Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

— Tu atgriezies, Spurra?

— Es atgriezos. Ligij, saki man, lūdzama, vai ir arī noredzamas saites, neredzami pavedieni?

Par kādām saitēm tu runā?

— Par to, ar kādu lu mani turi pie sevis.

Kaunies, Spurra! Es tevi neturu saitē piesietu!

Spurra stāstīja viņai, ka «neredzamais pavediens» lo vilcis no Zaļajām Pazarēm atpakaļ uz atvērto logu.

— Tās nav ne saites, ne pavedieni.

- Bet kas tad?

— Ta ir sirds balss, Spurra. Tava paša sirds.

— - Atkal sirds! Tad es gandrīz negribētu, ka man ir sirds. Tā pārāk bieži sāp.

— Tā lu nerunā, Spurra. Sirds taču ir arī gaiša un viegla — tacl, kad tu esi pie liem, ar ko tev patīk būt kopā.

— Labi, - paklausīgi piekrita Spurra, — lai tad ir ari sirds…

— - Un tava sirds ir sevišķi dedzīga un uzticama, Spurra, — sir­snīgi piebilda Ligija, — tāpēc došu tev pievārdu — Vienīgais. Spurra Vienīgais. Ja visi mūsu dārzā bulu lādi ka tu . ..

Ligija atkal kļuva ļoti domīga, sarauca uzacis un apklusa.

Par ko tu domā, kad tu piepeši La apklusti, Ligij?

— Par mūsu dārza nākotni, mazais Spurra.

- Vai lu man ari kādreiz par lo pastāstīsi?

— Nu protams. Ja vien tu saglabāsi aizvien savu uzticību man.

— Citādi nemaz nevar but! — sašuta Spurra.

Pagaidi vien pavasari, mīklaini nesmaidīja Ligija.

— Pavasaris — kas tas ir?

Pavasarī sirds katrai dzīvai radībai vislabāk parāda viņas īslo vietu, mazais Spurra.

Pienāca un pagaja ziema, pienāca ari Ligijas pieminētais «cits pa­vasaris», pirmais apzinīgi pieredzētais Spurras mūžā. Saule Bišudravu dārzā un sētā ēda un kausēja sniegu dienās, migla siltajās naktis. Spurra brīnījās par to, ka dārzā visi likās tā kā zaudējuši galvu: kro­kusi iededzināja dzeltenos lukturus vēl nepieveikla sniega kupenās, no ievainota bērza zara lāsoja sula — to sadzērās skudras, aizmirsa ceļu uz pūzni un pārnakšņoja vizbuļu un palagzdīšu ziedos. Saulē

Apreibuši baloži uz jumta griezās riņķi un tvarstīja paši savas astes. Taureņu bari ar aprasojušiem spārniem akli ļāva priekam sevi nest, nemaz nerūpēdamies, kurp tiks aizrauti.

Vējš bija pavisam negudrs: tas svilpa un auroja, svaidīja pa gaisu nezin kur sagrābstītas pērnās kuļas saujas, spēkojās ar kokiem un norāva cilvēkiem cepures no galvas.

Pavasaris lika kokiem plaukt, putniem dziedāt, un klausīja visi — neviens pat neapdomāja, vai viņam plecos nav arī pašam sava galva un vai vispār jāklausa iadam pavasarim.

Ligija atdarīja līdz galam abas loga rūtis, tūlīt pavasaris pasauca arī istabā sēdošo pelēko zvirbulēnu. Zvirbulēns gribēja aicināt līdz Ligiju, bet ieskatījās pavasara mulsinošajās acis un aizmirsa visu pasaulē.

Spurra izskrēja ārā pie pavasara un aizmirsa ceļu uz māju vai­rākas dienas.

Kādā pievakarē, aizelsies iešaudamies pa logu, viņš ilgi nevarēja rimties atkalredzēšanās priekā, bet pēc tam prasīja Ligijai padomu:

— Palidzi man, Ligij. Pavasaris tagad ari mani padara par niekalbi!

— Stāsti vien . . .

- Vai lu atceries, kā es vienmēr smējos par Illi, Civ ja pastarīti?

Es atceros gan.

- Tacia aušīga zvirbulemte, allaž izspūrusi, gaužām nekārtīga, gauž irn vīzdegunīga . ..

— Tā tu toreiz teici.

Es ar viņu bieži ķīvējos! Mūsu knābji reli kad bija saderīgi pavērsti uz vienu un to pašu pusi!

Es to labi varu iedomāties, Spurra!

— - Mēs arī plūcāmies, plūcāmies tā, ka spalvas vien pulēja. Man kauns, Ligij, bet lā tas gadījās.

Es tev ticu.

— Bet tagad pavasaris mani grib izjokot. Pavasaris man grib iestāstīt, ka mazā, aušīgā Ille esot visjaukākā, visjautrakā, vismīlīgākā zvirbulene Zaļo Pazaru valstībā!

— Tāds jau ir tas pavasaris, Spurra. Kam tas apņēmies kaut ko iestāstīt, tam iestāsta ari. Tiklab puķēm dārzā, kā putniem kokā un pat cilvēkbērniem.

— Vai tad man pavasarim ticēt?

— Tu esi jau pērnais zvirbulis, — nopietni sacīja Ligija, — tev jāzina pašam . . .

Spurra brīdi paklusēja, tad izlaidās pa logu ārā pie pavasara.

Pagāja vesela nedeļa, pirmā nedēļa, kad Spurra nemaz neparādījās pie Ligijas loga. Koki salapoja, gājputni atgriezās, augas diennaktis par lielus slacināto un saules sildīto zemi un Bišudravu dārzu trīcēja putnu gaviles.

Siltā, miglainā pievakarē Ligija atkal sēdēja pie strauta uz ak­mens, ieskatījās ūdeni un redzēja, ka viņa ir viena. Pār galvu tai :izspurdza zvirbuļu pāris. Piepeši viens no tiem sakļāva spārnus un krita lejup, virs paša ūdens sacirtās, šāvās sāņš, un Ligijai uz pleca nometas Spurra.

Brīdi viņi nerunādami priecājās par šo sastapšanos. Ligija ierunā­jas pirmā:

— Spurra, mans mīļais, tas ir labi, ka esi te.

- Jā.

Vai ta bija llle, kas tur lidoja kopā ar tevi?

- Jā gan, tā bija llle.

Kur jūs tagad dzīvojat?

Kokos, tīrumos… o, mēs sirojam visur, — atbildēja Spurra,

atļauj, es palldīšu tev zem māliem un kādu bridi pasildīšos, it kā es vēl būtu mazs, nevis pērnais zvirbulis — vai es drīkstu?

- Tu drīksti. . .

Spurra palīda zem Ligijas matu cirtas, sildījās un ilgi klusi, maz­liet grūtsirdīgi vivināja.

- Bet tu taču neesi priecīgs, Spurra, — izbrīnījusies sacīja Ligija un pastiepa roku uz Spurras pusi, — sēdies man uz pirksta, nāc šurp un ieskaties acis!

Spurra nometās uz pasniegtā pirksta, un Ligija to pacēla pie sejas.

Tu neesi priecīgs?

- Es neesmu priecīgs.

Kādēļ? Vai tad brīvībā nav labi?

— Brīvībā ir labi.

— Vai Ille nav laba?

— llle ir laba.

- Vai nav skaisti dzīvot Zaļo Pazaru valstībā?

— Skaisti.

— Vai ir jautri pelēkajā zvirbuļu bariņā? Vai tur ir neapnīkstošas rotaļas un ķircināšanās, smiekli un ķīviņi, nebeidzama pļāpāšana par dažnedažādiem niekiem?

— Ir, Ligij, ir!

— Bet tu taču esi noskumis?

— Es esmu noskumis, — atzinās Spurra.

- Bet kādēļ? Kādēļ?

Spurra pārmezdams grozīja galvu:

— Tu esi dzejniece, un tu prasi to man, pelēkam zvirbulim?

— Es gribu, lai tu — tu pats man lo pasaki.

— Man ir grūti, ļoti grūti. Es nemaz neesmu tāds kā citi putni.

— Es to zinu. Bet kāpēc, kā tu domā?

— Viņi visi izliek ar vienu gudrību. . . Čivis, Čiepsle, arī llle. Visi, visi.

~ Ar kādu? Kā tā skan?

— Si zvirbuļu gudrība skan: «Prauls ar praulu, kauls ar kaulu, pelēkais ar pelēko.»

— Ta?

— Jā. Pelēkais ar pelēko. Cilvēks ar cilvēku, vaguls ar vagulu, zvirbulis ar zvirbuli — tie saderot, tā tas esot. Bet es …

— Bet tu?

— Ak, ar to vien es nevaru iztikt. Tu teici, ka pavasari sirds man parādīšot manu īsto vietu. Bet sirds mani vadā pa nesaprotamām ta­kām … Jeb arī man ir veselas divas sirdis.

Ligija izbrīnījusies un vērīga noskatījās uz zvirbuli. Dzīvības uguns dega mazā putna acis ar skaidru liesmu, draudzīgi un vaļ­sirdīgi tās vizuļoja Ligijai pretī.

«Tā pati dzīvības uguns, kas manas acīs, tā pati, tā pati,» nodo­māja Ligija.

Ap Spurras knābi vēl joprojām nebija pazudis smaidam līdzīgais vaibsts, tas padziļinājās, zvirbulis paberza knābi pie Ligijas pirksta un sacīja:

— Divas sirdis - vai tas nav par daudz vienam mazam zvirbulim no pelēkās saimes? Redzi, tas ir tā: tā viena jau saderas ar pelēko saimi, tā skrien visur Illei līdz, bet otra saderas tikai ar tevi, kaut esmu pelēks un tu tāda zeltaina un balta. Tā saderas tikai ar tevi, paliek tikai ar tevi un negrib nekur prom.