Džekija Darela: ZVĒRI MANĀ GULTĀ

"Dārgo priekšniek, visi darbi bija padarīti, tāpēc nolēmu jūs jauki pārsteigt. Ļoti ceru, ka varēsiet visu atrast. Sofija Kūka."

Mēs bijām pagalam apjukuši, un Darels, protams, nekavējoties uzbruka visiem pēc kārtas, pieprasīdams paskaid­rojumus, kāpēc viņa sekretārei ļauts darīt uzkopšanas darbus - tas, galu galā, neesot viņas pienākums.

- Esi jel prātīgs, mīļais, - viņa māte aizrādīja, - kā gan es būtu spējusi viņu atturēt? Lai nu kā, tev vajadzētu priecāties, ka viņa ir tik uzmanīga.

Es personīgi vienīgā jutos vainīga un izmisīgi pūlējos turp­māk uzturēt mūsu mitekli daudz kārtīgāku, lai nabaga Sofijai nenāktos mesties to tīrīt, tildīdz mēs pagriežam muguru. Kad Sofija nākamreiz ieradās pie mums, Džerijs stingrā balsī pazi­ņoja, ka mēs gan jūtamies ļoti iepriecināti par šo žestu, tomēr turpmāk nekādos apstākļos neko tādu vairs nepieļausim.

- Bet kāpēc ne, Džerij? - Sofija uzstāja. - Viss jau bija pār­rakstīts, un es pēkšņi iedomājos, cik patīkami jums abiem būtu atgriezties glīti sakārtotā istabā. Ziniet, tas neprasīja ilgu laiku, un man patika to darīt.

- Es tik un tā nevēlos, lai jums tas kļūtu par paradumu. Tas bija ļoti mīļi, bet jūs te strādājat par sekretāri, nevis par apko­pēju.

- Tāda nu es esmu, Džerij, man netīk sēdēt, rokas klēpī sali- kušai, un saņemt naudu par neko. Gan jūs pie manis pieradī­siet, mīļie, neņemiet galvā.

Kopš tā brīža un līdz pašam Argentīnas ceļojuma sākumam Sofija kļuva par mūsu dzīves neaizstājamu sastāvdaļu, un mēs ar grūtībām spējām atcerēties, kā vispār bijām iztikuši bez viņas. Sofijas lieliskā humora izjūta, kas reizēm jau robežojās ar smieklīgumu, palīdzēja uzturēt mājā siltāku atmosfēru un kaut nedaudz mazināja mūsu darba nemitīgo saspringumu un spriedzi. Viņa stāstīja mums vistrakākos stāstus par saviem ka­ragājieniem mājas meklējumu laikā - kā viņa izpētījusi ikkatru kaktiņu, meklēdama ķirmjus un koka puves pazīmes, un ne­apšaubāmi kļuvusi par īstu biedu ikkatra nekustamā īpašumu tirgotāja dzīvē. Sofijas nabaga māmuļa Eseksā krita izmisumā, un arī mēs jau zaudējām cerības, ka viņa jebkad atradīs kaut ko piemērotu, taču beidzot pienāca diena, kad viņa paziņoja, ka esot atradusi māju. Protams, tā neesot gluži tāda, kādu viņa vē­lējusies, bet iztikt varot.

Pa to laiku gatavošanās mūsu aizbraukšanai aizvien vairāk uzņēma apgriezienus, un varēja tikai brīnīties, cik izpalīdzīgi pret mums bija pilnīgi nepazīstami cilvēki. Piemēram, Argen­tīnas sūtnis Dr. Derisi un viss Argentīnas konsulāta darbinieku kolektīvs Londonā, britu konsuls, Ārlietu ministrija - visi pret mums izturējās ārkārtīgi atsaucīgi. Par spīti bažām, mums izdevās sameklēt kuģi par smieklīgi zemu cenu: šai summai gan vajadzēja mūs brīdināt par to, kas sagaidāms, taču mēs lai­kam bijām pārāk aizrāvušies ar domām par to, ko darīsim, kad beidzot nonāksim Argentīnā. Darels divu iemeslu dēļ īpaši de­dzīgi vēlējās, lai ceļojums man sagādātu prieku: pirmkārt, es vēl nekad nebiju devusies ārpus Eiropas, un, vēl jo svarīgāk, - mums tā arī nebija laimējies izbaudīt medusmēnesi, un viņš domāja, ka ceļojums zināmā mērā šo parādu nolīdzinās.

Dienas pagāja vienā steigā, rakstot vēstules, rediģējot "Bafu- tas pēddziņus", pirms lappuses tika nodotas Sofijai pārrakstī­šanai, drudžaini braukājot uz Londonu un tiekoties ar visda­žādākajām amatpersonām, pērkot ceļojumam ekipējumu un turklāt gādājot piemērotu apģērbu. Tas bija diezgan sarežģīts uzdevums, jo mēs devāmies "oficiālā misijā", vismaz tā bija teikts mūsu pasēs, tātad mums pilnīgi noteikti nāksies pildīt zināmas oficiālas funkcijas un izskatīties cienīgi. Margo nāca man talkā un uzšuva visus manus vakartērpus un pusoficiālos apģērbus; kaut arī biju viņai ļoti pateicīga, mani tomēr neiedo­mājami garlaikoja nepieciešamā audumu pirkšana un modeļu izvēle, tādējādi tērējot dārgo laiku, kā arī nogurdinošā pielai- košana, kad ilgi nācās stāvēt nekustīgi. Drēbes man nekad nav šķitušas īpaši nozīmīgas, un tā nudien ir tikai uzjautrinoša sa­gadīšanās, ka man vajadzīgajos brīžos vispār izdevies izskatīties cienījami. [25] dzīvnieku ķeršanai un turēšanai domātā ekipējuma gādāšana man pašai šķita daudz aizraujošāka. Kompānija Gundry's Bridportā mums izgatavoja īpašus tiklus dažādu radī­jumu ķeršanai, kāds Londonas rūpnieks sagādāja īpašus kolibri barojamos trauciņus, un mūsu draugu armija devās uzbru­kumā visām aptiekām un dzīvnieku preču veikaliem pupiņu un barojamo pudelīšu medībās; ikviens tika iesaistīts procesā, pat savu bēniņu pārmeklēšanā, lai sagādātu vecas, sen aizmir­stas ceļasomas un kastes mūsu mantu iesaiņošanai. Rezultātā cieta daudzas senas draudzības. Mūsu mazais dzīvoklītis tagad nudien atgādināja krāmu bodi, nabaga Sofija no rītiem ar pū­lēm varēja tajā iespraukties, nemaz nerunājot par tikšanu pie rakstāmgalda, kas bija iespiests starp divām lielām skārda lādēm. Taču viņa nekad nerūca un necēla brēku, bet gan stoiskā mierā turpināja pārrakstīšanu un tējas gatavošanu - šo jauno darbu viņa nesen bija apguvusi.

Šajā brīdī parādījās mūsu ģimenes ārsts, vicinādams garu garo sarakstu ar injekciju uzskaitījumu, kādas bija nepiecie­šamas, pirms grasāmies spert kāju uz Dienvidamerikas zemes.

- Nevar būt, ka tās visas ir nepieciešamas, - es protestēju.

- Varbūt arī nav nepieciešamas, - ārsts teica, šūpodams galvu, - tomēr jūs abi man tāpat jau esat sagādājuši gana daudz problēmu, tāpēc nav nekādas vajadzības atkulties atpakaļ ar kādu nelāgu tropu slimību; tā ka, gribat vai ne, nāksies potēties pret bakām, stingumkrampjiem, holeru, difteriju, dzelteno drudzi, tīfu, vēdera tīfu un itin visu citu, ko vien spēšu iedo­māties, tādēļ labāk gan piezvaniet manai sekretārei un saru­nājiet vizīti laikus.

Patiesību sakot, lielākā daļa injekciju bija gluži nekaitīgas, taču tīfa poti laikam gan izstrādājuši sadisti, lai piespiestu na­baga nevainīgos potenciālos ceļotājus uz mūžu palikt mājās, jo nekad vēl nebiju jutusies tik briesmīgi. Darels to visu bija pārcietis jau iepriekš un man vienīgi paziņoja, ka esot vērts pa­mocīties: ja jau no nieka injekcijas rezultāts ir tik briesmīgs, lai es iedomājoties vien, kā justos, saķērusi pašu slimību. Galva man plīsa vai pušu, un nabaga kreisā roka bija sāpīga un nelie­tojama, tāpēc lielu mierinājumu no šā paskaidrojuma neguvu. Paldies Dievam, šīs "tīkamās" injekcijas beidzot bija cauri; go­dīgi sakot, man pat šķita, ka mūsu dakterim tīri vai žēl, ka ne­var izdomāt mums vēl kādas mocības. Tad nu jāpieņem zelta likums - neielaisties nekādos draugos ar dakteriem, jo tie vien­mēr var atmaksāt visnelāgākajā veidā.

Lielākā daļa mūsu bagāžas tika nosūtīta jau iepriekš, tādē­jādi mazliet izbrīvējot vietu istabā un sagādājot mums iespēju sakravāt savas personīgās mantas. Tas mums arī ļāva mazliet sakārtot jucekli dzīvoklī - vai, pareizāk sakot, ļāva Sofijai to izdarīt, jo viņa traucās apkārt pa istabu ar slotu, liekšķeri un putekļu sūcēju, tiklīdz mēs kaut uz mirkli novērsāmies, un, kā pati izteicās, centās "attīrīt taciņu līdz savam kaktam".

- Paldies Dievam, esmu vismaz vienu grāmatu jau uzrak­stījis avansā, - Darels atviegloti nopūtās.

Pirms vēl kravāšanās bija pabeigta, es iedomājos, ka būtu saprātīgi uzzināt no mūsu ceļojuma aģenta, vai uz kuģa pie­ņemts pārģērbties pirms vakariņām: nevēlējos nodot visu pie­klājīgo apģērbu bagāžas telpā, ja pēc tā varētu rasties vajadzība. Cilvēks, ar kuru konsultējāmies, apgalvoja, ka mums pilnīgi noteikti nebūs nepieciešams nekāds formāls apģērbs.