Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Darels pie savas grāmatas strādāja tā, kā es vēl nekad nebiju viņu redzējusi strādājam; katru rītu mani gaidīja vesela kaudze lappušu, ko lasīt un labot, un grāmata pamazām sāka veidoties. Mēs abi bijām sajūsmināti un aizrāvušies ar darāmo, un atkal es atklāju, ka stāsts pilnībā piesaistījis manu uzmanību - tas bija pārsteidzoši, jo grāmatas par dzīvniekiem un ceļojumiem allaž tiku ienīduši; šī bija pilnīgi atšķirīga no jebkuras iepriekš lasītās, un mani pārņēma doma, ka tā mums varētu ienest ve­selu kaudzi naudas. Rakstīšana turpinājās vēl, vēl un vēl, un tā vien likās, ka Džerijs mēģina uzrakstīt "Vējiem līdzi".

- Cik vārdiem grāmatā jābūt, Džerij? - es kādu rītu vaicāju.

- Nu, domāju, kādiem sešdesmit tūkstošiem.

- Varbūt man vajadzētu sākt tos skaitīt kopā?

- Dari tā, ja vēlies.

- Džerij, - es vēlāk paziņoju, - labāk met drīz mieru, tu jau esi uzrakstījis sešdesmit piecus tūkstošus vārdu.

- Pavisam labi, - Darels atteica, - pēdējo nodaļu tu dabūsi rīt no rīta.

Nākamais darbs bija sašūt visas lappuses kopā starp divām cieta kartona loksnēm un uzrakstīt virsū grāmatas nosau­kumu, Džerija vārdu un adresi, un vārdu skaitu, un satīt glītā sainītī. Paklausot Larija padomam, mēs manuskriptu kopā ar īsu paskaidrojumu nosūtījām Alanam Pringlam uz izdevnie­cību Fabers. Mēs pateicībā to uzticējām Viņas Majestātes pas­tam. Šie pūliņi bija mūs abus tik ļoti nogurdinājuši, ka vēlējā­mies vienīgi aizmigt un to visu aizmirst, turklāt Larijs bija mūs brīdinājis, ka paies vairākas nedēļas, pirms pienāks kādas ziņas no izdevējiem.

Apmēram tajā laikā parādījās divi darba piedāvājumi: Ugandas medību zvēru iecirknī un Hartumas pilsētas muzejā Sudānā. Lai gan manuskripts bija iesniegts, Džerijs devās uz abām darba intervijām, tomēr tūlīt noraidīja Sudānas piedāvā­jumu, jo vismaz divus gadus nevarētu ņemt mani līdzi. Toties darbs Ugandā bija pilnīgi citāds, un viņš bija cieši pārliecināts, ka to dabūs. Taču tad pie varas atgriezās konservatīvo valdība un izsludināja taupības režīmu, un vārda tiešā nozīmē vienas dienas laikā Džerija darba postenis tika likvidēts. Viņš bija ne­ganti noskaities, tomēr es dzīvespriecīgi aizrādīju, ka viņš diezin vai joprojām vēlēsies strādāt par mežsargu kaut kur Ugandā, ja izrādīsies, ka kļuvis par sekmīgu rakstnieku.

- Par to nav runa, - Džerijs ietiepās. - Dievs vien zina, vai to grāmatu jelkad vispār pieņems, un pat veiksmes gadījumā tā

mums varbūt ienesīs tikai dažas mārciņas.

- To mēs vēl redzēsim, - es paļāvīgi teicu.

Pēc mēneša no Fabers pienāca vēstule; tajā bija teikts, ka iz­devniecībai manuskripts ļoti patīkot, - vai Džerijs varētu aizbraukt uz Londonu un par to aprunāties? To izdarīt nebija viegli, jo jau atkal nomāca naudas trūkums. Džerijam nebija eksotisko dzīvnieku fotogrāfiju, ko pievienot grāmatai kā ilus­trācijas, tāpēc šis jautājums bija grūti izlemjams. Visbeidzot Fabers apsolīja pasūtīt zīmējumus kādam šveiciešu mākslinie­kam un par tiem samaksāt, un sešas nedēļas pēc manuskripta saņemšanas izdevniecība bija apņēmusies segt izmaksas par iz­došanu atsevišķās burtnīcās, tulkošanas tiesībām utt., samak­sāt mums avansā simt mārciņu: pusi, parakstot līgumu, un otru pusi - pēc trim mēnešiem. Bija 1952. gada aprīlis.

Gaidot publicēšanas dienu, mums tomēr vajadzēja arī kaut ko ēst, un savā jaunatklātajā aizrautībā Darelam izdevās uzrak­stīt dažus stāstiņus dažādiem žurnāliem un vairākus radio lasī­jumu scenārijus. Tomēr mums joprojām izmisīgi trūka naudas. Mūs nopietni satrauca doma, ka Larijam varbūt nav bijusi tais­nība jautājumā par literārajiem aģentiem - pat tik nopietni, ka nolēmām apciemot paša Larija aģentu Spenseru Kērtisu Braunu un lūgt viņa padomu.

Vispirms, protams, nosūtījām viņam vēstuli, kurā īsi aprak­stījām līdz šim notikušo un vaicājām, vai viņš piekristu izlasīt grāmatu. Kērtisa Brauna kungs gandrīz nekavējoties atbildēja un lūdza izsniegt viņam manuskripta kopiju. Tāpēc mēs no Fabers pieprasījām pirmo tipogrāfijas korektūru. Pāris dienu vēlāk mēs saņēmām vēl vienu vēstuli: vai Džerijs varētu aiz­braukt pie Kērtisa Brauna uz Londonu? Mēs vēlreiz aizgājām uz Leslija mājām izmantot telefonu. Es uzstāju, lai Džerijs pa­saka Kērtisam Braunam, ka mēs nevaram atļauties braukšanu uz Londonu. Visa ģimene dzīvojamā istabā bažīgi gaidīja, ka­mēr Džerijs pabeigs sarunu.

- Vai varat iedomāties? - viņš iebrāzās istabā. - Viņš tik dedzīgi vēlas mani satikt, ka atsūtīs ceļa naudu!

Tas bija fantastiski, un tā nudien bija pirmā reize, kad kāds tik konkrēti apliecināja savu ticību Džerija spējām. Mēs patiesi saņēmām no Kērtisa Brauna čeku: ne vien ceļa naudu, bet ve­selas simt divdesmit mārciņas. Turklāt naudu sūtīja viens no tās nicināmo literāro aģentu brālības, kurš no Džerija darba nebija nopelnījis ne penija.

- Es varētu pats sevi iepļaukāt, ka ļāvu Larijam sevi atrunāt no literārā aģenta izmantošanas, - Džerijs vaidēja. - Laikam būšu bijis pilnīgi bez prāta, bet nu esmu guvis mācību un ne­kad vairs tā nerīkošos, ja pat Kērtiss Brauns mani nepieņems.

Darels uzstāja, lai braucu viņam līdzi uz Londonu.

- Galu galā, - viņš paskaidroja, - tu zini, ka es neatcerēšos neko no tā, ko man teiks. Visticamāk es vispār aizmirsīšu tā cil­vēka vārdu.

Pēc mazajā Bornmutas istabiņā pavadītajiem gandrīz astoņpadsmit mēnešiem ceļojums uz Londonu man bija div­kāršs prieks.

- Būsim pavisam izšķērdīgi un brauksim ar taksi. Mēs galu galā nemaz nezinām, kur tā Henrietes iela ir, bet nedrīkstam no­kavēt tikšanos ar savu labdari.

Kērtisa Brauna biroja telpas tolaik atradās loti veclaicīgā namā tieši līdzās Koventgārdena tirgum. Paša Spensera Kērtisa Brauna kabinets ēkas priekšdaļā bija gaišs un plašs. Viņam bija apmēram četrdesmit gadu, rūsgani mati un militāra stila ūsas.

- Cik jauki jūs abus satikt. Nu ko, parunāsim par jūsu pro­blēmām.

Grāmata viņam nepārprotami ļoti patika, un viņš acīmre­dzot saskatīja tajā labas peļņas iespējas, ja ar to pienācīgi rīkotos.

- Ja Fabers vēl nav piedāvājis izdošanas tiesības amerikā­ņiem, - Kērtiss Brauns ieminējās, - varbūt jūs atļausiet man parādīt manuskriptu savam draugam - amerikānim, ar kuru šovakar kopā ieturēšu vakariņas. Es, protams, vispirms nodro­šināšos ar Fabers atļauju. Lai nu kā, dārgo zēn, ļaujiet man rī­koties, un tad redzēsim, kas man pa spēkam.

Viņš nepieņēma nekādu pateicību par čeku.

- Tīrais sīkums, - viņš apgalvoja.

Kad atgriezāmies Bornmutā, man nācās likties gultā negan­tas gripas lēkmes dēļ; man pašai bija sevis neprātīgi žēl, ienīdu pasauli un visus tās iedzīvotājus. Tad dzirdēju kādu skrienam augšup pa kāpnēm un ar troksni atraujam durvis. Tas bija Džerijs.

- Te ir kādas zāles, no kurām tev noteikti kļūs labāk, - viņš sauca un iespieda man rokā telegrammu.

"PĀRDEVU TIESĪBAS AMERIKĀŅIEM 500 MĀRCIŅU AVANSS APSVEICU SPENSERS."

Mūsu ceļam bija vārti vaļā.

Spensera Kērtisa Brauna ierosināts, Darels metās rakstīt otro grāmatu, šoreiz par ceļojumu uz Britu Gviānu. Spensers gluži saprātīgi ieteica Džerijam šo grāmatu pabeigt pat tādā gadījumā, ja lasītāji "Pārpildīto šķirstu" vēl nebūtu pieņēmuši, jo tīri psiholoģiski esot labi turēt nākamo grāmatu gatavu tūlī­tējai publicēšanai, ja pirmajai grāmatai būtu panākumi. Mēs, protams, sapratām, ka, saskaņā ar pirmā līguma noteikumiem, Fabers būtu tiesības jauno grāmatu arī noraidīt, tomēr bijām apņēmušies panākt, ka avansā tiem nāktos samaksāt krietni vien vairāk.