ar Lariju Darelu; viņa gaužām negudri bija piedāvājusi sniegt mums pajumti, ko viņa vēlāk laikam gan rūgti nožēloja. Larijs bija mums iedevis garu sarakstu ar to cilvēku vārdiem, ar ku­riem mums, ierodoties Buenosairesā, pilnīgi noteikti jāsazinās; viena no vissvarīgākajām personām bija senjora Bebita Fereira.

- Jums pilnīgi noteikti jātiekas ar šo burvīgo sievieti un jā­nodod viņai manas nevīstošās mīlestības apliecinājumi. Viņa Argentīnā izglāba mani no sajukšanas prātā, - Larijs bija teicis.

Saņēmušiem šādus norādījumus, mums nekas cits neatlika. Džerijs piezvanīja šai sievietei, un viņa ielūdza mūs pie sevis uz pusdienām. Tolaik, 1954. gadā, visgrūtāk notveramā lieta Ar­gentīnā bija taksometrs, un cilvēki drīz vien pierada vai nu pus­stundu gaidīt brīvu automašīnu, vai iet kājām. Mums tomēr palaimējās noķert savējo piecpadsmit minūšu laikā un savā stostīgajā spāņu valodā likt tam braukt uz Calle Posadas. Fe- reiru dzīvoklim bija lemts kļūt par mūsu miera ostu visā astoņu mēnešu ilgajā uzturēšanās laikā Dienvidamerikā, un Bebitai - par mūsu sargeņģeli, kurš, vārda tiešā nozīmē, spēja darīt brī­numus. Bebita spēja noorganizēt itin visu, sākot no dzīvnieku kolekcijas uzturēšanās vietas līdz pat aizkaitinātu Buenosairesas taksometru šoferu pierunāšanai ņemt mašīnā sešus melnkakla gulbjus. Nebija nekā tāda, ko viņa nespētu dabūt gatavu, tur­klāt vienmēr apgalvojot, ka visi cilvēki ir burvīgi, mīļi un izturas kā eņģeļi - un pret viņu tie tiešām tā izturējās.

Fereiru dzīvoklis bija burvīgs, vēss un mierpilns, un senjora Fereira nepārprotami prata apmierināt jebkuras prasības, jo galdus klāja izdevumi par moderno mākslu, literatūru, mū­ziku un baletu, mazajā viesistabā galveno vietu aizņēma flīģe­lis, un uz tā bija juku jukām izmētātas notis. Toreiz visvairāk mūsu uzmanību piesaistīja milzīgs, satriecoši daiļas sievietes portrets pie vienas no sienām; gleznā attēlotā dāma, ar mil­zīgu, brūnu cepuri galvā, sēdēja pie klavierēm.

- Tā nekādā gadījumā nevar būt viņa, - es minēju.

- Varbūt ir gan, - Džerijs prātoja, - bet tagad viņa noteikti izskatās savādāk.

Tajā mirklī senjora Fereira parādīja godu, ienākdama is­tabā, un izskatījās vēl daudz daiļāka nekā portretā.

- Esmu B-b-bebita Fereira, cik jauki jūs abus satikt! Larijs man daudz par jums stāstīja, Džerij, kad šeit strādāja Britu konsulātā.

- Piedodiet, ka tā ielauzāmies, - Džerijs taisnojās, - taču La­rijs par varītēm uzstāja, lai mēs tā darītu.

- B-b-bet, protams! Es justos pagalam aizvainota, ja jūs ne­piezvanītu. Kā klājas eņģelītim Larijam?

- Viņš sūta savas nevīstošās mīlestības apliecinājumus un izsaka cerību, ka jūs visdrīzākajā laikā apmeklēsiet Eiropu.

- Nāciet nu, bērni, mums jādodas paēst, un jums abiem būs jāierodas šajā mājā tik bieži, cik vien tīk, es labprāt palīdzēšu, kas vien būs manos spēkos.

Mūsu sākotnējos plānos ietilpa nodoms iekļaut sava ceļojuma maršrutā Čīli - cerībā noķert dažus meža putnus Pītera Skota mājoklim Slimbridžā, bet izpalīdzīgais ceļojuma aģents nebija pūlējies pavēstīt, ka šis gadalaiks ir karstākā tūrisma sezona un pasūtīt lidmašīnas biļetes nav iespējams. Darels bija pārskaities zili melns un tovakar izgāza savu pārpilno sirdi pār Bebitu.

- Kādu citu vietu jūs labprāt izvēlētos, Džerij?

- Nu, šobrīd to grūti noorganizēt, bet domāju, ka intere­santa vieta būtu Paragvaja, man ļoti gribētos mēģināt noķert

kādu milzu brunnesi.

- Domāju, kaut ko būs iespējams nokārtot, - Bebita pa­smaidīja. - Es rit parunāšu ar brāli Boju un jums piezvanīšu.

Tostarp mēs ar Džerija drauga Iana Gibsona laipnu roku sa­ņēmām ielūgumu apmesties viņa brālēna piekrastes estansijā dažas jūdzes no Buenosairesas. Losinglesa bija ļoti veca un ap­buroša, un, kā izrādījās, izcilā dabas pētnieka Viljama Henrija Hadsona savulaik izraudzītā vieta, kurā viņš rakstījis uzmetu­mus savai slavenajai grāmatai par Laplatas putniem. Būtu ģimene bija burvīga un uzņēma mūs ārkārtīgi viesmīlīgi, tur­klāt arī paši īsā laikā stipri aizrāvās ar bicho medībām. Man ļoti paveicās, ka savus pirmos iespaidus par Argentīnas pam­pām guvu tieši ar šo burvīgo cilvēku palīdzību, un tas lielā mērā noteica manu dziļo mīlestību pret šo zemi. Estansija pletās jūdzēm tālu, plašs zāliens tajā mijās ar maziem ezeri­ņiem, ko ieskāva pampu sudrabainā zāle un mazi koku pudu- rīši vai montē. Platības visapkārt mājai bija apstādītas ar papelēm, eikaliptiem un priedēm, kas nemitīgi čabēja vieglajā vēsmiņā un šķita esam neatņemama Argentīnas ainavu sastāv­daļa. Pati māja bija zema spāņu stila hacienda ar akmens plākšņu grīdu un eļļas lampām. Mēbeles bija vienkāršas - mūsu guļamistabā atradās vien ļoti liela gulta ar zosu dūnu pēli, maza kumode, pāris krēslu un tualetes galdiņš.