Mirdza Bendrupe: VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

Strauts bija neliels un diezgan sekls, toties ļoti dzidrs. Pie tā ka­vējoties, varēja skaidri redzēt, kā pa gultnes dzelteno smilti garām oļiem un gliemežnīcām rāpo kukaiņi, kā pa kustīgiem ūdenszāļu pu­duriem šaudās mazas zivis ar zelta lāsumiem uz zvīņām. Dažām no zivīm bija iesarkanas, citām oranžas, vēl citām zilganas spuras.

Kurš cilvēks noliecās pār strautu tajā vietā, kur straume plūda rāmāk, tas līksmi izbrīnījās: ūdens spogulī viņš ieraudzīja savu seju piemīlīgāku, nekā bija ieradis to skatīt parasto spoguļu stiklā,

Strauta piekrastēs starp puķēm saulē zvilnēja daudz akmeņu ar apsūnojušām, stiebros un smilgās ieaugušām mugurām. Pa akmeņiem lēkāja zaļi vardulēni, reizēm uz tiem gozējās piesaulē ķirzakas, cit­reiz atkal ilgi tupēja kāds gliemezis. Viņš izskatījās reizi par visām reizēm patīkami pārsteigts par to, cik krāšņa ir ziedošā zeme, — to aplūkojot, viņam, kā mēdz sacīt, «acis brīnoties kāpa 110 pieres ārā».

Ligija ieskatījās strauta ūdenī un ieraudzīja, ka ir pavisam viena. Lai par to nenoskumtu, viņa devās uz Aizezeri pēc vasaras puķu sēklām.

Mazajā, zaļās dārzu kupenās grimstošajā Aizezeres pilsētiņā Li­gijai atgadījās dēka: kādā ielā viņai pretī pa ietvi lēca pelēks zvirbulēns. Viņš klusēdams uzlūkoja Ligiju melniem pērļu graudiem līdzī­gām acīm.

Ligija pacēla putnēnu. Tas bija pavisam mazs un viegls. Abpus knābja vēl bija labi saskatāma dzeltenīga josla un abi knābja kaktiņi uzrauti augšup, itin kā zvirbulēns nepārtraukti smaidītu.

— Tu gan esi mazs jociņš, — sacīja Ligija, — kāpēc tu lēkā pa ietvi? Kā atkļuvi te?

— Šorīt es sacīju saviem brāļiem un māsām ligzdā: «Tūlīt es jums parādīšu, ko māku,» saplivināju spārnus un metos lejup, pla­šajā pasaulē, — paskaidroja zvirbulēns.

— Vai tad lidot vēl neproti?

— Tā drusku.

— Kur tava ligzda?

— Tā ir… kaut kur, — nenoteikti grozīja knābi zvirbulēns.

— Saprotu, tu esi apmaldījies. Es tevi ņemšu līdz.

— Kāpēc?

— Man tevis žēl.

— Žēl — kas tas ir?

— Tas ir tā, ka gribas, lai tādam, kam nav labi, būtu labi. To taču tu zināsi, kas ir labi?

— To es zinu, — apliecināja zvirbulēns, — labi ir tad, kad ir gaiši, kad silti, kad guzna pilna.

— Jā. Bet turklāt vēl nepieciešams, lai būtu mierīga sirds.

— Sirds — kas tas ir?

— Sirds — tas ir ļoti daudz. Gan uzzināsi. Tagad dosimies mājup.

Ligija zvirbulēnu, saudzīgi turēdama plaukstās, aiznesa uz mājām un nosauca par Spurru.

Tā kā Spurra vēl lāgā nemācēja arī ēst, vajadzēja viņu ilgāku laiku barot, ieliekot katru ēsmas kumosu ar mazu koka irbuli pavēr­tajā knābī.

Jau pirmajā reizē, kad Ligija Spurru tā ēdināja, no loga puses atskanēja Čivja, Bišudravu vecākā zvirbuļa, spalgā balss:

— Pavej, kādi tur ērmi! Pavej, Čicpste, mana sieva, skatieties, mazie čiepstulēni, mani dūšīgie bērni! Mūsu cienījamā Ligija kļuvusi par zvirbuļu māti. Pavej, pavej, kādu neveikli viņa baro! Un vēl ar irbuli! Hei, mazais lempi, vai pašam knābja nav? Kas tu tāds par zvirbuli, barojams ar irbuli?!

— Kat tu tāt pal dvilbuli… AI ilbuli, ilbuli, ilbuli? — ar nerātnu izsmieklu, kas mazajam dzejnieces Spurram likās pavisam pretīgs, šļupstēja un spiedza valodīgie Čivja bērni.

Ligija piegāja pie loga, saplaukšķināja rokas un aizdzina Čivi, Čiepsti un čiepstulēnus. Kad viņa atgriezās pie sava mazā atradeņa, Spurra nečiepstēja:

— Kāpēc viņi par mani smējās? Tas nebija labi.

— Tā? Kāpēc tad nebija labi?

— Man sāpēja. Te, — Spurra rādija ar knābi viz krūtīm. — Kad sāp, nav labi. Kāpēc te sāpēja? Kas man te ir?

— Sirds.

— Sirds — kas tas ir?

— Paaudzies vēl drusku, tad uzzināsi!

Vēlāk Ligija atsēdināja Spurru sev uz pleca un izgāja dārzā. Spurra cieši turējās, ieķē­ries baltajā tērpā asiem nagiem.

— Kur mēs iesim?

— Apgaitā pa dārzu. Jāredz, kas tur notiek.

Dārzu bija piemeklējušas dažas kļūmes. Vispirms Ligijai lēca pretī liels sienāzis ar izmežģītu kāju. Zaļā spēlmaņa čīgām bija pār­trūkusi arī kāda stīga.

Spurra vērīgi raudzījās, kā Ligija savainoto kāju pārsien, uzvelk čīgām savu matu par stigu un kā pēc tam garkājainais spēlmanis jautri aizlec tālāk.

Pie dīķa Ligijai pielaidās klāt ārkārtīgi uzbudināts melnais strazds.

— Mana svilpe, — viņš brēca, — mana labskanīgā svilpe, svilpe, ko saņēmu kā dāvanu no pirmā sava mūža pavasara! Ai!

— Kas tad ir ar lavu svilpi? — vaicāja Ligija.

— Tā iekrita dīķī, diķi! Izslīdēja no knābja un nogrima ūdenī. Tur tā guļ, var pat redzēt, bet sasniegt nevaru: knābis par īsu.

Ligija smaidīdama izvilka no ūdens strazda svilpi, nosusināja un atdeva pateicīgajam svilpotājam.

Spurra vērīgi noskatījās.

Vēl pēc kāda gabaliņa resna, bēdīga varde sūdzējās, ka pārgalvī­gais austrenis pieliecis pie zemes bruņinieku pieša pumpuroto ga­lotni. Ja bruņinieku piesi neatbalstīšot, las nolūzīšot pavisam.

Ligija atsēja vēja noliekto puķi taisni.

Spurra vērīgi noskatījās.

Pēc tam Ligijai nācās vēl izvilkt no zirnekļu tīkla metiem sapinu­šos taureni, aplaistīt izslāpušās puķes un pacelt vēja notriektu čie­kuru. Tas bija aizšķērsojis taciņu, pa kuru kukaiņi gāja padzerties no rasaspodiņa lapu kausiem.

Spurra prasīja:

— Vai tā tu tikai citiem palīdzi un kārto un tev pašai labu nedara neviens?

— Ai, ne, — smējās Ligija, — man pašai no tā tiek visvairāk.

- Kas tad tev tiek?

— Man pašai ir labi tikai tad, kad ap mani labi visiem. Tā grib mana sirds. Mans tēvs iemācījis mani neieredzēt un izskaust visādas ciešanas un nebūšanas, kur vien tas pamanu.

Spurra vērīgi noklausījās.

Nav zināms, vai viņš saprata visu, ko dzirdēja, bet laikam pašā Ligijas balss skaņā bija kaut kas viņam patīkams. Palīdis zem Ligijas matiem, viņš piespiedās tai pie kakla un vivināja:

— Tu man patīc. Tu man patīc, kad valkā zilas drānas kā vizbulis, baltas kā vīgrieze vai dzeltenas kā gundega. Man patīk tavas drānas puķu krāsās, tavi gaišie mati, za|ās acis un siltās plaukstas. Tu esi pērļu jacintes un debesatslēdziņas, zvirbuļa un sienāža draudzene.

Vēlāk, kad Spurra jau snauda Ligijas rokdarbu vācelītē, zvirbu­lēns ievēroja, ka Ligija ilgi sēž pie loga. Logam garām slīdēja viena zvaigzne aiz otras, un Ligija kaut ko klusi murmināja rakstīdama.

«Viņa sasveicinās ar zvaigznēm. Nezināju, ka Ligija ir arī zvaig­žņu draudzene,» nodomāja zvirbulēns. Tam vajadzēja būt jauki, ja esi pa draugam ar zvaigzni, kas spīd tālu, un arī ar zāles stiebru, kas pavisam mazs un pavisam tuvu.

Nākošajā dienā Ligija ar Spurru staigāja pa pagalmu.

Zvirbulēnu uz Ligijas pleca tūdaļ atkal pamanīja Čivis un jau pa gabalu čiepstēja:

— Hei, mani bērni, Zaļo Pazaru čigāniņi! Pavej, kur nes to klēpja zvirbuli! Viņš jau vēl nemāk aizlaisties prom!

— Es māku gan laisties, — sašuta Spurra, — bet skriet no Ligijas tālu prom es negribu mācēt.

— Nu tad skrien vismaz kokā, esi taču puika, skrien kokā! — sauca Civis.

— Tklien kokā, eti puika, — spiedza IUe, Civja visjaunākā meita.

Spurra cieta klusu.

Tēvoča Teņa pagalmā Spurru nesagaidīja sevišķi viesmīlīgi. Tī­tars Buldurs Tīlarihs, uzmanīgi viņu aplūkojis, nievājoši nosvep- stēja: