Mirdza Kļava: Kaķēnijas pasaka

Mirdza Kļava

kaķēnijas pasaka

.

Bija pelēcīga diena, kad viss izskatās pelēks, un kā melns mākonis uzmācas doma, ka nekādi brīnumi nevar notikt. Piegāju pie loga, klausījos lietus lāšu pakšķēšanu uz palodzes. Atmiņā pie­teicās skumja mūzika. Nezin kāpēc ienāca prātā - pasaulē esot tāda kaķu valsts Kaķēnija. Tam gan nenoticēju, tomēr būtu interesanti uzzināt, kā viņi tajā Kaķēnijā dzīvo. Pēkšņi ieskanējās durvju zvans. Nevienu ciemiņu todien necerēju sagaidīt. Kad atvēru durvis, izbrīnījusies paliku stāvam pie sliekšņa kā grīdai pielīmēta. Ieraudzīju kāpņu telpas pustumsā baltu, skaistu kaķenīti. Viss vi­ņai bija balts - pati balta, mētelītis balts, zābaciņi balti, pat plecu soma balta un lietussargs arī balts, tikai acis zilas kā neaizmirstulīšu ziedi.

- Labdien, - kaķenīte laipni sveicināja, - esmu Kaķēnijas lielākā laikraksta "Labrīt, Kaķēnija" žurnāliste. Vai drīkstu ar jums aprunāties?

- Lūdzu, ienāciet, - atjēgusies no pirmā pārsteiguma, atrāvos no grīdas.

Apsēdāmies pie galda. Pirmā iesāka runāt kaķenīte:

- Man ir lūgums, lai jūs izlasiet Runča Sapņotāja sacerējumu par Kaķēniju.

- Kāpēc jūs izvēlējāties tieši mani?

- Mēs kopīgi ar Runci Sapņotāju atvērām cilvēku telefonu grāmatu un, tajā lappusē, kas nejauši atšķīrās, es ar ķepu vilku pa telefona numuriem. Tā sagadījās - ķepa apstājās pie jūsu uzvārda.

- Varbūt mazliet pastāstiet par Runci Sapņotāju, - es kļuvu ziņkārīga.

- Centīšos izteikties īsi, - baltā kaķenīte ievilka elpu. Tas gan liecināja, stāstījums nebūs tik īss kā solīts.

- Runcis Sapņotājs ir pensionēts vēstures skolotājs, viņš sadomājis uzrakstīt ko līdzīgu vēstures grāmatai mazajiem kaķēniem. Viņš domājot tā: dzīve mazajiem kaķēniem jārādot ne tikai no la­bās puses vien, bet arī sliktais neesot jāslēpj. Labāks var kļūt ne tikai, ņemot piemēru no labā, bet saprotot arī to, kas ir slikts.

Izmantoju brīdi, kad kaķenīte apklusa un pajautāju:

- Kāpēc Runcis Sapņotājs grib, lai kāds no cilvēkiem uzzina, ko viņš sarakstījis?

- Sapņotājam ir ļoti plaša bibliotēka. Dzīvoklī grāmatu plaukti līdz pat griestiem un pie kat­ras brīvās sienmalas. Viņa plauktos atrodamas arī daudzas cilvēku grāmatas, pat laikrakstu sē­jumi. Viņš esot secinājis; pie cilvēkiem šis tas notiekot tāpat kā Kaķēnijā. Vēl man jāteic, uzvārds Sapņotājs ir tikai iesauka, kuru Runcis sev paņēmis kā literāro pseidonīmu. Patiesībā viņa īstais uzvārds ir Baltķepītis.

Piedāvāju kaķenītei žurnālistei krūzīti piena, viņa neatteicās. Tā mēs, malkojot pienu, vēl paru­nājāmies. Uzzināju, ka žurnāliste kaķenīte saucas Zilactiņa. Viņa solījās pēc mēneša atnākt apru­nāties, ko es sakot par "Kaķēnijas pasaku".

Tālāk - turpinājumā, bez manas iejaukšanās, sekos Runča Sapņotāja pasaka.

Ticiet vai neticiet, nevis reiz bija, bet vēl arvien ir tāda valsts "Kaķēnija", un, kā to var iedo­māties, galvenie iemītnieki šajā valstī ir kaķi, bet tur dzīvo arī citi dzīvnieki, pat pasaules slavenā dziedātāja Lakstīgala Dziesmiņas jaunkundze. Daži citi dzīvnieki iecelti lielos amatos, piemēram, pilsētu apzaļumošanas ministra gods atvēlēts āzim Augusta kungam.

Jocīgi, bet dažreiz ar kaķiem gadās tāpat kā ar cilvēkiem. Ir kaķi bezpajumtnieki, un vai cilvē­kiem nav bezpajumtnieku?

Šoreiz būs runa par kādu parastu Kaķēnijas dienu.

Valsts lielākās pilsētas Runcības centrā, nemaz nekautrēdamies, sevi izrāda plašs asfaltēts pa­galms. Tur neredz nevienu koku, nevienu puķi, toties kuplā skaitā sastājušās atkritumu kastes, tikpat pelēkas kā pagalma asfalts. Agri rītā, kad dienas gaisma vēl nav pilnībā uzvarējusi nakts mel­numu, tādā pelēcīgā pusgaismā pagalma klusumu apēd trokšņojošs kaķu bezpajumtnieku pulciņš. Šie agrie ciemiņi liek saprast, ka atkritumu kastes nav derīgas vienīgi visa nevajadzīgā izmešanai. Tās var noderēt sameklēt kāda cita izmestu ēdamo vai apģērba gabalu.

Pailgu brīdi kaķi bezpajumtnieki cītīgi rakņājās atkritumu kastēs, meklēto vai nu atraduši, vai arī, kā bieži gadās, neatraduši, izklīst kur kurais.

Pagalms var mierīgi atpūsties, tik vien dzirdams, kā garām aizrūcinās kāda automašīna.

Todien pārvietošanās līdzeklī, ko sauc par auto, sēdēja labi barots, apaļīgs, patīkams Runcis Apalītis. Viņa braucamais aizslīdēja garām pelēkajam pagalmam, un drīz vien apstājās pie Ūsaino Valsts Domes rozā nama. Sākumā paši domnieki bija iecerējuši nosaukumu "Gudro Galvu Dome", bet Kaķēnijas iedzīvotāji izteica protestu šādam nosaukumam, jo no ārpuses nevarot redzēt, vai galvā ir iekšā gudrība. Varbūt tā ir pavisam tukša, vai vēl sliktāk - pilna ar muļķību. Bet ar ūsām ir vienkārši - kuram kaķim to trūkst? Neko darīt, rīkoja referendumu. Pārliecinoši uzvarēja tie kaķēnieši, kuri balsoja par nosaukumu "Ūsaino Valsts Dome".

Torīt patīkamais r uncis Apali tis tikko aizcirta mašīnas durvis no ārpuses, tūdaļ skriešus šķēr­soja rozēm apstādīto laukumiņu Valsts Domes mājas priekšpusē. Viņš jutās kā ļoti nozīmīga per­sona, jo bija paredzēts apspriest svarīgu jautājumu. Un balsošanā viņa balsij var būt izšķiroša nozī­me. Svarīgais jautājums līdz sirds dziļumiem skāra arī paša Apalīša personīgās intereses. Vajadzēja izlemt, kāda naudas summa - kaķukos (tā sauca Kaķēnijas naudu) izmaksājama prēmijā pašam Apalītim un vēl dažiem mazākiem priekšniekiem.

Sanāksme noritēja gludāk par gludu. Balsoja atklāti. Sapulces vadītājs Runcis Melnums vis­pirms uzlika brilles, un tad pa vienam sauca partiju vadītājus nostāties priekšplānā un ar ķepas pacelšanu norādīt, lai visi partijas biedri balso par priekšlikumu. Tā ūsaino partijas, strīpaino par­tijas, viskaķiskākās partijas, pelēcīgās partijas, melnīgās partijas vadītāji, it kā norunājuši iepriekš, pacēla ķepu uz augšu. Kā redzams, sanāksmes dalībnieki šajā jautājumā bija vienisprātis. Dažiem, pēc viņu pašu domām, prēmija pienākas par labo darbu, dažiem - te gan jāpiebilst, pēc citu do­mām, prēmija pienākas par to, ka neko nav darījuši, jo, mēģinot kaut ko darīt, viņi būtu pastrādā­juši lielāku sliktumu nekā neko nedarot. Deputāti - kaķenītes un runči, veikuši visai Kaķēnijai tik svarīgu, uzdevumu steidzās uz durvju pusi. Katram jāsaprot: centīgi strādāt valsts labā var, tikai saņemot izcili lielu atalgojumu.

Pēkšņi pats no sevis ieslēdzās sanāksmes telpas televizors. Ar televizoriem reizēm tā notiek. Neviens vēl nebija paspējis aizvērt durvis no ārpuses.

- Uzmanību! Uzmanību! Dāmas kaķenītes un kungi runči, lūdzu, neizklīstiet! Ir paziņojums. Lūdzu tūliņ parakstīties, kuri no jums vēlas atdot savu prēmiju bezpajumtnieku kopmītņu celšanai.

Atbildes vietā brīdi klusums, tad dāmas kaķenītes un kungi runči pavērsa televizoram mugur­pusi. Sapulču telpa iztukšojās ātrāk kā citās reizēs.

- Tā jau varēja gaidīt, ja kāds pats sev piešķir prēmiju, tad grib to naudu paturēt savā makā, ci­tādi nebūtu vērts tērēt laiku balsošanai. Ir dzirdēts, pie cilvēkiem esot tāpat. Būs jārīko televizoru sapulce un jāapspriež jautājums, kā iznīdēt Kaķēnijā dažas cilvēkiem piederošas, bet kaķiem nevēlamas īpašības. Mēs to varēsim, mēs esam gudri un drosmīgi! - Tā pateicis tukšai telpai, televizors pats izslēdzās. Tobrīd neko citu viņš nevarēja darīt.