Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Ilgās nedēļas nogales laikā, ko te pavadījām, mēs ātri vien savācām dīvainu visdažādāko savvaļas radījumu kolekciju no tuvējās apkārtnes - no bruņnešiem līdz palamedeju mazulim, ko nosaucām par Egbertu. Viņš izskatījās kā nemākulīgi izga­tavota bērnu plīša rotaļlieta, kas no kupolveidīgās galvas līdz pat koši sarkanajām kājām klāta ar olu dzeltenām pūkām. Viņam bija spožas, apaļas acis, garš, ziņkārīgs knābis un pāris milzīgāko pēdu, kādas es dzīvnieku mazulim vispār biju redzē­jusi, turklāt likās, ka viņam pār tām nav nekādas varas. Putnēns steberēja pa dārzu, un tā vien izskatījās, kā šīs pēdas pilnībā valda pār savu nelaimīgo īpašnieku, kurš žēlabaini čiepstēja ik­reiz, kad izrādījās sapinies pats savās kājās. Mēs visi mīlējām Egbertu, bet viņš mums sagādāja briesmīgas raizes, jo nevēlējās ēst neko no tā, ko viņam piedāvājām. Elizabete, viena no Būtu meitām, ieteica palaist Egbertu brīvi pastaigāt pa sakņu dārzu, jo, kā viņa saprātīgi ieteica, putns būs gana gudrs, lai pats no­rādītu, kurš no visdažādākajiem dārza augiem tam iet pie sirds. Egberts vīrišķīgi steberēja starp dobju rindām, laiku pa laikam piebremzēja, lai paknābātu burkānus, sīpolus, kāpostus. Tu­vojoties spinātiem, viņš apstājās, pietupās un iezvārojās lakstu pudurī.

- Uzvara! - Darels iekliedzās, taču Egberts to vēl nebija guvis.

- Vai zini, - es teicu, - ja jau palamedeju mazuļi parasti pār­tiek no tētiņu un māmiņu atgremotās barības, tad pat tādai stulbenei kā man ir pilnīgi skaidrs, ka mums jāsagādā Eg- bertam kaut kas līdzvērtīgs. Tu stāstīji, ka palamedejas ēd lu­cernu. Kad tā nāk ārā no mammītes barības vada, protams, izskatās krietni vien slapja un lipīga; varbūt mums vajadzētu sakošļāt kādu drusku spinātu un pārbaudīt, vai viņam kaut kas tāds garšos?

- Pavisam laba doma, - Darels piekrita, - bet kurš no mums košļās spinātus? Baidos, ka es to nevarēšu.

- Kāpēc ne? - es noprasīju.

- Es smēķēju, un nikotīns tam mazajam nabaga zellim ne­pavisam nenāktu par labu.

- Lai notiek, - es noteicu, - košļāt nāksies man.

Spināti man nekad nav īpaši garšojuši, taču kopš tās lielis­kās nedēļas nogales es uz tiem vairs nekādi nespēju paskatīties. Vienīgais mierinājums maniem sāpošajiem žokļiem bija tāds, ka Egbertam mans atgremojums ļoti garšoja, un viņš manāmi atkopās.

Mēs negribīgi šķīrāmies no Losinglesas un Būtiem, vezdami savu raibo radījumu kolekciju uz galvaspilsētu.

- Vēl tikai viena maza problēma, Džerij, dārgumiņ: kur mēs visus šos dzīvniekus turēsim, iekams varēsim nosūtīt tālāk?

- Ak, neraizējies, es vienkārši palūgšu padomu Gibsa kun­gam no vēstniecības, un, ja viņš nevarēs palīdzēt, izmēģināšu ko citu. [27]

Nabaga Džordžs Gibss bija pilnīgi satriekts, kad viņam pa telefonu tika lūgts sameklēt patvērumu savvaļas dzīvniekiem, tomēr viņam par godu jāatzīst, Gibss lūdza palīdzību vairā­kiem draugiem. Pēkšņi man atausa ideja. Kurš vēl mums va­rētu palīdzēt, ja ne Bebita?

- Uzticiet to man, bērni, un es pēc pusstundas piezvanīšu. Jebkurā gadījumā atnāciet pie manis vakariņās, bet neuztrau­cieties, gan jau es kaut ko atradīšu, - mūsu sargeņģelis teica.

Viņa atzvanīja pēc pusstundas.

- Esmu atradusi jums kādu vietu, bērni. Tā ir mana drauga māja, jūs varēsiet turēt dzīvniekus viņa garāžā. Pierakstiet ad­resi.

"Māja" izrādījās liela, dārga savrupmāja tādā Buenosairesas rajonā, kas bija līdzvērtīgs Londonas Pārkleinai, tomēr atrisināja mūsu problēmu un kļuva par sarunu tematu britu vēstniecībā vēl dienām ilgi, jo šis "draugs" izrādījās viens no bagātākajiem cilvēkiem Argentīnā un, kā man likās, Bebita bija viņu piespie­dusi pieņemt mūs un mūsu perējumu.

Vēlāk vakariņu laikā Bebita pastāstīja, ka vēl viens viņas draugs piedāvājis mums paciemoties viņa īpašumos Paragvajā.

- Tas ir pavisam vienkārši - jums jālido uz Asunsjonu, tad ar viņa privāto lidmašīnu uz Puerto Kasado, mana drauga lielo īpašumu. Tur jūs varat uzturēties un vākt mīļotos dzīvnieci­ņus. Vai jums tas patiktu, Džerij?

Lieki teikt, ka bijām sajūsmā, taču tad pēkšņi atcerējāmies savu trūcīgo spāņu valodu.

- Bebita, mīļā mana, mēs gan ļoti vēlētos apmesties jūsu drauga estansijā, bet kā lai to izdarām, ja neviens mums neva­rēs palīdzēt ar tulkošanu?

- Tā arī nav problēma, bērni. Vai atcerieties Rafaelu Soto, mana drauga - mākslinieka jaunāko dēlu? Viņam tagad ir brīv­dienas; esmu aprunājusies ar viņa māti, un šī sieviete par tādu ierosinājumu ir sajūsmā, tā ka viss ir nokārtots. Ēdiet nu dūšīgi!

Un tā nu pēc pāris dienām mēs kopā ar Rafaelu lidojām uz Asunsjonu - pretī trakam, mitram karstumam, kur Argentīnas plašos zālienus nomainīja Paragvajas purvainie kaktusu lauki un plašumi. Mums trijatā nācās baudīt apšaubāmo prieku li­dot pāri Matto Grosso vienmotora lidmašīnītē ar sajūsmas pārņemtu brazīliešu pilotu pie stūres. Taču drīz vien mūsu uz­manību pilnībā saistīja ainava zem lidmašīnas spārna, - tā­lumā rēgojās īpatnējas formas kalni ar plakanām virsotnēm, un Konana Doila aprakstītā "Zudusī pasaule" piepeši kļuva gluži reāla.

- Man ļoti negribētos nonākt tur, lejā, - Džerijs komentēja, - neviens mūs tur nemūžam neatrastu.

Kad lidmašīna beidzot nosēdās mazā lidlauciņā, mūs sagai­dīja diezgan īgns subjekts, kurš izrādījās estansijas pārvald­nieks un nepavisam neizskatījās priecīgs, mūs redzot. Tomēr viņam bija dotas pavēles mūs izmitināt un pabarot, kā arī pie­dāvāt mums visu nepieciešamo palīdzību, kaut gan diemžēl viņa paša ziņā bija atstāta šo pavēļu interpretācija. Drīz vien mūs visus nometināja visai ļodzīgā mazā bungalo - ciematā, kur atradās tanīna ražotne - Puertokasado iztikas avots. Mūs sagaidīja ražena mājsaimniece Paula. Rafaels, pašam par lielu uzjautrinājumu, drīz vien atklāja, ka viņa ir vietējā publiskā nama turētāja un līdz ar to gandrīz vai nozīmīgākā persona visā ciematā.

- Tā nu gan ir priekšrocība, Džerij, - Rafaels teica. - ja vien mums kas vajadzīgs, jāpalūdz Paulai.

Rafaels izrādījās nenovērtējams un drīz vien visu bija noor­ganizējis. Šajā vietā bija tikai viens paņēmiens, kā ceļot lielākos attālumos, - proti, izmantojot dīvainu šaursliežu dzelzceļu cauri purvājiem. Pa tiem pārvietojās savādas formas vagoni ar Ford V8 dzinējiem. Šie daikti bija uzmontēti uz sliedēm un bīstami zvalstījās no vienas puses uz otru, kamēr vilciens kla­bēdams virzījās pa līču loču sliedēm, kas savienoja atsevišķās kokmateriālu noliktavas ar galveno tanīna ražotni Kasado. Bija pilnīgi skaidrs, ka no nabadzīgajiem, nomāktajiem Kasado in­diāņiem mēs neko neiegūsim, tāpēc labākā izeja bija aizbraukt līdz pašam dzelzceļa līnijas galam un apziņot visas stacijas, izvie­tojot viscerīgākajās vietās lamatas. Vienīgie bicho, bez kuriem mēs lieliski būtu varējuši izdzīvot, bet kuri sekoja mums itin vi­sur, bija moskīti - milzīgi, svītraini briesmoņi, kas klupa mums virsū ikreiz, kad bijām gana negudri, lai purva vidū apstātos. Neko daudz mēs nespējām iesākt, lai pasargātu jelkādu ķermeņa daļu no sakošanas. Moskīti spēja izkosties cauri pat biezajam, rievotajam bikšu audumam, un ikvienu nosisto tūlīt pat aiz­stāja bariem citu. Sizdama veselām saujām šos pretīgos radīju­mus, es spilgti atcerējos mūsu pilota uzjautrināto sejas izteik­smi, kad viņš uzņēma mūs lidaparātā Asunsjonā, un viņa ciešo pārliecību, ka pēc nedēļas es nespēšu vien sagaidīt, lai viņš mūs nogādātu atpakaļ galvaspilsētā. Esmu spiesta atzīt, ka šajā mos­kītu ielenkumā es sirsnīgi vēlējos, kaut viņš jau būtu šeit un pil­dītu savu solījumu, tomēr drīz vien pieradām pie šiem pastāvī­gajiem kompanjoniem.